Turaidas
muzejrezervāts


Latvijas Republikas pirmajam izglītības ministram Kārlim Kasparsonam – 150


Kārlis Kasparsons

Kārlis Kasparsons

       Šā gada 27. oktobrī aprit 150 gadi latviešu izglītības un sabiedriskajam darbiniekam, ārstam un zinātniekam, siguldietim Kārlim Kasparsonam. Viņš dzimis 1865. gada 14. oktobrī pēc vecā stila (pēc jaunā – 27. oktobrī) Siguldas pagasta  „Vēja krogā” lauksaimnieka un krodzinieka Mārtiņa Kasparsona un viņa sievas Annas ģimenē.  – „Kad 1865. gadā ieraudzīju pasaules gaismu”, tā Kasparsons vēlāk rakstīja savās atmiņās, „bija jau atausis nacionālās atmodas rīts. Pusaudzis būdams, dzirdēju tēvu stāstām, ar kādu sajūsmu viņi toreiz lasījuši „Pēterburgas Avīzes” un „Dundurus” [satīrisks almanahs, nomainīja „Pēterburgas Avīžu” satīrisko pielikumu „Zobugals” – aut.]. Ar tādu pašu sajūsmu viņa dēls vēlāk savos ģimnāzista gados lasa Ata Kronvalda „Nationale Bestrebungen” („Nacionālos centienus”), vāc vietvārdus un kādā „ziedoņa rītā” no Rīgas kopā ar draugu dodas apskatīt „nacionālā likteņa simbolu” – Staburagu: „Tas mums bija svētceļojums”, atzīstas Kasparsons, piebilstot, ka par Staburagu uzrakstījis garu dzejojumu, tik romantisku, ka kautrējies kādam par to pat ieminēties. Šis viengabalainais, nesaskaldītais nacionālais gars esot viņā valdījis un jūsminājis kādus gadus divdesmit; lai arī F. Bergmaņa vadītā „Dienas Lapa” 1880. gadu pirmajā pusē esot sākusi šo viengabalainumu pamazām irdināt – tomēr sākumā tai maz ko izdevies „nodrupināt”.

      Pavērsiens K. Kasparsona pasaules uzskatā sākās ar studijām Tērbatas universitātē, kuras viņš uzsāka 1887. gadā – sākumā Teoloģijas fakultātē, no kuras pēc gada pārgāja uz Filoloģijas fakultātes Seno valodu nodaļu, ko nobeidza 1892. gadā. Pēc tam viņš iestājās Dabas zinību fakultātē, specializēdamies botānikā, bet 1900. gadā pārgāja uz Medicīnas fakultāti.

     1880.–1890. gados Tērbatas universitātē vēl valdīja vācu buršu-korporeļu gars ar sarežģītu hierarhiju, „goda kodeksu”, dueļiem utt. Šīs tradīcijas lielā mērā centās pārņemt arī latviešu studenti. Pirmo kursu vēl „neiesvētītajiem” studentiem jeb fukšiem vajadzēja izmaksāt dzērienus un uzkodas vecāko kursu audzēkņiem. Visļaunākais tomēr, pēc Kasparsona domām, bija tas, ka arī pašiem pacienātājiem bija jādzer līdzi. „Kad ierados korporācijā, es alkoholu vēl nekādā veidā nebiju pie mutes licis. Iemesls tam bija riebums, ko rada dzēruma ainas, kādās man – krogū izaugušam – bija bieži gadījies noskatīties. […] Man pietika. Palikšanas vairs nebij.  Deziluzionēts es vairs negāju turp. Paliku par „mežoni”, „vildoni”, kā korporeļi saukāja nekorporeļus.” [„Deziluzionēt” – saliktenis, kas veidots no darbības vārda ‘iluzionēt’ – ‘radīt ilūzijas’ un priedēkļa de/dez– (franču val.) – ‘no’, ‘nost’, ‘atņemt nost’. Nozīme: “laupīt ilūzijas” – aut.]

Pīpkalonija - literāri zinātniskā latviešu studentu biedrība

Pīpkalonija - literāri zinātniskā latviešu studentu biedrība

      1888. gadā K. Kasparsons kopā ar Jāni Kauliņu, Jēkabu Ozoliņu, Augustu Krumbergu, Jāni Ērmani un citiem domubiedriem nodibina Literāri zinātnisko latviešu studentu biedrību, kurai vēlāk pievienojas Aleksandrs Dauge, Pēteris Pīpkalējs, dzejnieks Eduards Veidenbaums, Jēkabs  Alksnis, Ernests Ekšteins  un citi. Biedrība, kura ikdienā bija vairāk pazīstama ar Pīpkalonijas vārdu (pēc tās locekļa P. Pīpkalēja uzvārda), sapulcējās reizi nedēļā – sestdienu vakaros. Katrreiz kādam no tās biedriem bija jāsagatavo referāts. Biedrība izdeva savu rakstu krājumu „Pūrs”. Vairākus rakstus, tajā skaitā arī „Siguldas māju vārdi” un „Mūsu senču dvēseles” Kasparsons parakstīja ar pseidonīmu „K. Siguldietis”. Viņš rakstījis arī laikrakstam „Dienas Lapa”, žurnāliem „Austrums”, „Izglītība”, „Psiholoģiski pētījumi” u. c., piedalījies pirmās latviešu Konversācijas vārdnīcas izveidē, kurā nodēvēts par enciklopēdiski izglītotu cilvēku, „latviešu zinību vīru un zinātnisku rakstnieku”. Turklāt studiju laikā Kasparsons izstrādāja darbu par vienu no Baltijas purvu formācijām, iegūdams zelta medaļu.

     1890. gadu sākumā K. Kasparsona uzskatos notiek nozīmīgs lūzums – viņš pieslēdzas Jaunās strāvas, resp. marksisma un ateisma idejām. Viens no latviešu sociāldemokrātu vadītājiem Fēlikss Cielēns savā laikā pat nosaucis K. Kasparsonu par „latviešu marksisma ideoloģisko tēvu”. Lai arī šādā apzīmējumā varbūt ir zināma pārspīlējuma deva, tomēr nevar noliegt, ka marksisma filosofija, sevišķi tās vēsturiskā materiālisma puse, jaunībā K. Kasparsonu ļoti aizrāvusi. Vēl 1914. gada 7. augustā vēstulē no Siguldas draugam Teodoram Zeifertam K. Kasparsons raksta: „Jūs atzīstat tikai dabas likumus. Arī es. Mums ir tikai daba, dabas likumi, dabiski notikumi, dabiski apstākļi. […] Cilvēka vēsture atšķiras no „dabas vēstures” tai ziņā, ka pirmo mēs esam darinājuši, otro nē. […] Ražotāji spēki nemitīgi aug un grozās, un ik ko tie grozās, kā atbalss atskan sadzīvē”. Vēstures likumus, turpina Kasparsons, cilvēks spēj iespaidot, tomēr „rezultāts ne vienmēr ir tāds, kādu viņš grib”. Laikabiedri atceras, ka vēl 1920. – 1930.  gados Kasparsons par filosofijas jautājumiem stundām ilgi varējis diskutēt ar savu kolēģi, profesoru Kristapu Rudzīti (1899–1978).  Par „dedzīgu jaunstrāvnieku” un „marksistiskā dialektikas popularizētāju” K. Kasparsonu nosaucis arī akadēmiķis Jānis Stradiņš.

     1897. gadā par saistību ar Jauno strāvu K. Kasparsons kopā ar domubiedriem tika arestēts. Viņam piesprieda divas nedēļas ieslodzījuma universitātes karcerī.

      1902. gadā K. Kasparsons pārcēlās uz Rīgu un praktizēja kā ārsts, bez tam kā valdes loceklis darbodamies dažādās biedrībās – kā Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē u. c., bet Pirmā pasaules kara laikā strādāja latviešu strēlnieku lazaretē.

      Pēc Februāra/Marta revolūcijas, Pagaidu valdības laikā (1917. gada augustā) notikušajās Rīgas domes vēlēšanās viņš tika ievēlēts pilsētas domē (no Radikāldemokrātu partijas). Šķiet, ka tieši šajā laikā notika K. Kasparsona galīga novēršanās no marksisma kosmopolītisma un atgriešanās pie agrās jaunības, tautas atmodas laikmeta ideāliem. Ilūziju sabrukumu vēlāk pastiprina arī pieredzētā un personiski pārdzīvotā lielinieku darbības prakse 1917.–1919. gadā. Tāpat kā jaunībā gadījumā ar studentu korporācijām, arī marksismā viņš jutās deziluzionēts”.

      No Latvijas Republikas nodibināšanās un līdz 1920. gadu vidum K. Kasparsonam bija redzama loma valsts  politiskajā dzīvē. Viņš tika ievēlēts Latvijas Tautas Padomē un kļuva par pirmo Latvijas izglītības ministru Kārļa Ulmaņa valdībā. Šajā laikā viņš jau bija pieslējies Arveda Berga vadītajai Bezpartejiskajai grupai (vēlākie nosaukumi „Bezpartejiskā nacionālā apvienība” un „Bezpartejiskais nacionālais centrs”).

     Pēc lielinieku iebrukuma Latvijā 1918. gada decembrī un Pētera Stučkas valdības nākšanas pie varas K. Kasparsonu arestēja un nogādāja Valmieras cietumā. Viņam draudēja lielas briesmas. Par šīm traģiskajām dienām stāsta vēlākā Talsu ķirurga un slimnīcas direktora Voldemāra Ruģēna (1895 – 1983) atmiņas. „[Valmierā] tikko bija ienākuši sarkanie. Mēs slimnīcā dzērām kafiju, kad pēkšņi ieskrēja kāds milicis un teica, lai steidzīgi ejot uz cietumu, kur kāds cilvēks izdarījis pašnāvību. Es paņēmu pārsienamos materiālus un pārējo, kas tādā brīdi nepieciešams un aizsteidzos. Ieradies cietumā, kādā kamerā uz grīdas ieraudzīju vīru lepnā kažokā, kurš ar nazi bija pārgriezis sev vēnas. Apturēju asiņošanu un veicu pārsiešanu.

    Atguvies šis cilvēks man teica: “Tagad man vairs nav ko slēpt, esmu Latvijas izglītības ministrs. Kārlis Ulmanis mani komandēja uz Rēveli [tagad Tallina – aut.] Kad ar pajūgu braucu atpakaļ, Vidzemes jūrmalā kāds no maniem bijušajiem slimniekiem mani atpazina un nodeva. Pēc tam mani aizveda uz Valmieras cietumu”. Šis vīrs bija ārsts Kārlis Kasparsons.

     Aizvedu viņu uz slimnīcu. Pirmās dienās viņam klāt stāvēja sardze. Kādu nedēļu vēlāk mani izsauca ārā – no Rīgas bija ieradies kāds cilvēks karavīra mundierī. Tas iepazīstināja ar sevi – Kārlis Pētersons, kara komisārs. Viņam esot uzdots aizvest uz Rīgu ārstu Kārli Kasparsonu. Iegāju pie Kasparsona un pateicu, ka pie viņa atbraukuši. Kasparsons atstāja sievai zīmīti, ka mirstot ne kā gļēvulis. Atdeva arī pulksteni un gredzenu. Vēlāk viņu satiku Rīgā uz ielas un biju izbrīnījies, ka viņš dzīvs. Kasparsons paskaidroja, ka pēc 1905. gada abi ar Pēteri Stučku bijuši marksisti un kopīgi bēguši. Kaut kur pie Baltezera cietuši avārijā un tikko palikuši dzīvi. Stučka, uzzinājis, ka Kasparsons arestēts, pēc viņa aizsūtījis Pētersonu. Kasparsonam bijis jāparaksta dokuments, ka nenodarbosies ar politiku, pēc tam viņš varēja būt brīvs.”

     Pēc Latvijas Pagaidu valdības darbības atjaunošanas K. Kasparsons tomēr bezbailīgi turpināja pildīt tos pienākumus, ko viņam bija uzticējusi Tautas Padome. Viņš bija izglītības ministrs arī divās turpmākajās Latvijas valdībās (līdz 1920. gada jūnijam), Satversmes sapulces un I saeimas deputāts, kā arī Lāčplēša Kara ordeņa un Kultūras fonda domes loceklis. Kā izglītības ministrs viņš lika pamatus Latvijas Augstskolai (vēlāk – Latvijas Universitāte), Latvijas Konservatorijai (tagadējā Latvijas Mūzikas akadēmija), parakstīja rīkojumu par Valsts Muzeja (tagad Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs), Valsts bibliotēkas (tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka) u. c. dibināšanu. Atklājot Latvijas Augstskolu, Dr. K. Kasparsons savā runā teica: “Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latvijas vārdu un viņas vēsturi. Bija laiks, un vēl nesen tas bija, kad par to domāt, kas tagad ir, bija sapnis; kad teica: „tad tas nāks šai zemē, kad akmens stāvēs uz ūdens un spalva grims dibenā. Un tomēr – tas ir nācis, tas ir noticis”.

     Vienlaicīgi K. Kasparsons turpināja darboties arī Rīgas pilsētas domē, ilgāku laiku bija Bezpartejiskā centra galvenās valdes priekšsēdētājs. Latvijas Satversmes sapulcē viņš Bezpartejiskās frakcijas vārdā izvirzīja priekšlikumu 75 % no kultūras fonda novirzīt izpostīto apgabalu atjaunošanai. No 1925. līdz 1929. gadam K. Kasparsons bija Latvijas Sarkanā Krusta priekšnieks, „Latvijas Ārstu Žurnāla” redaktors (kopā ar J. Alksni) u. c.

     Paralēli ārkārtīgi izvērstajai sabiedriskajai darbībai K. Kasparsons turpināja savu ārsta privātpraksi, kā arī zinātnisko darbību. Viņa zinātniskās intereses bija gandrīz vai universālas. Viņš izstrādāja publikācijas ne tikai bioloģijā un psiholoģijā, bet arī tādās nozarēs, kam ar medicīnu varētu likties, būtu visai attāls sakars – piemēram, valodniecībā, mitoloģijā utt. Viņa darbs par līdz šim maz pētīto, seno ilīriešu tautu un tās valodas paralēlēm ar baltiem ieguvis starptautisku ievērību. Īpaši augsti tiek vērtēts K. Kasparsona ieguldījums latviešu medicīniskās terminoloģijas izveidē. T. Zeiferts šajā sakarā norāda: „Ko viņš [K. Kasparsons – aut.] rakstījis, to sniedzis uz plašu studiju pamata. […] Gribēdams dabūt drošus pamatus psiholoģijas terminiem, viņš ņem lapu pa lapai cauri biezos Latvju dainu un tautas pasaku sējumus. Gadā iznāk nelieli raksti, kur katrs teikums liecina par zinātnieka nopietnību”. K. Kasparsons bijis gan Latvijas, gan Upsalas universitātes Goda doktors.

     1944. gadā sirmais zinātnieks devās bēgļu gaitās. Viņš miris 1962. gada 21. janvāri 96 gadu vecumā Tīstades nometnē Kopenhāgenā. Tā paša gada 2. februāra numurā „Londonas Avīze” nekrologā rakstīja: „Kasparsona jaunība iekrita tajā laikā, kad latviešu tautā bija milzīgas zināšanu slāpes, bet ļoti maz labi sagatavotu  zinātņu darbinieku. Laikmets un tautas vajadzības prasīja apbruņoties ar enciklopēdiskām zināšanām, un tādas Kasparsons pārpilnām savācis savā darbīgajā dzīves gaitā, iedams tālāk pa mūsu pirmo enciklopēdistu – tautas atmodas darbinieku iesākto ceļu.”

Edgars Ceske
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

 Raksts publicēts Siguldas Avīzē, 2015. Septembris

    Aktuāli, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti