Basic HTML Version
Jānis Ciglis
Baltu un Baltijas somu kultūras mijiedarbība Gaujas lejteces reģionā
13
12
Vēlo mezolītu (6000.–5400. g. pr.Kr.) pārstāv 2008. gada pavasarī Gaujas krastā atrastais
kaula šķēpa gals. Tam ir garš, nedaudz noplacināts kāts un maza, ar divām abpusējām atkarpēm
veidota smailes daļa. Šķēpa gals atrasts Gaujā pie Siguldas, vācot bruņuzivju paliekas. Tas
glabājas atradēja siguldieša Ronalda Arāja privātīpašumā (AO 7130: 1–2). Visticamāk, ar agro
neolītu (5400.–4100. g. pr.Kr.) datējams kaula bultas gals (2. att.). Tas atrasts Gaujā Siguldā pie
Pirtnieku mājām jau 20. gadsimta 60. gados vai 70. gadu sākumā, bet Latvijas Nacionālajam
vēstures muzejam (LNVM) nodots 1979. gadā (A 13154). Tiesa, šāda bultas gala forma ir rak-
sturīga visam neolīta posmam, taču atradumi kopā ar fosilijām vedina uz domām, ka tas nācis
no tās pašas vietas, kur jau minētais šķēpa gals, tādējādi tas, visticamāk, datējams ar agro neolītu.
Divu kaula rīku atradumi aptuveni vienā vietā rosina domāt, ka abi priekšmeti nebūs atskaloti
no tālienes pavasara palu laikā, bet Gauja izskalojusi tos no kādas sezonālas apmešanās vietas
Siguldas apkārtnē.
Vismaz ar neolītu (5400.–1800. g. pr.Kr.) ir datējami senākie priekšmeti TMR krājumā,
taču tie iegūti kā savrupatradumi un tuvāk ir grūti datējami.
Pagaidām mūsu rīcībā nav drošu ziņu par cilvēku dzīvi Gaujas lejtecē vidējā neolītā
(4100.–2900. g. pr.Kr.), kad Latvijā bija izplatīta ar somugriem saistītā ķemmes-bedrīšu kera-
mika. Domājams, ar akmens laikmetu datējams ir akmens ķīļveida cirvis vai kalts (SM 2600).
Tam nav vēlā bronzas laikmeta ķīļveida cirvjiem tik raksturīgā uzbiezinājuma tuvāk asmenim
apakšējā trešdaļā vai ceturtdaļā un izteiktā taisnstūra griezuma pieta veidojuma. Cirvim vai
kaltam ir gandrīz trīsstūra forma ar izteiktu sašaurinājumu pieta virzienā. Līdzīgi plāni cirvji
un kalti ir pazīstami kopš vēlā mezolīta. Trīsstūrveida formas slānekļa kalti ir zināmi vidējā
neolīta pieminekļos, taču tie ir izmēros mazāki. Vēlā neolīta akmens ķīļveida cirvju stāvs ir
vairāk noapaļots un biezāks. Visticamāk, minēto cirvi vai kaltu varētu datēt ar vidējo neolītu –
ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras laiku. Kaut gan ļoti reti, līdzīgas formas cirvji ir sastopa-
mi arī švīkātās keramikas kultūras pieminekļos Lietuvā un attiecināti uz bronzas laikmetu.
Varbūt tie ir atrasti un otrreiz izmantoti bronzas laikmetā?
Otrs uz neolīta posmu attiecināms priekšmets ir Turaidas pilī atrastais akmens kalts
(Graudonis 2003: 12–13). To ar vēlo neolītu (2900.–1800. g. pr.Kr.) ir datējis arī Jānis Grau-
donis. Kaltam ir izteikti asimetrisks asmens un nedaudz noapaļots stāvs, kas ļauj to atšķirt no
bronzas laikmetam raksturīgajiem ķīļveida akmens cirvjiem. Vēlā neolīta auklas keramikas un
laivascirvju kultūras senlietu atradumi Gaujas lejtecē ir zināmi vairāki. Viens krama ķīļveida
cirvis glabājās Vangažu vidusskolas novadpētniecības muzejā. Konkrēta atraduma vieta tam
nebija zināma, bet, visticamāk, tas nāk no Vangažu apkārtnes. Latvijas Nacionālajā vēstures
muzejā glabājas brūngana krama kalts no Ādažu Dumpjiem (A 12978) (3. att.). Uz vēlā neolīta
otro pusi vai pat bronzas laikmeta sākumu attiecināms Saulkrastu vēstures muzejā esošais
laivasveida cirvis (AO 6425). Saskaņā ar 20. gadsimta 90. gadu sākumā ievāktajām ziņām tas
atrasts Saulkrastu apkārtnē. Pēc noapaļotām formām, visticamāk, ar vēlo neolītu ir datējams
Mālpils centrā pie pilskalna un dīķa atrastais ķīļveida akmens cirvis, kurš glabājas Mālpils muzejā
(4. att.). Protams, ķīļveida cirvjus, ja tie nav atrasti arheoloģiskajos pieminekļos, droši datēt ir
neiespējami neizstrādātās tipoloģijas un to formu lielās līdzības dēļ.
Minētie atradumi ļauj pārskatīt jau gadu desmitos iesakņojušos uzskatu, ka Gaujas
lejtecē un Siguldas apkārtnē apdzīvotība sākusies tikai bronzas laikmetā. Nedaudzie atradumi
liecina par epizodisku cilvēku klātbūtni Gaujas lejtecē visa akmens laikmeta garumā. Vēlā
neolīta priekšmetu atradumi apliecina, ka jau šajā laikā auklas keramikas pārstāvji ar to pie-
kopto pusklejotāju lopkopju saimniecības modeli ir jau intensīvāk apdzīvojuši Gaujas lejteci.
Tāds pats saimniekošanas modelis, visticamāk, saglabājās agrajā bronzas laikmetā – 2. gadu
tūkstoša vidū un otrajā pusē pirms Kristus. Gaujas senlejas un tās pieteku (Braslas) ar zāli un
krūmiem aizaugušās palienes un ezeru piekrastes bija vienīgās lopkopībai piemērotās teritori-
jas, kurās ganāmpulki varēja iegūt pietiekamu barību. Gadsimtiem augušajos mežos ar akmens
cirvjiem nolīstās tīrumu platības nebija pietiekamas, lai to atmatās varētu izganīt lopus cauru
gadu. Mazie lauciņi ātri noplicinājās, tāpēc ik pa brīdim nācās mainīt dzīvesvietas, meklējot
jaunas primitīvai lopkopībai un zemkopībai derīgas platības. Bieži mainot dzīvesvietas, kultūr-
slānis neizveidojās, tāpēc Latvijā arheologiem nav izdevies konstatēt šī perioda dzīvesvietas.
Pastāvīgākas apmetnes sāka veidoties 1. gadu tūkstotī pirms Kristus. Līdz ar bagātību uz-
krāšanos dzīvesvietas tika nocietinātas. Nocietinājumu izveidei vajadzēja ieguldīt daudz darba,
tāpēc nocietinātās dzīvesvietas tik bieži nevarēja mainīt. Cilvēkiem ilgstoši uzturoties vienā vietā,
uzkrājās kultūrslānis – veidojās agrie pilskalni. Šādā sakarā ļoti nozīmīgi ir Egila Jemeļjanova
pētījumi Siguldas Krusta kalnā (Jemeļjanovs 2008: 120–127; Jemeļjanovs 2010: 125–129),
kur saskatāmi pilskalna veidošanās sākumi. Izrakumos iegūtās nedaudzās ar 1. gadu tūkstoti
pr.Kr. datējamās švīkātās keramikas trauku lauskas liecina par īslaicīgu cilvēku uzturēšanos
2. att.
Gaujā Siguldā pie Pirtniekiem atrastais kaula bultas gals.
Glabājas LNVM, A 13154
Fig. 2.
Bone arrowhead found near Pirtnieki in the Gauja River,
Sigulda. Stored in NHML, A 13154
3. att.
Krama kalts no Ādažu Dumpjiem.
Glabājas LNVM, A 12978
Fig. 3.
Flint chisel from Dumpji of Ādaži.
Stored in NHML, A 12978
4. att.
Mālpils centrā atrastais ķīļveida cirvis.
Glabājas Mālpils novadpētniecības muzejā
Fig. 4.
Wedge-shaped axe found at the centre of Mālpils.
Stored in Mālpils Museum of Local Lore