Basic HTML Version
42
DAKSTIŅI
Ēku mūža ilgumu, telpu sausumu un arī celtņu ārējo izskatu būtiski ietekmē jumta seguma materiāls.
Zemēs, kur ir mitrs klimats ar biežiem nokrišņiem – ilgstošu lietu rudenī, biezu sniegu ziemā un kūstošu
ledu pavasarī –, viduslaikos celtnēm nebūvēja horizontālu pārsegumu. Lietus ūdeni un kūstošu sniegu
vislabāk novada stāvi jumti ar pārkari, kas pasargā ēkas sienas augšdaļu no izmirkšanas un apmetuma
virskārtas atlobīšanās. Lai izvairītos no ugunsgrēkiem, celtņu pārsegumam vajadzēja būt nedegošam.
Tajās Eiropas zemēs, kur dabā atsedzas šīfera klintis, mūra vai pildrežģa ēku jumtus sedza ar plānām ieža
atšķilām. No Latvijas teritorijā pieejamiem dolomītiem un laukakmeņiem nav iespējams atšķelt plānas
plāksnes, tāpēc smaguma dēļ tie nebija izmantojami jumtu segšanai. Toties nepieciešamās īpašības ir
keramikas izstrādājumiem – no māla gatavotiem un apdedzinātiem dakstiņiem. Latvijā kopš 13. gs.
sākuma tos izmantoja lielo kulta celtņu, sabiedrisko ēku un viduslaiku piļu jumtiem. Dakstiņu segums ir
dekoratīvs – tam ir spilgta sarkana māla krāsa un izteiksmīga gaismēnu spēle, ko rada dakstiņu izliektā
forma. Daudzo vienādo būvelementu klājums rada ornamentam līdzīgu rakstu, ko vēl iespaidīgāku
padara virsmas viļņojums. Gadsimtiem ilgi mūsu klimatiskajos apstākļos jumtus cēla 50–60° leņķī pret
horizontāli, tāpēc ka no senākajiem dakstiņiem lēzenāks segums nespēja pietiekami novadīt nokrišņus.
Ziņas par dakstiņiem reizēm atrodamas Livonijas rakstītos avotos. Kā jau minēts, pēc 1293. gada
ugunsgrēka izdotajos Rīgas būvnoteikumos ir prasība dzīvojamās mājas segt ar nedegošu jumtu. Kad
pilsētās mūra celtnes guva pārsvaru pār koka ēkām, dakstiņi kļuva par izplatītāko jumta seguma materiālu.
Tie bija pietiekami vērtīgi, lai 2000 dakstiņu kāds Tallinas iedzīvotājs 1465. gada testamentā novēlētu
pilsētas Doma remontam (
twe dusen dacktegels
– LUB 12, Nr. 303, S. 170). Senākās dokumentārās liecības
par Latvijas viduslaiku piļu jumtiem zināmas no 16. gs. 80.–90. gadiem, kad aizsargceltnes aprakstīja
poļi, un 17. gs. otrās puses, kad sakarā ar muižu revīziju pilis inventarizēja zviedri. Šajos dokumentos
nozīmīgākajām piļu ēkām minēti sarkanu dakstiņu jumti, bet saimniecības ēkas varēja segt koka šindeļi
vai pat salmi. Turaidas pils 1590. gada revīzijā tikai īsi minētas dažas celtnes un torņi, ko sedz dakstiņi
(Turaida 1999, 158). Toties no Bauskas pils 17. gs. inventarizāciju protokoliem var uzzināt, ka dakstiņu
jumtus vajadzēja mainīt pēc 40–50 gadiem: 1650. gadā pilī minēti nupat apjumti torņi, bet 1698. gada
inventarizācijā uzsvērts, ka pili sedz veci jumti, kas draud sagāzties un ko nepieciešams uzlikt no jauna.
Vēl turpat norādīts, ka jaunu jumtu segšanai var izmantot daļu veco dakstiņu. 1650. gadā vairākkārt
atzīmēts, ka jumta segumā dakstiņi sastiprināti ar kaļķu javu (Bauska 2010, 150, 159–161). Toties Raunas
1688. gada revīzijā atzīmēts, ka pils dakstiņu jumts pēc veca paraduma nostiprināts ar kaļķu javu, bet tā
nav lietota visur (Rauna 2014, 373).
Daudz plašāk nekā rakstītajos avotos liecības par viduslaiku dakstiņiem var iegūt no arheoloģiskajiem
atradumiem. Keramikas jumta seguma materiālus pēc to formas iedala dobajos jeb klostera, plakanajos
jeb mēles un liektajos jeb holandiešu dakstiņos.
Dobie jeb klostera dakstiņi
Tāpat kā ķieģeļi, arī dakstiņi viduslaikos vispirms izmantoti klosteru celtniecībā, tāpēc jumta seguma
materiālu senāko formu sauc par klostera jeb klostertipa dakstiņiem. Tiem ir dobtas, puscilindriskas
silītes forma, turklāt viens gals ir šaurāks par otru, jo jumta segumā viena dakstiņa šauro galu nosedz
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika