Basic HTML Version
18
krāsns atrodas kādā ēkā pagalma malā. Citos šķūņos droši vien veidoti vai žāvēti ķieģeļi un bijušas
noliktavas, jo ēkām blakus glīti sakrautas ķieģeļu grēdas (Broce 1996, Nr. 102, 227–229).
Cepļu strādnieki, darba organizācija un produkcija
Trūkstot viduslaiku dokumentiem, nav iespējams raksturot ķieģeļu ražošanu Latvijas mūra piļu
celšanas laikā. Atsevišķi fakti no 13.–15. gs. zināmi tikai par Rīgas ķieģeļnīcu darbiniekiem. Daudz vairāk
rakstīto avotu saglabājies no 17.–18. gs., kad darbojās ne tikai pilsētu, bet arī muižu cepļi. Tā kā darbs
ķieģeļcepļos līdz 19. gs. nebija mehanizēts, tad var pieņemt, ka agro jauno laiku ķieģeļnīcas strādāja līdzīgi
kā viduslaikos. Vēsturniece Ā. Zeida secinājusi – 17. un 18. gs. avoti liecina, ka pārmaiņas ražošanas
procesā un darba organizācijā daudzu gadu desmitu laikā bija ļoti nelielas un lēnas (Zeida 1962, 129).
Ķieģeļu ražošana Rīgā nekad nebija pakļauta cunftēm, tomēr ķieģeļnīcu strādnieki viduslaikos
piederēja pilsētas amatniekiem, un līdz ar to viņi reizēm īsi minēti pilsētas kancelejas grāmatās. 14. gs.
otrajā pusē dokumentos sastopami tikai ķieģeļu dedzinātāji (
Thegeller, Tegeler, Ziegelbrenner –
Stieda,
Mettig 1896, 36). Toties 15. gs. Rīgā ar būvkeramikas izgatavošanu nodarbojās dažādu amatu pratēji –
mālu racējs (
Lehmgräber
), ķieģeļu meistars (
Ziegelmeister
), zellis (
thegelknecht
), ķieģeļu veidotājs
jeb strīķētājs (
tegelstriker
) un apdedzinātājs (
Ziegelbrenner –
Stieda, Mettig 1896, 67). Rīgas pilsētas
ķieģeļnīcu pārvaldīja divi rātes locekļi, tā sauktie ķieģeļu kungi (
Ziegelherren –
LUB IV, Nr. 1954,
S. 867). Kā liecina ziemeļvācu pilsētas Līneburgas rakstītie avoti, ķieģeļu meistars ar zvērestu bija pakļauts
rātei. Viņš bija atbildīgs par ķieģeļnīcas darba vadīšanu un produkcijas kvalitāti, sevišķi par cepļa
krāsns sagatavošanu un apdedzināšanas procesa nodrošināšanu, kā arī pārējo amatnieku darba uzrau-
dzīšanu (Rümelin 1998, 38, 39).
Daudz plašāka ir informācija par Latvijas ķieģeļnīcu darbību agrajos jaunajos laikos. Rīgas un Jelga-
vas ķieģeļu cepļu 17. gs. beigu un 18. gs. dokumentos minēti ne tikai ķieģeļu formētāji un apdedzinātāji,
bet arī palīgstrādnieki, kas raka un pieveda smiltis un mālus, gādāja ūdeni un malku, apgrozīja žūšanai
noliktos ķieģeļus, iekrāva izžuvušo produkciju ceplī un pēc apdedzināšanas izkrāva no tā (Zeida 1962,
126, 127). Ķieģeļus gatavoja un apdedzināja tikai siltajā sezonā – no aprīļa vai maija līdz oktobrim vai
novembrim. Rudenī un ziemā notika sagatavošanās darbi – veda smiltis un gatavoja malku, kā arī pārdeva
apdedzinātos ķieģeļus, vedot tos ragavās pa sniegu vai liellaivās pa ūdensceļiem (Zeida 1962, 130). Rudenī,
kamēr zeme nebija sasalusi, raka mālu un čagani nokrāva divu vai trīs pēdu biezumā. Vienu vai vairākas
ziemas mālu atstāja vējā, lietū, salā un saulē, lai no tā atdalītos kaitīgie piemaisījumi, salpetris un skābes.
Pēc tam māls kļuva drupans, labi irstošs un vieglāk samīcāms (Schönauer 1815, 16–18).
Kad gatavoja masu ķieģeļu formēšanai, labi izmīcītu mālu liesināja – piejauca granti, smiltis un reizēm
arī kaļķus. Svarīgākā bija smilšu piedeva, kas saistīja ūdeni un līdz ar to novērsa ķieģeļa saplaisāšanu
mainīgu laika apstākļu ietekmē. Bez tam smiltis mazināja māla izstrādājuma saraušanos apdedzināšanas
laikā. Piemaisot granti, varēja regulēt māla daļiņu labāku saķepšanu augstā temperatūrā. Arī kaļķu piedeva
neļāva ķieģelim apdedzināšanas procesā pārāk sarauties. 19. gs. sākuma norādījumos austriešu ķieģeļu
ražotājiem dotas ieteicamās sastāvdaļu proporcijas, uzsverot, ka vienai daļai trekna māla var piejaukt ne
vairāk kā divas līdz trīs daļas tīru grantainu smilšu un vienu daļu kaļķu (Schönauer 1815, 22). Turpretī
angļu literatūrā norādīts, ka ķieģeļu māla masai labākais ir 30% smilšu piejaukums (Davey 1961, 64).
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika