Šogad tiek svinēta Latvijas simtgade, iezīmēti simts gadi kopš Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā. Taču Latvijas kā teritorijas vēsture ir krietni senāka un tajā bijuši dažādi valstiski veidojumi un varas attiecības jau viduslaiku sākumā, kas Austrumbaltijā datējami ar 12./13. gadsimtu.

13.gadsimts Austrumbaltijas vēsturē ir pārmaiņām bagāts un saistāms ar Austrumbaltijas zemju kristianizāciju, kas tika veikta ar dažādiem paņēmieniem. Vietējās tautas jeb ciltis ir tās, kuras šīs konfrontācijas rezultātā ir spiestas pieņemt daudz ko jaunu gan kultūrā, gan reliģijā, gan pārvaldē. Gaujas lībieši ir vieni no pirmajiem, kas sastopas ar svešajiem ienācējiem, līdz ar to, arī viņu kultūra un pārvaldes sistēma pirmā saskaras ar pārmaiņām. Kristīgās ticības un citas kultūras ienākšana kardināli maina vietējās varas attiecības un pārvaldes sistēmas. 13. gadsimta pārmaiņas Austrumbaltijā nenoliedzami ir ļoti nozīmīgas visa reģiona viduslaiku vēsturē; tās ietekmē gan to, kāda veidojas vēlākā latviešu un igauņu tautu kopējā identitāte, gan arī atsevišķu cilvēku personīgos uzskatus.

Lībiešu vadonis Imanta kaujā ar bruņiniekiem” Atklātne, 1931. gads. Olģerds Krūmiņš

Dažādos laikos dažādi vēsturnieki šos notikumus ir pētījuši no dažādiem skatpunktiem. Baltvācu vēsturnieki uzsvēra kristīgās civilizācijas augsto attīstības līmeni un “kultūrtrēģerismu”, jaunlatvieši un neatkarīgās Latvijas laika vēsturnieki runāja par 700 gadu jūga sākumu un padomju laika vēsturnieki bija spiesti viduslaiku vēstures notikumus skaidrot no komunistiskās ideoloģijas pozīcijām.

Mūsdienās ir novērojama tendence depolitizēt un demitoloģizēt vēsturi, it īpaši senākus vēstures periodus. Piemēram, daži latviešu vēsturnieki kā Eva Eihmane un Kaspars Kļaviņš, atspēkojot vēstures mītu par 700 gadu verdzību, ir rakstījuši par krusta kariem kā pakāpeniskiem procesiem bez izteiktām ienaidnieku pusēm, uzsverot, ka 13. gadsimta baltu un somugru pagāni nav uztvēruši krustnešus kā iekarotājus un ienaidniekus vai uzsverot baltu un somugru pašu iesaisti un līdzdalību kristianizācijas procesā. Pašlaik teoriju par kristianizācijas “dabīgo” izplatīšanos Austrumbaltijā, tādējādi piesaistot šīs zemes Eiropai, varētu pat uzskatīt par vadošo, protams, ja šāds termins ir pieņemams vēstures zinātnē. Taču ko par šo tēmu raksta ārzemju vēsturnieki – igauņi, zviedri, dāņi, briti?

Lībiešu pārvaldes sistēma

Lībieši Gaujas baseinā parādās tikai 11. gadsimtā, līdz ar to grūti izsekot lībiešu sabiedrības un pārvaldes attīstībai. Igauņu vēsturnieki gan uzstāj, ka lībieši te dzīvojuši jau no Baltijas somu laikiem, taču arī viņi atzīst, ka arheoloģiskais materiāls ir visai skops un nepiemērots drošu secinājumu izdarīšanai. Tomēr kā analoģiju izmantojot pētītos apbedījumus un arheoloģiski iegūtos artefaktus Sāmsalā (kuri pēc igauņu pētnieces Marikas Magi (Marika Magi) domām ir visai līdzīgi lībiešu un pirmslībiešu atradumiem) var novērot, ka nozīmīgas pārmaiņas varas struktūrās Sāmsalā notikušas jau 5.–7. gadsimtā. Arheoloģiskajā materiālā Sāmsalā no šī laika atrodama individuālu apbedījumu parādīšanās, ar grezniem līdzi dotiem priekšmetiem, starp kuriem ir ļoti daudz ieroču. Karavīru – un līdz ar to proto-aristokrātijas pozīcijas acīmredzami bija augstas. 8.–9. gadsimta apbedījumos šī tendence Sāmsalā samazinājusies, atkal sāk dominēt kolektīvi apbedījumi, no individuālajiem apbedījumiem gandrīz pilnībā pazūd ieroči, lai atkal parādītos ap 1000. gadu. Šādas tendences norāda, ka ideja par sabiedrības vienmērīgu attīstību, izejot cauri noteiktām fāzēm, ne vienmēr var būt precīza. Sāmsalas – lībiešu pirmdzimtenes piemērs, kā atzīmē Marika Magi, norāda, ka egalitāra jeb uz vienlīdzību vērsta sabiedrība ne vienmēr būs primitīvāka par elitāru jeb uz hierarhiju vērstu sabiedrību. Šādas tendences drīzāk norāda uz bīstamākiem periodiem vēsturē, kad audzis karavīru prestižs un veidojusies proto-aristokrātija, lai atkal pagrimtu periodos, kuri bijuši salīdzinoši mierīgāki.

10.gadsimtā, Gaujas un Daugavas upju baseinā ienākot lībiešiem no Kurzemes ziemeļiem, viņu sabiedrība, šķiet, ir visai noslāņojusies. Apbedījumos vērojamas lielas atšķirības, ir individuāli apbedījumi ar bagātīgām rotām, līdz dotiem ieročiem. Iespējams, karavīru proto-aristokrātijas (vai varbūt pat jau aristokrātijas) uzplaukums saistāms ar migrāciju, kas savukārt ir saistīts ar ārējiem konfliktiem. Var secināt, ka jau pirms krustnešu ienākšanas 13. gadsimta sākumā lībiešu teritorijās ir novērojama varas individualizēšanās, izteiktāka vadoņu vara. Tas apstiprinās arī krustnešu vērtējumos, kas mums zināmi no Indriķa hronikas: vietējie vadoņi vairākkārt pieminēti kā princeps, Jersikas Visvaldis pat dēvēts par karali (rex) un Turaidas valdnieks Kaupo par gandrīz karali (quasi rex).

Tomēr dažādi autori vērtē lībiešu pārvaldes sistēmu dažādi – zviedru autors Nils Blomkvists (Nils Blomkvist) uzskata, ka pie lībiešiem vērojama jau samērā attīstīta aristokrātija un dižciltīgo vara ir izteiktāka nekā vikingu laika Skandināvijā. Uz to norāda koka pilis kā valdnieku rezidences un karadraudzes koncepts, kas liek domāt par pastāvīgām bruņotām vienībām. Igauņu autore Marika Magi runā (atsaucoties uz pagājušā gadsimta igauņu arheologu Ēvaldu Tenisonu (Evald Tonisson)) par attīstītas aristokrātijas sistēmu, pat par feodālismu. Norādot uz greznajiem sieviešu apbedījumiem, igauņu autore arī uzskata, ka šajā sabiedrībā ir novērojams augsts sieviešu statuss. Savukārt latviešu vēsturnieks Andris Šnē lībiešu sabiedrību redz kā uz tirdzniecību vērstu un uzskata, ka vadošā slāņa pārstāvji ir bijuši bagātākie tirgotāji, nevis karotāji no pazīstamām dzimtām. Tiesa, Andris Šnē tāpat atzīmē, ka atsevišķos Gaujas lībiešu kapulaukos atrodami tikai un vienīgi vīriešu apbedījumi ar bagātām piedevām t.s. divasmeņu zobeniem, kas pie latgaļiem sastopami nebija. Šādi kapulauki atgādina skandināvu nekropoles ziemeļrietumu Krievzemē, un liek domāt par iespējamu atsevišķu aristokrātu-karavīru sociālu slāni. Var secināt, ka lībiešu pārvaldes modelis mums nav skaidri, viennozīmīgi zināms, taču var pieņemt, ka sabiedrību kontrolējis karavīru vai tirgotāju (vai varbūt karavīru-tirgotāju?) veidota proto-aristokrātija, no kuras nākušie vadoņi centās, cik iespējams, koncentrēt politisko un militāro varu savās rokās.

Lībiešu pārvaldes sistēmas un krustnešu feodālisma sadursme

“Pirmā kristīšana Turaidā”, zīmējums. 1995. gads, Aleksandrs Stankevičs

13.gadsimtā mūsdienu Latvijas teritorijā ienāk vācu krustneši ar savu pasaules redzējumu, monoteisku reliģiju un pārvaldes sistēmu, kas balstīta uz feodālām attiecībām un abas šīs sistēmas saduras – krustnešu feodālisms un baltu un somugru proto-aristokrātijas (vai varbūt oligarhijas?) vara. Sākotnēji šķiet, ka krustnešu pārvaldes sistēma – feodālās vasaļu-senjoru attiecības – varētu būt visai līdzīgas lībiešu vadoņu varai, tāpēc savstarpēji saprotamas. Vēsturnieks Muntis Auns raksta, ka 13. gadsimtā Austrumbaltijas ciltīm nonākot vācu krustnešu pakļautībā, lielākā daļa jauno vasaļu bija tie paši vietējo cilšu vadoņi, kuri iekļāvās jaunajā kārtībā un tikai vēlāk tika vāciskoti vai atstumti no varas. Autors uzsver, ka jaunās administrācijas izveide bija ilgs process, kas saskārās gan ar vietējo vadoņu pretestību, gan ar vēlmi pēc kompromisa, tomēr vietējā elite nebija līdzvērtīgi partneri un vienmēr bija distance starp vietējiem iedzīvotājiem un politisko eliti. Kaspars Kļaviņš savukārt apgalvo, ka vietējie vadoņi pat paši uzņēmušies aktīvu lomu pārmaiņu procesos. Piemēram, viņš apgalvo, ka uzbrukumi Sakalas zemei Igaunijā bija lībiešu valdnieka (Kļaviņa saukts tikai par “vecāko”) Kaupo iniciatīva, kurā vācu krustneši tikai iesaistīti. Tāpat Kļaviņš uzskata, ka Livonijas teritorijas iekarošana esot notikusi ne tik daudz vardarbīgā ceļā, kā ar līgumiem, kuri turklāt vietējiem iedzīvotājiem esot nākuši tikai par labu. Grūti gan iedomāties, ka vietējās elites atstumšana no varas ar līgumiem, kuri bieži no vācu krustnešu puses pārkāpti, varētu nākt par labu lībiešiem vai kādai citai sentautai.

Šādai pieejai absolūti nepiekrīt zviedru vēsturnieki Svens Ekdāls (Sven Ekdahl) un Nils Blomkvists (Nils Blomkvist). It īpaši Nils Blomkvists redz Baltijas jūras reģionā (tajā ieskaitot arī Zviedriju un daļu Dānijas) divu pilnīgi svešu kultūru sadursmi – eiropieši satiek neeiropiešus. Autors uzsver Eiropas ģeogrāfisko robežu nenoteiktību un kā Eiropas pārstāvjus, tātad eiropiešus, redz tikai Romas idejas kristīgos mantiniekus.  Blomkvists, runājot par Austrumbaltiju, te saredz kristīgās pasaules proto-kolonizācijas garu, atsaucoties uz 1108. gada Magdeburgas arhibīskapa aicinājumu kristiešiem doties uz austrumu zemēm, kur iedzīvotāji ir “ļoti ļauni”, taču viņu zeme ir bagāta un skaista. Blomkvists nesaskata kristīgās idejas nesējos vēlmi uz jebkādu kontaktu, tikai uz iekarošanu, zemju sagrābšanu un runā par kristianizāciju tikai kā blakusproduktu šiem procesiem. Autors citē Livonijas Indriķa hroniku, uzsverot krustnešu izdedzinātās zemes taktiku un laupīšanas karagājienus Igaunijā, un atzīmē, ka Austrumbaltijas ciltis saskārās ar “asinskāriem, bezkompromisa svešiniekiem” un vietējā pārvaldes sistēma tika vardarbīgi iznīcināta kopā ar visu pārējo kultūru.

Līdzīgi, kaut arī mazāk asi, izsakās dāņu vēsturnieks Karstens Zelčs Jensens (Carsten Selch Jensen), kurš atzīmē, ka lībieši un igauņi krita par upuri neskaitāmiem krustnešu sirojumiem un uzbrukumiem. Jensens norāda, ka mūsdienu latviešu un igauņu vēsturniekiem runājot par krusta kariem Austrumbaltijā kā kultūras apmaiņas un Baltijas eiropeizācijas procesiem, krusta kari Austrumbaltijā zaudē savu vēsturisko unikalitāti. Austrumbaltijas krusta karu skatīšanu kā daļu no eiropeizācijas un kristianizācijas procesiem un vietējās elites apzinātu iesaisti tajos autors redz kā tādu pašu vēstures politizēšanu (appropriation) kā 19. gadsimta jaunlatviešu vēstures stāstā par 700 gadu verdzību. Arī britu autors Alans V. Murejs (Alan V. Murray) raksta, ka Austrumbaltijas ciltis 13. gadsimtā tika pakļautas iekarotāju administrācijai, to reliģija un kultūra apkarota. Vietējā politiskā un reliģiskā elite tika, vai nu pakļauta un asimilēta, vai iznīcināta. Lai vietējās ciltis piespiestu pakļauties, izvērsta būtībā plānveidīga terora kampaņa – nesaudzīgs iznīcināšanas karš, sējumu, bišu stropu izpostīšana, lopu atņemšana vai apkaušana. Pakļautajiem ļaudīm nāca klāt arī jauni pienākumi – augsti nodokļi, piespiedu darbs un dienests iekarotāju karaspēkā.

Līdzīgi izsakās poļu izcelsmes britu vēsturnieks Alekss Pluskovskis (Aleks Pluskowski), kurš atzīmē, ka arheoloģiski var novērot milzu postījumus krustnešu iebrukuma laikā – gan ciematu izpostīšanas, gan arī ekoloģiskus postījumus – masveida mežu izciršanas.  Decembrī, iznākot šī autora jaunajai grāmatai par Austrumbaltijas krusta karu ietekmi uz vidi, iespējams, būs arī lasāmas jaunas atziņas.

 Secinājumi un pārdomas

Kaupo Romā pie pāvesta Innocenta III”, zīmējums. 1995. gads, Aleksandrs Stankevičs

Historiogrāfijā ir vērojama liela viedokļu dažādība. Ko mēs varam spriest no avotiem? 13. gadsimta sākumā Turaidas Gaujas lībiešu valdnieka Kaupo vara bija pietiekami saprotama vācu krustnešiem, lai hronists Indriķis viņu sauktu par “gandrīz karali” (quasi rex). Lielo pārmaiņu priekšā Kaupo izvēlējās sadarbības nevis pretošanās taktiku. (Attēls nr. 4. “Kaupo Romā pie pāvesta Innocenta III”, zīmējums. 1995. gads, Aleksandrs Stankevičs) Šāds lēmums gan neizglāba Turaidu no vairākkārtējas nopostīšanas, taču saglabāja vietējo vadoņu statusu, vismaz uz laiku, tiesa, ņemot vērā, ka pēc Autīnes sacelšanās 1212. gadā Kaupo Turaidu vairs neatgūst, tā nonāk Rīgas arhibīskapa rokās. Kaut arī rodas iespaids, ka Kaupo bijis labs politiķis un karavadonis, tomēr pret vācu krustnešu veikto viņa varas un ietekmes samazināšanu acīmredzot pretoties bijis neiespējami.  Vēlāk Kaupo piedalās krustnešu karos Igaunijā, kur 1217. gadā viņš arī krīt kaujā. Diskutabls ir Kaspara Kļaviņa apgalvojums par to, ka Kaupo izmantojis krustnešu karaspēku savu mērķu sasniegšanai, tālejoši mērķi Sakalas zemē drīzāk novērojami krustnešiem pašiem, nevis Kaupo. Tomēr vietējā pārvalde neiet bojā ar Kaupo nāvi. Pēc Kaupo nāves kā Gaujas lībiešu vadonis izvirzās Vesiķis, kurš arī aktīvi piedalās krustnešu uzbrukumos Igaunijas zemēm. Tomēr Vesiķi vairs hronists Indriķis nedēvē par “gandrīz karali”, iespējams, ka viņš bija tikai lībiešu vadonis karalaukā.

Interesanta ziņa atrodama Vartberges Hermaņa Livonijas hronikā, runājot par 1345. gada notikumiem Siguldā. Lietuvas karalis devies sirojumā uz Livonijas ordeņa zemēm un pie Siguldas ticies ar kādu no lībiešu vecākajiem, kurš apgalvojis, ka tauta to iecēlusi par ķēniņu un vēlējies kopā ar lietuviešiem padzīt vāciešus. Lietuvas karalis gan esot teicis lībietim: “Zemniek, tu ķēniņš šeit nebūsi”, un licis viņam nocirst galvu. Iespējams, ka vācu hronists ir vēlējies šī lībiešu vecākā lomu samazināt, liekot šādus vārdus lietuviešu karaļa mutē, taču pat ja pilnībā uzticamies avotam, var redzēt, ka gandrīz 150 gadus pēc krustnešu varas nodibināšanas Gaujas lībiešiem vēl ir saglabājušies savi vecākie (seniores), varbūt pat zemākā dižciltība. Atliek secināt, ka zemākā līmenī vietējā elite tomēr integrēta jaunajā krustnešu pārvaldes sistēmā.

Kā skaidrot lielās atšķirības vērtējumos vēstures literatūrā? Paradoksālā kārtā var novērot, ka ārzemju autori – sevišķi zviedri, dāņi, arī briti novērtē krusta karus Austrumbaltijā kā unikālu vēstures notikumu, kurš saistāms ar vietējo iedzīvotāju aktīvu pretestību iekarošanas un kristianizācijas procesiem, taču daļa latviešu vēsturnieku vairāk ir tendēti uz minēto procesu apskatu kā daļu no kultūru apmaiņas un eiropeizācijas. Daudz pūles veltītas, lai saskatītu Livoniju kā Latvijas pirmiedzīvotāju veidotu valsti, nevis iekarotāju krustnešu radītu veidojumu.

Šāds skatījums varētu būt saistīts ar vēlmi atspēkot vēstures mītu par “700 gadu verdzību” un uzsvērt Latvijas piesaisti Eiropai. Nenoliedzot Latvijas kultūru kā daļu no Rietumu kultūras, tomēr liekas šaubīgi tik politizēti izmantot vēsturi mūsdienu vajadzībām. Neliekas ticami, ka mūsdienu Rietumu vērtības ir saistāmas ar kristianizāciju un krustnešu agresiju. Vai paceļot vēstures de-mitoloģizēšanas karogu, netiek radīti jauni mīti?