Basic HTML Version
21
550 kores dakstiņu un ap 650 plakano dakstiņu ar noapaļotiem galiem jeb “mēlītes” (Zeida 1962, 144, 146).
Tas parāda, ka muižu ķieģeļcepļus varēja iekurt tikai reizi gadā un izdedzināt tikai tik ķieģeļu, cik pašiem
bija nepieciešams kādas jaunas ēkas celšanai vai remontam. Turpretī tās ķieģeļnīcas, kas nodarbojās ar
tirdzniecību, ražoja daudzus tūkstošus ķieģeļu gadā. Salīdzinājumam var minēt, ka Līneburgas pilsētas
ķieģeļnīca jau 14. gs. pirmajā pusē ražoja ap 160 000 ķieģeļu gadā, tās jauda pastāvīgi auga, un 15. gs.
pirmajā pusē tā saražoja jau 520 000 ķieģeļu gadā (Rümelin 1998, 42).
Kur gatavoti Turaidas pils ķieģeļi?
Par Turaidu kā ķieģeļu ražošanas centru 13.–14. gs. var izteikt tikai pieņēmumus, jo par to nav zināmi
ne rakstīti avoti, ne arheoloģiskas liecības. Ceļot viduslaiku pilis, būvmateriālus centās gatavot iespējami
tuvu, jo ķieģeļu transportēšana no kāda attāla cepļa nozīmētu lielas papildu izmaksas un laika zaudēšanu.
Jādomā, ka Turaidas pils (4. att.) celtniecības laikā ķieģeļnīca bija ierīkota netālu no būvlaukuma, jo
apkārtnē bija visi nepieciešamie izejmateriāli – labas māla iegulas, ūdens, kā arī meži malkas ciršanai.
1582. gadā veiktajā Turaidas pils revīzijā atzīmēti pils zivju dīķi (Turaida 1999, 156). Nav zināms,
kad tie ierīkoti, jo zivis bija nozīmīgs pārtikas produkts gan viduslaikos, gan jaunajos laikos. Turaidas
muzejrezervāta arhīvā glabātos vietējo iedzīvotāju atmiņu pierakstos sastopami nostāsti, ka daudzie
muižas dīķi radušies, kad senatnē rakts māls pils ķieģeļu gatavošanai. Arī 20. gs. pirmās puses literatūrā
atrodami izteikumi, ka Turaidas muižas zivju dīķi ierīkoti bedrēs, no kurām rakts māls viduslaiku pils
ķieģeļnīcas vajadzībām (Eiduks 1933–1934, 19652).
Interesanti, ka Rīgas Sv. Jāņa baznīcai 1555. gadā ķieģeļi un dakstiņi iegādāti no Johana Treidena
(Kämmerei-Register 1902, 154), bet no 1576. līdz 1579. gadam ķieģeļu veidotājs Johans Treidens dzīvoja
Jelgavā (Zeida 1962, 120). Pēc vārda spriežot, varētu domāt, ka viņš uz Rīgu un pēc tam uz Zemgali
pārcēlies no Turaidas. Tomēr vēsturnieces Vijas Stikānes pētījumi liecina, ka vairākas personas ar Treidenu
vārdu 15. un 16. gs. bija ordeņa sīkie vasaļi, kas dzīvoja gan Kurzemē un Zemgalē, gan Ziemeļigaunijā.
Tāpēc minētā Johana Treidena saistība ar Turaidu ir apšaubāma. Rakstītajos avotos līdz šim atrastas
ziņas tikai par divām personām, kas varētu būt piedalījušās Turaidas pils celtniecībā. Viens no tiem ir
Rīgas arhibīskapa Vilhelma 1538. un 1545. gada vēstulē minētais būvmeistars Hanss no Braunšveigas,
bet otrs – 1572. gada tiesas dokumentā atzīmētais Turaidas muižas zemnieks un mūrnieks Jurgens Kārs
(Turaida 2014, Nr. 264, 330, 466).
Nav zināms, kur ņemti ķieģeļi tām celtniecības aktivitātēm Turaidas pilī, kas notika zviedru laikos.
Toties avoti liecina, ka 18. gs. Turaidas muižā ķieģeļnīcas noteikti nebija. Kā lasāms vēsturnieces Māras
Caunes sagatavotos vēsturiskās izpētes materiālos par Turaidu (1989, 88; glabājas Turaidas muzejrezervāta
(turpmāk TMR) arhīvā) 1724. gada muižas revīzijas protokolā pat atzīmēts, ka ķieģeļu dedzināšana netiek
veikta. 1744. gadā ķieģeļus Turaidas, Krimuldas, Inciema u.c. muižām piegādāja Unguru ceplis (Zeida
1962, 150, 151). Šī Kampenhauzenu ķieģeļnīca Ungura muižā lielākoties strādāja Vidzemes tirgum –
tikai nepilnu pusi produkcijas gatavoja savām vajadzībām, bet pārējos ķieģeļus pārdeva jaunbūvēm citās
muižās vairāku desmitu kilometru rādiusā un pat veda tos uz Dienvidigauniju.
Turaidā, pēc vecu ļaužu nostāstiem, senākais ķieģeļceplis esot bijis uz ziemeļrietumiemno Jelgavkalna –
vietā, ko sauc par Ķieģeļu kalniņu jeb Jāņkalnu. Ejot uz austrumiem no muižas kūts, mežmalā vēl arvien
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika