Basic HTML Version
7 5
2. nodaļa
Kārtu sapulces un tiesas, papīrs un šaujamieroči
Turaidā 15. gadsimtā
1400–1509
Piecpadsmitā gadsimta sākumā Turaidas pils bija Rīgas arhibīskapa pārvaldē, tomēr te uzturējās Livoni
jas mestrs. Rīgas arhibīskaps Johans V no Valenrodes (1392–1418) bija Vācu ordeņa virsmestra brāļa dēls,
Vācu ordeņa brālis, kurš centās saglabāt labas attiecības ar ordeni, vienlaikus stiprinot arī Rīgas arhibīs
kapa pozīcijas. Viņa centieniem bija mazi panākumi, un 1405. gadā visas Rīgas arhibīskapijas pilis, izņe
mot Lielvārdi un Koknesi, tika iznomātas ordenim uz 12 gadiem. Turaidas pili šajā laikā apsaimniekoja
Livonijas mestri, kā arī mestra iecelti fogti – Vācu ordeņa brāļi.
Livonijas mestrs sacerēja senāko mums zināmo Turaidā tapušo papīra vēstuli viduslejasvācu valodā
1400., bet Rīgas arhibīskaps – 1438. gadā. Vēlāk vēstules te rakstīja regulāri, un tās noformētas, kā tas
redzams Tallinas pilsētas arhīvā, diezgan līdzīgi visa gadsimta garumā.
Livonijā politiskā gaisotne mainījās. Vācu ordeņa smagā sakāve kaujā pret Poliju un Lietuvu pie Žal
gires jeb Grīnvaldes (Tanenbergas) 1410. gadā mazināja paradumu demonstrēt militāru pārspēku, lai
arī Rīgas arhibīskapi un viņu padomnieki domkungi arvien izjuta lielu ordeņa spiedienu. Pēc nomas
termiņa beigām 1417. gadā Turaidas pilī pastāvīgi uzturējās Rīgas arhibīskapi, un tikai 15. gs. 80. gados,
kad risinājās ordeņa karš ar Rīgas pilsētu, pils atkal nonāca ordeņa rokās. Rīgas arhibīskapi Johans VI
Ambundi (amatā 1418–1424), Henings Šarpenbergs (1424–1448), Silvestrs Stodevešers (1448–1479) un
Mihaels Hildebrands (1484–1509) Turaidas pilī ik pa laikam noturēja tiesas sēdes, rakstīja vēstules, izdeva
dokumentus, kā arī pieņēma Rīgas arhibīskapijas kārtu pārstāvjus, savus padomniekus un padotos, arī
ordeņbrāļus. Turaidā tika kārtoti laicīgās pārvaldes un tiesiskie jautājumi, piemēram, te notika vasaļu
tiesa (
Manngericht
) un vasaļu robežu strīda izšķiršana (1428, 1468). Te lemtas arī arhibīskapa garīgās
kompetences lietas, kā, dibinot vikāriju (1436), risinot jautājumus par arhibīskapa garīgās varas izpaus
mēm Vārmijas un Tartu bīskapijās (1458, 1461). Turaidā rakstītās vēstules kārtoja jautājumus par Vācu
ordeņa un Livonijas atzara attiecībām, cīņām starp t.s. reinzemiešu un vestfāliešu grupējumiem ordenī,
par jauno Livonijas mestru (1438, 1439), talliniešiem sniedza informāciju par landtāgu ar virsmestra
piedalīšanos (1439).
Livonijas kārtu attiecības arvien biežāk sāka apspriest landtāgos, un starp Livonijas zemeskungiem
veidojās veiksmīgāka sadarbība naudas aprites, ārpolitikas, tiesību jautājumos. Vairākkārt rodamas ne
tiešas ziņas par Livonijas mēroga kārtu sanāksmēm Turaidā 1419.–1420. gadā, kad lēma par Livonijā
veicamo naudas reformu.
119
Šajā reformā jauno ārtigu vērtība tika paaugstināta trīs reizes, “Lībekas” fe
niņu – četras reizes. Tika noteikts, ka visā Livonijas teritorijā nauda jākaļ pēc vienotas monētpēdas jeb vie
nādiem naudas kalšanas noteikumiem. Tādēļ katram zemeskungam, kam bija monētu izlaides tiesības,
vajadzēja nodrošināt, lai kaltuvē būtu t.s. monētniecības pārraugs. Vismaz reizi gadā visiem pārraugiem
bija jāsapulcējas kopā, lai pārbaudītu monētu atbilstību landtāga izvirzītajām prasībām. Šaubu gadījumā
monētu kaltuves produkciju jebkurā laikā varēja pārbaudīt landtāga atsūtīta uzticības persona. Šī Livoni
jas centralizētā monētu savienība, kas noformējās 1422.–1426. gada naudas reformas rezultātā, neraugo
ties uz zemeskungu biežajām politiskajām un ekonomiskajām nesaskaņām, pastāvēja līdz pat Livonijas
sabrukumam 16. gadsimta vidū.
119
Sal. ar. LUB V, nr. 2358, 523.–524. sleja, reg. nr. 2808, 45. lpp. ; LUB V, nr. 2452.
TuraidaDokumentos_1-135b.indd 75
22.07.14 9:48:49