Basic HTML Version
15
Būvkeramikas ieviešanās Eiropā
Seno mājokļu celtnieki priekšroku deva tiem būvmateriāliem, kas bija viegli pieejami. Pirmās celtnes
tapa no koka. Tomēr izkaltuša koka ēkas viegli uzliesmoja un spēji nodega, neuzmanīgi rīkojoties ar
uguni sadzīvē. Tās ātri gāja bojā, kad ar nodomu tika aizdedzinātas ienaidnieku uzbrukuma laikā. Daudzi
mazturīgi pilsētnieki sākotnēji cēla koka ēkas, bet lielas, nozīmīgas sabiedriskās celtnes, baznīcas un
valdnieku dzīvesvietas jau pilsētu pastāvēšanas sākumā būvēja no nedegoša materiāla. Tajos apvidos, kur
dabā nebija pieejamas klintis, gatavoja mākslīgus “akmeņus” no māla – ķieģeļus.
Mālu kā celtniecības materiālu izmantoja jau neolītā ap 8000.–6000. gadu pr. Kr., bet apdedzināti
māla kluči – ķieģeļi pirmo reizi lietoti Mezopotāmijā ap 3000. gadu pr. Kr. (Davey 1961, 67). Māla
ķieģeļus gatavoja un izplatīja Romas impērijā, kur leģionu kareivji pat attālās provincēs ierīkoja lauka
ķieģeļnīcas un būvēja ķieģeļu mūrus (latīņu val. –
opus latericum
). Romiešu ķieģeļi bija plāni, un parasti
tos izmantoja čaulmūra abās ārējās malās, bet pildījumā ievietoja “betonu” – kaļķu, smilšu, ūdens un
sīku akmeņu vai iežu drumslu maisījumu (latīņu val. –
opus caementitium
, http://de.wikipedia.org/wiki/
Opus_caementitium). Pēc Romas impērijas sabrukuma ķieģeļu celtniecības tradīcijas saglabājās tikai
Apenīnu pussalā.
11. gs. beigās vai 12. gs. sākumā Ziemeļitālijā, Lombardijā, mūki klosteru baznīcu celtniecībā akmeni
pakāpeniski aizstāja ar dedzināta māla būvelementiem – ķieģeļiem. Tos sāka izgatavot koka formās un
mazāku izmēru, lai mūrnieks ķieģeli varētu paņemt vienā rokā un ērti iemūrēt sienā. Tas bija pagrieziena
punkts, lai ķieģeļi izplatītos zemēs, kas atradās uz ziemeļiem no Alpiem (Schumann 2008, 167). Ap
1160. gadu ķieģeļu mūra celtnes parādījās Baltijas jūras dienvidu piekrastes zemēs – no tiem cēla
Raceburgas domu Mēklenburgā un Nikolaja baznīcu Brandenburgā (Holst 2008, 169, 171, 172).
12. gs. vidū ķieģeļus sāka lietot Frīzijā, bet ap 1170. gadu dāņi no tiem uzcēla 4 km garu nocietinājumu
mūri
Dannevirke
(Holst 1999, 222). Ap 1180. gadu datēti senākie ķieģeļu mūri ziemeļvācu pilsētā Lībekā
(Gläser-Mührenberg 1996, 62; Gläser 2010, 276; Stammwitz 2014, 188). Tālāk ķieģeļi izplatījās Hanzas
reģionā – sevišķi Baltijas jūras piekrastē, kur ir maz pieejami dabiski akmeņi. 13. gs. vidū mūki un pēc tam
arī Vācu ordenis aizsāka ķieģeļu celtniecību Prūsijā (tagad Ziemeļpolija; Torbus 1998, 316). 13. gs. vidū
keramikas būvmateriālus izmantoja zviedru karaļa nocietinājumos, un ap 1300. gadu tie parādījās Somijā,
Hēmenlinnas pilī (Drake 1968, 124, 130). 13. gs. otrajā pusē no ķieģeļiem celta Viļņas pils (Kitkauskas,
Sliogieris 1992, 111). No 14. gs. ķieģeļi izmantoti celtniecībā Igaunijas dienvidu daļā (Bernotas 2013, 139).
Ķieģeļu gotikas uzplaukums Baltijas jūras piekrastes zemēs bija 14. un 15. gadsimtā.
būvkeramika viduslaiku livonijā
Dedzināta māla izstrādājumu apzīmējumi latviešu valodā liecina, ka Livonijā būvkeramika
ieviesusies no ģermāņu valodu izplatības apgabala. Vārds “ķieģelis” cēlies no
tegel –
dedzināta māla
būvelementa nosaukuma viduslejasvācu valodā, kam fonētiski līdzīgs ir mūsdienu vācu valodas
vārds
Ziegel
. Apzīmējums
tegel
savukārt ir pārņemts no latīņu valodā lietota vārda
tegula
– tā romieši
apzīmēja plānus ķieģeļus jeb māla plāksnes, ko izmantoja ēku jumtu segšanai
(no latīņu val.
tegere
–
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika