Basic HTML Version
17
(Kämmerei-Register 1909, 21, 11, 47, 199), bet jādomā, ka turpat vai netālu no pilsētas ķieģeļnīcas bija
jau 13. gadsimtā. Vēl viens ķieģeļceplis kopā ar dzirnavām 1564. gadā iznomāts Pārdaugavā (
Mühle über
der Düna und der Ziegelofen
– Landvogtei 1931, 289). Vēsturnieki to lokalizējuši vietā, kur 1621. gadā
izbūvēta Kobronskansts (Feodālā Rīga 1978, 230). Līdz 17. gs. citi cepļi Rīgas lauku novadā nav minēti,
bet, iespējams, tādi pastāvēja un apgādāja piepilsētas muižiņas.
13. gs. no ķieģeļiem būvēja Rīgas pilsētas aizsargmūri un baznīcas, vēlāk tos sāka izmantot arī
sabiedrisko ēku un pilsētnieku dzīvojamo māju celšanai. Rīgas kancelejas grāmatās, kas saglabājušās no
14. gs., ir ieraksti par ķieģeļu iegādi dažādiem remontdarbiem un to cenu. Diemžēl tikai retu reizi minēta
celtne, kur šie būvmateriāli izmantoti. Tā 1555. gadā atzīmēts maksājums par ķieģeļiem un dakstiņiem
Sv. Jāņa baznīcas tornim, bet 1556. gadā pirkti ķieģeļi, izpildot pilsētnieku testamentos atstātos novēlējumus
par būvmateriālu iegādi aizsargmūrim (Kämmerei-Register 1902, 156, 190).
Ķieģeļu cepļi Vidzemē 15. gs. beigās – 18. gadsimtā
Livonijas senrakstos ziņas par ķieģeļcepļu pastāvēšanu viduslaiku piļu tuvumā ir saglabājušās daudz
mazāk un ir vēl lakoniskākas nekā liecības par Rīgas senākajām ķieģeļnīcām. Atsevišķus faktus savulaik
apkopojusi un publicējusi vēsturniece Ārija Zeida (Zeida 1962). Senākās rakstītās ziņas par ķieģeļnīcu
pastāvēšanu Vidzemes muižās ir no 15. gs. beigām un 16. gs. sākuma, bet parasti tas ir tikai īss minējums
kādā dokumentā, kas nedod informāciju ne par cepļa novietojumu, ne izskatu vai darba organizāciju.
No senrakstiem var uzzināt, ka 1474. gadā ķieģeļi dedzināti Raunā, 1527. gadā – Augstrozē, 1540. gadā –
Lubānā un 1543. gadā – Daugavgrīvā (Zeida 1962, 120). Ķieģeļu šķūnis un apdedzināšanas krāsns
1540. gadā bija Tīzenhauzeniem Ērgļos (
zigel schune und ofen
– LGU II, Nr. 825, S. 527). Ķieģeļcepļi
16. gs. strādāja pie Jelgavas pils, Ikšķilē, Salaspilī, Piebalgā, Ēvelē un Ludzā, bet 17. gs. ķieģeļnīcu skaits
pieauga (Zeida 1962, 120, 121). Valmierā ķieģeļnīcu ierīkoja 1639.–1640. gadā, un turpmāk gandrīz ik
gadu Uksenšērnas muižu saimniecības grāmatās atzīmēta alga ķieģeļniekam un ieņēmumi par iztirgoto
produkciju. Jau 1641. gadā pārdeva 4000 ķieģeļu, 1643. gadā – vairāk nekā 7000 ķieģeļu un 5300 dakstiņu
kādai baznīcai, bet 1646. gadā arī “grīdas akmeņus” (Dunsdorfs 1935, 46, 99, 377, 379, 381, 396). Jādomā,
ka ķieģeļnīcā ražotie “akmeņi” grīdas segumam bija apdedzināta māla flīzes.
Ķieģeļcepļus ierīkoja tādās vietās, kur netālu bija kvalitatīva māla atradnes, vajadzīgā daudzumā
pieejama malka un ūdens, kā arī bija nodoms tuvumā celt mūra ēkas. Kad ieplānotā ēka bija uzbūvēta,
ķieģeļceplis varēja darbību pārtraukt. Tomēr citas ķieģeļnīcas pastāvēja vairākus gadu desmitus, ar savu
produkciju apgādājot ne tikai tuvāko apkārtni, bet arī ražojot ķieģeļus pārdošanai. Tā, piemēram, 16. gs.
Jelgavas pils ceplis piegādāja ķieģeļus pat Rīgai (Zeida 1962, 149). Veiksmīgi organizējot darbus, ķieģeļu
ražošana cepļu īpašniekiem varēja dot ievērojamus peļņu. Kaut arī vietējie ķieģeļi un dakstiņi nebija lēti, no
ārzemēm ievestā produkcija bija vēl dārgāka. To norāda Rīgas pilsētas arhīvā saglabājušās ziņas par cenām
ķieģeļiem, kas 1686. gadā ar kuģiem atvesti no Holšteinas un 1698. gadā – no Lībekas (Zeida 1962, 153).
Senākais ķieģeļnīcas attēls Latvijā zināms no Johana Kristofa Broces krājuma, un tas ir 1796. gada
zīmējums, kurā redzams Kobronskansts teritorijā ierīkotais ķieģeļu gatavošanas pagalms. Tā kreisajā malā
redzams iežogots laukums – bedre, kurā vērši mīcījuši mālus. Aprakstā norādīts, ka agrāk cepļa augšdaļa
bijusi vaļēja, bet toreizējais nomnieks to pārvelvējis un uzbūvējis skursteņus. Jādomā, ka apdedzināšanas
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika