Basic HTML Version
20
par darba organizāciju katrā ceplī. Vienā dienā izgatavoto ķieģeļu skaits varēja būt atkarīgs no darba laika
ilguma, ķieģeļu strīķētājam piesaistīto palīgstrādnieku daudzuma, apdedzināšanas krāšņu skaita, gatavās
produkcijas uzskaites veida un brāķa procenta, ka arī pieprasījuma tirgū. Līneburgas ķieģeļnīca 15. un
16. gs. bija liels uzņēmums ar vairākiem desmitiem strādnieku, kas izpildīja daudzus lielus pasūtījumus.
Saglabājušies dokumenti liecina par strādnieku specializāciju, sekmīgi izveidotu ražošanas procesu un
labu uzskaites sistēmu. Ne par Rīgas, ne citām Latvijas ķieģeļnīcām tik precīzas dokumentāras ziņas
nav saglabājušās. Iespējams, ka Ā. Zeidas aprēķinātais dienā izgatavoto ķieģeļu daudzums attiecas ne-
vis uz vienu speciālistu – ķieģeļu strīķētāju, bet gan vidēji uz vienu cepļa darbinieku, palīgstrādniekus
ieskaitot.
Pirms apdedzināšanas ķieģeļus žāvēja, vispirms tos novietojot plakaniski, tad uz sāniem, bet vēlāk
krustām šķērsām ar lielām atstarpēm sakraujot grēdās. Viduslaikos mitros, vēl mīkstos ķieģeļus žāvēja
brīvā dabā, bet 15.–16. gs. Livonijas rakstītajos avotos parādās apzīmējums “ķieģeļu šķūnis” (1474. g.
Raunā
ziegelscheune
– LGU I, Nr. 496, S. 452; 1540. g. Ērgļos
zigel schune
– LGU II, Nr. 825, S. 527).
Ā. Zeida uzskata, ka 17. un 18. gs. dokumentos minētie ķieģeļu šķūņi bija darba telpas, kur veidoti ķieģeļi,
nevis produkcijas noliktavas (Zeida 1962, 139). Tomēr skaidrojošās vārdnīcās apzīmējums
tegelschune
jeb
Ziegelscheune
tulkots kā ķieģeļu veidošanas un žāvēšanas šķūnis (Lübben 1989, 400; Bender 1995, 312).
Uz atklāta lauka saulē un vējā jēlķieģeļi žuva ātrāk, bet tur tie bija pakļauti gan pēkšņam lietum, gan
nejaušiem mehāniskiem bojājumiem. Ja ķieģeļu meistaram vai apkārtējo ēku iedzīvotājiem bija mazi
bērni vai savvaļā palaisti mājdzīvnieki, tie varēja uzkāpt uz neizžuvušiem ķieģeļiem, tos deformēt vai
pat pilnībā sabojāt. Ķieģeļu žāvēšanas šķūnī jēlķieģeļus no nejauša bojājuma sargāja sienas, bet reizēm
laikam durvis palika neaizvērtas. Droši vien tāpēc kāda Rīgas cepļa 18. gs. nomas līgumā ir savdabīgs
noteikums, ka no kaimiņiem ķieģeļu šķūnī ieskrējusī cūka, kas sabojā vēl neizžuvušos ražojumus, jāno-
dod trūkumcietējiem Sv. Jura hospitālī (Zeida 1962, 139, 140). Līdzīgas problēmas bija jānovērš arī citur.
Ziemeļvācijā, Līneburgā, 1684. gadā izdoti amata noteikumi ķieģeļu meistariem, iesakot žāvēšanas no-
jumēmmalās ierīkot drošas sienas, lai apkārt skraidoši suņi un cūkas nevarētu uzmīt tikko izgatavotiem
un vēl neizžuvušiem ķieģeļiem, tos iespiežot un sabojājot (Rümelin 1998, 35). Šie norādījumi izskaidro,
kā uz senajiem ķieģeļiem reizēm radās dzīvnieku un mājputnu pēdu nospiedumi. Pēc dzīvnieku nopē-
dojuma atklāšanas meistars mazāk bojātos gabalus apdedzinājis, lai viss ķieģeļu veidošanas darbs nebūtu
bijis veltīgs.
Izžāvētos ķieģeļus un citus būvkeramikas jēlproduktus apdedzināja, lai tos padarītu izturīgus pret
mehānisku spiedienu un nokrišņu iedarbību. Cepli veidoja kā četrstūrainu garenu telpu, kurai vidū
sakrāva jēlķieģeļus un apžāvētos dakstiņus, bet sānos sabāza malku un pielaida uguni. Apdedzināšana
ilga vairākas diennaktis. Vilkmi regulēja, atverot vai aizsedzot sienās ierīkotus caurumus. Cepļa sienas
varēja katru reizi sakraut no jauna, izmantojot apžāvētus jēlķieģeļus, vai arī mūrēt pastāvīgu krāsni no
apdedzinātiem ķieģeļiem un akmeņiem. Pēc kurināšanas ceplim ļāva atdzist vairākas dienas vai pat
nedēļas. 18. gs. ķieģeļu cepļos brāķētā produkcija veidoja 3–15% (Zeida 1962, 142, 145).
Ķieģeļnīcu jauda bija ļoti dažāda. Jelgavas pils ceplī 1566. gadā vienā sezonā apdedzināja 100 000
ķieģeļu, bet Uksenšērnu ķieģeļnīcā 1643. gadā saražoja tikai 7000 ķieģeļu un 5300 dakstiņu. 1729. gadā
Pārdaugavā pie Kobronskansts uzceltajā krāsnī pirmajā reizē apdedzināja 44 000 ķieģeļu, bet Jelgavas
ķieģeļceplī 18. gs. katrā apdedzināšanas reizē vienlaikus izgatavoja līdz 13 500 parastu dakstiņu, līdz
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika