Basic HTML Version
50
Uzskata, ka senākie izliektie dakstiņi izgatavoti 15. gs. Flandrijā (Bender 1995, 51, 272). No tai līdzās
esošās Holandes arī cēlies nosaukums “holandiešu dakstiņi”, jo no turienes 16. gs. otrajā pusē tos sāka
eksportēt. Eiropā tie plašāk ieviesās 17. gs. un, nedaudz mainot izskatu, ir lietošanā līdz pat mūsdienām.
Drīz vien šo jauno dakstiņu formu izgatavošanu pārņēma vietējās ķieģeļnīcas, tāpēc tikai nosacīti tos var
apzīmēt par holandiešu dakstiņiem. Tā, piemēram, Ziemeļvācijā Līneburgas ceplī šādi dakstiņi ražoti
laikā no 1589. līdz 1603. gadam. Tad ik sezonu izgatavoja vairākus desmitus tūkstošus gabalu, bet pēc
tam to ražošanu pārtrauca un atkal gatavoja klostertipa dakstiņus (Rümelin 1998, 41). Nav zināms, vai
Līneburgā pilsētnieki bija konservatīvi, vai arī senākās formas dakstiņi bija labāk piemēroti ziemeļvācu
klimatiskajiem apstākļiem.
Iespējams, ka Jelgavas ķieģeļnīcā 1629. gada inventāra sarakstā minētie 156 dakstiņu veidojamie dēļi
(Dunsdorfs 1937, 44) domāti tieši liekto dakstiņu gatavošanai. Plakanos dakstiņus uz dēļiem negatavoja,
bet gan mālu iespieda formā, kam bija tikai sānu malas. 17. gs. dakstiņi ražoti gan Ungurmuižas, gan
Kuldīgas ceplī (Zeida 1962, 146), bet avotos šo dakstiņu forma nav precizēta. Tikai Jelgavas cepļa
1740. gada dokumentos minēti vienlaikus izgatavoti vairāk nekā 10 tūkstoši dakstiņu, 266 kores dakstiņi
un 2500 plakano dakstiņu, bet 1746. gadā – vairāk nekā 57 tūkstoši dakstiņu, 1100 kores dakstiņu un
650 mēlīšu dakstiņu (Zeida 1962, 144, 146). Kāpēc vienlaikus gatavoti divu dažādu formu jumta seguma
materiāli, nav zināms. Varbūt mazā skaitā izgatavotie plakanie dakstiņi bija individuāli pasūtījumi vecu
ēku jumtu remontam vai nomaiņai ar iepriekšējiem līdzīgiem dakstiņiem. Jādomā, ka 17. un 18. gs.
masveidā ražoti tieši izliektie dakstiņi, kam īpašs nosaukums cepļa dokumentos nav dots.
Rakstītos avotos precizējošas ziņas par dakstiņu formu ir retas. Līdz šim tikai netālu no Rīgas bijušās
Piņķu muižas inventarizācijā atrasts viennozīmīgi saprotams apzīmējums – 1675. gadā tai iegādāti
holandiešu dakstiņi (Landvogtei 1931, 131, 335, 553). Tomēr nav zināms, vai tie ir atvesti ar kuģi pāri
jūrai, vai arī gatavoti uz vietas pēc holandiešu parauga. Tā kā vācu valodā izliektos jeb holandiešu
dakstiņus apzīmē par
S-Pfannen
vai
holländische Pfannen
(Bender 1995, 213, 214, 272), varētu domāt,
ka nosaukumi
Pfannen
un
Dachpfannen
Vidzemes un Zemgales piļu 17. gs. otrās puses un 18. gs.
sākuma inventarizācijās attiecināmi tieši uz šo formu dakstiņiem. Tomēr nav zināms, vai Bauskas pils
aprakstos sastopamie dažādie dakstiņu nosaukumi vācu valodā – 1650. gadā gan
Pfannen,
gan
Ziegeldach
,
1695. gadā
Dachpfannen
, bet 1698. gadā
Dachstein
(Bauska 2010, 150–152, 159, 161) – lietoti kā sinonīmi,
vai arī atsevišķas ēkas sedza dažādu formu dakstiņi, kas atšķirīgi apzīmēti. Varbūt daļa no tiem bija vai
nu lētāka, vai veca, tāpēc apzīmēti katrs citādi.
Arheoloģiskajos izrakumos noskaidrots, ka Bauskas pilī izliektie jeb holandiešu dakstiņi atrasti slānī,
kas radies pēc jumta remonta 17. gs. pirmajā pusē, un 17. gs. slāņos tie saglabājušies masveidā (27. att.;
Caune 1982, 70). Tas liecina, ka šie dakstiņi tolaik kļuva par izplatītāko jumta seguma materiālu Bauskas
pilī. Toties Kuldīgas pilsdrupās no atrastajiem jumta seguma materiāliem tikai 10% bija liektie jeb
holandiešu dakstiņi (Asaris, Lūsēns 2013, 168). Tā kā publikācijā nav precīzi aprakstīts izpētes laikā atsegto
slāņa datējums un atraduma apstākļi, par Kuldīgas pils 17. gs. dominējušiem dakstiņiem ir grūti spriest.
Izliekto dakstiņu izmēri dažādās Latvijas atradumu vietās ir līdzīgi – 35–41 cm garumā un
23–23,5 cm platumā, bet to biezums nepārsniedz 2 cm (Caune 1982, 70). Laika gaitā šo dakstiņu forma
nav mainījusies, vienīgi nedaudz samazinājies garums.
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika