Basic HTML Version
31
Pēdķieģeļi
Atsevišķu viduslaiku ķieģeļu virsmā vai sānos redzami dzīvnieku pēdu, nagu vai ķepu nospiedumi.
Tos sauc par pēdķieģeļiem. Agrāk daļa pētnieku dzīvnieku pēdas uzskatīja par īpašu iespiedumu, ar ko
meistars apzīmējis ķieģeļnīcas produkciju vai noteiktu ražojumu partiju. Droši vien šāds uzskats radies
pēc analoģijas ar viduslaiku akmens būvdetaļās iekaltajāmmeistaru zīmēm, kas lietotas kā akmenskalumu
marķējums (Kill, Haegel 1980). Rīgā viduslaiku ķieģeļi ar dzīvnieku ķepu nospiedumiem ievēroti jau
19. gs., un arhitekts Vilhelms Neimanis tās uzskatīja par meistaru speciāli iespiestām zīmēm – cepļu
markām (Neumann 1912, 6). Daži citzemju pētnieki pieņem, ka ķieģeļus ar bērna rokas vai kājas, vai
dzīvnieka pēdas nospiedumu var saistīt ar kādu maģisku ticējumu, jo ķieģeļi un dakstiņi ar dažādiem
iespiestiem simboliem vai pēdām kā laimi nesošas un ļaunumu atvairošas zīmes esot sastopami jau Senajā
Romā (
Glücksziegel
– Bender 1995, 117; Ansorge 2005, 310). Var jau būt, ka arī kāds Livonijas mūrnieks
atsevišķu pēdķieģeli kā maģisku zīmi pēc pasūtītāja vēlēšanās iemūrēja noteiktā celtnes vietā. Tomēr līdz
šim pie mums nav fiksēts neviens pēdķieģelis, kas būtu redzams īpašā vietā, piemēram, slieksnī. Tāpēc
nav pamata uzskatīt, ka pēdas iespiestas speciāli ar varbūtēju simbolisku nozīmi.
Mūsdienās Eiropas būvkeramikas pētnieki lielākoties domā, ka pēdu nospiedumi radušies nejauši,
savā vaļā skraidošiemmājdzīvniekiem uzkāpjot vēl mīkstiem jēlķieģeļiem, kas nolikti žāvēšanai (Rümelin
1998, 35). Par savvaļā palaistu mājlopu sabojātiem ķieģeļiem liecina jau minētie 17.–18. gs. ķieģeļnīcu
noteikumi gan Latvijā, gan Vācijā. Arheologs Andris Caune pēc atradumiem Vecrīgas izrakumos uzsver,
ka par nejauši atstātām pēdām norāda divi nospiedumi viens virs otra – tādi rodas tāpēc, ka dzīvnieki
liek pakaļkāju priekškājas pēdā (Caune 1984, 121, 122).
Turaidas
pilsdrupu ilggadējos arheoloģiskajos pētījumos ik pa laikam atrasts kāds pēdķieģelis (9. att.).
Sevišķi bagāta bija 1979. gada sezona, kad dienvidu korpusa izrakumos atrada pusotru simtu ķieģeļu ar
dažādu dzīvnieku iespiestām pēdām. Izrakumu vadītājs dzīvnieku ķepu nospiedumus skaidro kā ķieģeļu
gatavotāju speciāli veidotas pazīšanās zīmes (Graudonis 2003, 143). Tomēr šādam pieņēmumam pretī
runā pašu atradumu izskats. Ja ķieģeļos dzīvnieku pēdas būtu spiestas speciāli, tad uz katra gabala būtu
pa vienai pēdai, tai vajadzētu būt iedziļinātai ne vairāk par centimetru, nospiedumam būtu jāatrodas labi
redzamā vietā – platākās virsmas vidū, kā arī tas nevarētu deformēt ķieģeļa šķautni. Aplūkojot Turaidā
1979. gada vasarā iegūtos pēdķieģeļus, iegūstami pavisam citi secinājumi.
Togad pavisam izrakumos savākti 153 ķieģeļi ar dažādu dzīvnieku pēdu nospiedumiem (sk.: J. Grau-
doņa pārskats par 1979. gada izrakumiem Turaidas pilī, 93.–116. lp.). No tiem lielākā daļa – 138 gabali –
atrasta, atrokot dienvidu korpusa drupas. Zem gruvešiem otrā stāva ziemeļu malā atsedzās gotiskie
lielizmēra ķieģeļi, kas stāvēja uz šaurākā gala cits citam blakus. Starp tiem bija smiltis un smalki sairusi
java, tāpēc arheologs J. Graudonis uzskatīja, ka nobrukusi telpu pārsegusī velve (sk.: J. Graudoņa pārskats
par 1979. gada izrakumiem Turaidas pilī, 19. lpp.). Turpretī pils arhitekts restaurators G. Jansons šādu
iespēju noraidīja un skaidroja, ka ķieģeļu klāsts rūpīgi sakrauts speciāli, lai veidotos stabilāks pamats
vēlākam uzbērumam, kad siena jau bija nobrukusi (Jansons 2007, 65, 670). Ticami izskaidrot pēdķieģeļu
krāvuma rašanās iemeslus nez vai kādreiz izdosies, jo atraduma apstākļi nav detalizēti fiksēti un slāņi
nav nodalīti. Dienvidu korpusa izrakumu laikā atsegtais ķieģeļu krāvums varēja būt jau vienreiz lietoti
būvmateriāli. Tā kā viduslaikos būvkeramikas izstrādājumi bija dārgi, tos bieži izmantoja atkārtoti.
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika