Basic HTML Version
27
sienās tumši ķieģeļi izmantoti tikai kā atsevišķi neregulāri izvietoti dekoratīvi akcenti. Tā, piemēram,
Bauskas ordeņpilī no pelēka akmens celtā dienvidu torņa stūrī skatāms sarkanu un dažu tumšu ķieģeļu
mūra fragments. Iespējams, ka Livonijas piļu un baznīcu būvmeistari tumši glazētos ķieģeļus speciāli
nav pasūtījuši, bet celtnieki vietām ritmiski iemūrējuši ražošanas brāķi. Tomēr rombu raksta parādīšanās
Rīgas un Valmieras baznīcu fasādēs, kā arī Ludzas pilī varētu liecināt par būvmeistaru saiknēm ar Vācu
ordeni vai pat izcelsmi no Prūsijas.
Ķieģeļu izmēri
Gadsimtu gaitā ir nedaudz mainījušies ķieģeļu izmēri, tāpēc pētnieki reizēm tos izmanto datēšanai.
Viduseiropas pētnieki senākos un lielākos sauc par klostera formāta ķieģeļiem. 12.–13. gs. vācu zemēs tie bija
32–34 × 15–17 × 9–11 cm lieli, bet, sākot no 13. gs. beigām, to izmēri samazinās (28–30 × 14–15 × 8–10 cm)
un tādi saglabājas līdz 16. gs. sākumam (Torbus 1998, 318). Ķieģeļu garums bieži atbilda reģionālai
mērvienībai – pēdai, bet platums – tās pusei (Holst 1999, 219, 220). Tā kā dažādās zemēs izmantotās
pēdas lielums nedaudz atšķīrās, tad arī ķieģeļu izmēri visur nav vienādi, bet to proporcijas lielākoties
saglabājās. Tā, piemēram, Līneburgas ķieģeļnīcā no 14. līdz 18. gs. ķieģeļi izgatavoti 27–29 × 12–13 × 7,5–
8,5 cm lieli (Rümelin 1998, 41). Arī Toruņā un tās apkārtnē dominē salīdzinoši īsi ķieģeļi – no 27,5 līdz
28,5 cm, bet citur Prūsijā viduslaiku ķieģeļu garums ir līdz pat 32 cm un vairāk (Herrmann 2007, 110).
Poļu pētnieks Tomašs Torbuss uzsver, ka vācu literatūrā reizēm valda vienkāršots pieņēmums, ka
viduslaiku ķieģeļi ir “jo vecāki, jo garāki” un “jo jaunāki, jo biezāki”. Tomēr Vācu ordeņa pilīm Prūsijā
mazāko izmēri ķieģeļi reizēm sastopami jau 13. gs., bet garākie vietām lietoti vēl 14. gs. (Torbus 1998,
318). To mēģina skaidrot ar ķieģeļu vairākkārtēju izmantošanu. Iespējams, ka veselie ķieģeļi reizēm savākti
no vecām nojauktām ēkām un atkārtoti iemūrēti vēlo viduslaiku celtnēs, tāpēc to celtniecības sākums
ir krietni vēlāks nekā ķieģeļu izgatavošanas laiks. Turklāt milzīgām celtnēm reizēm vienlaikus pieveda
būvmateriālus no dažādiem cepļiem. Ķieģeļu izmēri varēja nesakrist, ja katra ķieģeļnīca lietoja citu mēru
sistēmu, kur olekts vai pēdas garums atšķīrās par dažiem centimetriem. Tendenci laika gaitā samazināt
ķieģeļu izmērus pētnieki reizēm izskaidro tādējādi, ka jaunai celtnei ķieģeļu formu gatavoja pēc kāda
veca ķieģeļa parauga. Tā kā māls apdedzinot nedaudz saraujas, jaunie ķieģeļi iznāca kādu centimetru
īsāki. Nedaudz atšķirīgs sarukums varēja būt dažādu atradņu māliem. Vēl iespējams, ka noteikta garuma
ķieģeļus pasūtīja celtnes arhitekts, jo viņam bija jāaprēķina celtnes izmēri un nepieciešamais materiālu
daudzums (Torbus 1998, 319).
Arī Livonijā 13.–16. gs. izmantoti no sarkana māla gatavoti lielie viduslaiku ķieģeļi. To garums
parasti ir 27–32 cm, platums – 13–15 cm, biezums – 8–9,5 centimetri. Arheologa Andra Caunes pētījumi
Rīgas viduslaiku celtnēs parāda, ka laikā no 13. līdz 15. gs. ķieģeļu garums pamazām pieaudzis. Rīgā
13. gs. ķieģeļi bija 28–29 cm un 14. gs. sākumā – 30–31 cm gari, bet 14. gs. beigās un 15. gs. to garums
jau nedaudz pārsniedz 31 cm (Caune 1984, 119). Turpretī arhitekts Gunārs Erdmanis, veicot būvizpēti
Kurzemes viduslaiku pilīs, secina, ka 13. gs. beigās lietoti 29–30 × 14–15 × 9–10 cm lieli ķieģeļi, bet
16. gs. ķieģeļu izmēri bija 28 × 13,5–14 × 7–8 cm (Erdmanis 1989, 141, 143). Kurzemes ķieģeļu biezums
pakāpeniski samazinājās, līdz 15. gs. sasniedza 8–9 cm, bet platums un garums 14.–15. gs. bija stipri
svārstīgs (Erdmanis 1989, 145).
Ieva Ose.
Turaidas pils 13.–17. gadsimta būvkeramika