Basic HTML Version
16
‘nosegt’). Livonijas dokumentos nosaukums
tegel
lietots vēl 16. gs., lai gan vienlaikus sastopams arī
apzīmējums
zigel
(LGU II, Nr. 450, S. 265; Nr. 825, S. 527; Lübben 1989, 400).
Toties ķieģeli, ko lieto kā sienu būvmateriālu, latīniski sauc
later
. Vārds “dakstiņš” ir lokalizēts
viduslejasvācu apzīmējums, kas burtiski tulkojams kā ‘jumta akmens’ (
dacksten
1502. g. – LUB II, 2,
Nr. 412, S. 310). Mūsdienu vācu valodā lieto
Dachziegel
, burtiski – ‘jumta ķieģelis’ (
dacksten, dachtegel =
Dachziegel
, sk.: Lübben 1989, 72). Tāpat no vācu valodas pārņemti vārdi “flīze” (
vlisenn
1535. g. – LGU II,
Nr. 639, S. 384), “mūris” un “būvēt” (
mure, muren, buwen
– LUB I, Nr. 549, Sp. 688).
Dokumentāru liecību par Livonijas viduslaiku ķieģeļnīcām un to produkciju ir ļoti maz. Lielākoties
tie ir atsevišķi fakti – dažas piezīmes par būvkeramikas izgatavotājiem vai viņu produkcijas cenām Rīgas
pilsētas kancelejas grāmatās vai kādas ķieģeļnīcas minēšana citos dokumentos. Tāpēc par ķieģeļcepļu
atrašanās vietām un to produkciju līdz 16. gs. ir ļoti fragmentāra informācija. Turpretī no 17. gs. beigām
un 18. gs. saglabājušies Rīgas un Jelgavas ķieģeļnīcu dokumenti, kas ļāvuši pētniekiem veikt daudz plašāku
apkopojumu un izdarīt daudzpusīgus secinājumus par ķieģeļcepļu darba organizēšanu (Dunsdorfs 1937,
42–54; Zeida 1962).
Senākās rakstītās liecības par ķieģeļiem un to izgatavošanu Rīgā
un tās tuvākajā apkārtnē
Latvijas teritorijā mūra celtniecības tradīcijas un kaļķu javas izmantošanu 12. gs. beigās un 13. gs.
sākumā ieviesa vācu bīskapu ataicināti būvmeistari. Indriķa hronikā minēts, ka 1185. gadā Ikšķiles pili
cēla Gotlandes akmeņkaļi (Indriķa hronika, I, 6), bet 1207. gadā Rīgas aizsargmūri paaugstināja no
Vāczemes ieradušies svētceļnieki – krustneši (Indriķa hronika, XI, 1). Drīz pēc tam rakstītajos avotos
parādās ziņas par būvkeramikas izmantošanu un ražošanu Rīgā. Kāds jau pastāvošs ķieģeļu nams minēts
1211. gada dokumentā, ar ko bīskaps Alberts ierāda vietu jaunas katedrāles – Rīgas otrās Doma baznīcas –
celšanai (
latericius domus –
LUB I, Nr. 21, S. 29). Tātad jaundibinātajā pilsētā jau pirms 1211. gada
izmantoti ķieģeļi.
Kopš Rīgas pastāvēšanas pirmsākumiem ķieģeļi gatavoti uz vietas pilsētas apkārtnē. Uzturoties
Livonijā, pāvesta legāts Modenas Vilhelms 1226. gadā atļāva gan baznīcas ļaudīm, gan laicīgām personām
Rīgas lauku novadā dedzināt ķieģeļus un kaļķus (
lateribus et calce coquenda;
opus laterum –
LGU I,
Nr. 7, S. 7). Ķieģeļu plašāka izmantošana sākās 14. gs., jo Rīgas rāte 1293. gadā pieņēma pilsētas pirmos
būvnoteikumus. Tajos pieprasīta ēku celšana no mūra un to apjumšana ar nedegošumateriālu – dakstiņiem
(
buwen mit stene, und dekke mit stene
– LUB I, Nr. 549, Sp. 688). Tā kā cepļu kurināšana bija saistīta
ar uguni, dūmiem, deguma smaku un lielu karstumu, tad ugunsdrošības dēļ ķieģeļnīcas ierīkoja ārpus
pilsētas mūriem. Vismaz divi cepļi atradās Rīgas pievārtē. Daugavmalā darbojās Rīgas rātes pārzināta
pilsētas ķieģeļnīca (
domus lateratorum
),
kas 1334.–1338. gadā
iznomāta privātpersonai (Stieda, Mettig
1896, 14; LR, Nr. 191, 193, 194). Otra ķieģeļnīca (
teegelhusse
) 1421.–1422. gadā atradās Daugavmalā blakus
rātes uzceltai lopkautuvei (Šterns 1998, 359, 362). Ordeņa celtnes apgādāja cita ķieģeļnīca, kas atradās
otrpus Rīgas upei Rīdzenes salā (
ordens tegelhus
) un minēta 1435. gadā (LGU I, Nr. 282, S. 269; Šterns
1998, 350, 358). Ordeņa cepli pēc rātes pavēles kara algotņi nopostīja 1482. gadā, kad bija izcēlušās kārtējās
zemes kungu nesaskaņas (Feodālā Rīga 1978, 106). Abi cepļi Rīgas pievārtē minēti tikai 14.–15. gs. avotos
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika