Basic HTML Version
14
darinājumi nonākuši atkritumos remontu un pārbūvju laikā, bet pēc celtņu sagraušanas uzbrukumā
vai ēku pamešanas miera laikā mūru un jumtu būvmateriāli nokļuvuši gruvešos un veido kultūrslāni.
Būvkeramika ir neorganisks materiāls, un tā saglabājas zemē gandrīz jebkādos grunts slāņos, gadsimtiem
ilgi nemainot izskatu. Tāpēc keramikas lauskas arheoloģiskajos izrakumos ir masveidīga atradumu
kategorija, kas pat nelielā izrakumu objektā skaitliski var sniegties simtos un tūkstošos.
Lai zinātniski apstrādātu, pētītu un datētu šādu daudzskaitlīgu materiālu, nepieciešams to sadalīt
mazākās grupās, nosakot kopīgās un atšķirīgās iezīmes (Bauer 1993, 37). Atkarībā no priekšmetu
daudzuma un pētījumu mērķa var izmantot dažādus iedalījumus. Keramiku var klasificēt pēc
izgatavošanas vietas (vietējie vai importa darinājumi), pēc izejmateriāla vizuālās atšķirības un ķīmiskā
sastāva, pēc izgatavošanas veida (uz podnieka ripas virpoti vai formās veidoti darinājumi), kā arī pēc citām
pazīmēm. Pēc izstrādājumu blīvuma un svara tos var sadalīt masīvajā (ķieģeļi, grīdas flīzes) un trauslajā
jeb smalkajā keramikā (galda trauki un sadzīves priekšmeti). Pēc lietojuma veida keramiku iedala trīs
nozīmīgās grupās – būvkeramika, krāsns keramika un trauku keramika, kā arī vairākās skaitliski mazākās
grupās – tehniskā, sadzīves un dekoratīvā keramika.
Būvkeramika kā celtniecības materiāls
Būvkeramika ir apkopojošs jēdziens no māla gatavotu un apdedzinātu celtniecības materiālu – ķieģeļu,
dakstiņu jeb kārniņu, kā arī grīdas un sienas flīžu – apzīmēšanai. Būvkeramikai galvenā ir praktiskā
nozīme – tā veido celtnei stipras un siltumu izolējošas sienas, ūdensnecaurlaidīgu jumta segumu, gludu
un viegli kopjamu grīdas klājumu. Vienlaikus pašu izstrādājumu forma, krāsa un reizēm izveidotais
rotājums dod dekoratīvu efektu.
Tā kā keramikas būvmateriāli ir smagi, tos izgatavo salīdzinoši mazos izmēros. Ķieģeļus veido
regulāras formas un vienāda lieluma, lai tos būtu vieglāk iemūrēt horizontālās rindās. Lai izlīdzinātu
atsevišķu gabalu negludumus vai mūrējumā iesaistītu arhitektoniskas detaļas, no javas reizēm veido pat
vairāk nekā centimetru biezas šuves. Līdz ar to rodas precīzu, līdzenu kārtu iespaids, kas ķieģeļu mūrī
sevišķi svarīgi ir galvenajā fasādē vai arī tajos gadījumos, kad no atsevišķiem ķieģeļiem veido ornamentus.
Ķieģeļu vai dakstiņu formai un saistījuma veidam jānodrošina mūru un jumtu izturība. Tas paver plašas
iespējas arhitektūras formu daudzveidībai. Noteiktā ritmā kārtoti nelieli būvķermeņi izjauc lielas, gludas
sienas, jumta vai grīdas plaknes vienmuļību un kāpina arhitektūras izteiksmību. Bez parastiem taisnstūra
paralēlskaldņa formas ķieģeļiem viduslaikos gatavoja arī veidķieģeļus jeb profilķieģeļus, kas kalpoja sienu
dalījumam vai ailu ietvariem. Tie rada gaismēnu rotaļu un vizuāli uzirdina gludo sienas plakni.
Mūra celtniecībā nereti izmanto dažādu būvmateriālu krāsu kontrastus, ko dod sarkanu ķieģeļu un
dakstiņu raksts apvienojumā ar pelēku laukakmeni, iedzeltenu dolomītu vai ar gaišu kaļķu javu apmestu
virsmu. Mūsu zemē būvkeramika lielākoties ir matēta sarkanīga apdedzināta māla krāsā. Viduslaiku
ķieģeļu izejmateriāls reizēm bija sastāvā neviendabīgs un ar piemaisījumiem, tāpēc pat no viena cepļa
nākuši ķieģeļi katrs varēja būt ar krāsu toņa niansi. Tas atkal izjauc vienkrāsainas virsmas vienmuļību un
rada viduslaiku ķieģeļu arhitektūras īpašu pievilcību.
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika