Turaidas
muzejrezervāts

porno
Fotoatklātne. Siguldas II dziesmu dienas dalībnieki – priekšplānā Siguldas 7. kājnieku pulka orķestris pie Siguldas sešklasīgās pamatskolas 1934. gada 8. jūlijā. (Ēka atradās pie Miera un Līvkalna ielu krustojuma, tā nopostīta 2. pasaules karā, 1944. gada oktobra sākumā.)

Siguldas 7. kājnieku pulkam – 100


Pastkarte. Siguldas 7. kājnieku pulka karogs. Zīmējis R. Kasparsons, 1923. gads.

Pastkarte. Siguldas 7. kājnieku pulka karogs. Zīmējis R. Kasparsons, 1923. gads.

Pirms simt gadiem Latvijas valsts tika izcīnīta Neatkarības kara laikā. Viens no lūzuma punktiem kara gaitā notika Ziemeļlatvijas frontes līnijā, kur latviešu un igauņu karotāji 22. jūnijā pie Cēsīm uzveica landesvēra armiju un pārgāja uzbrukumā – devās tālāk uz Rīgu. Šajā laikā tika dibināts arī pulks, kuram bija lemts nest mūsu pilsētas – Siguldas nosaukumu – Siguldas 7. kājnieku pulks.

Pulka nokomplektēšanai vajadzīgais sastāvs tika izlasīts no Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljona Rūjienas un Naukšēnu (ap 10 km no Rūjienas) apkārtnē – uz brigādes komandiera J. Zemitāna rīkojuma pamata no 1919. gada 20 – 27. jūnijā tika saformēta kaujas grupa 2 bataljonu sastāvā. Cēsu kauju priekšvakarā tā tika nosaukta par pulkvežleitnanta Dankera nodaļu, pēc dažām dienām to nosauca par 3. Jelgavas kājnieku pulku. Tajā skaitījās 22 virsnieki un 1580 instruktori kopā ar kareivjiem. 1919. gada 23. augustā pulku pārdēvēja par Siguldas 7. kājnieku pulku.

1919.gada 30. jūnijā trīs angļu kara kuģi pulku pārveda no Tallinas uz Liepāju, kur pulks turpināja apmācību un veica sardzes dienestu. Pēc diviem mēnešiem pulks pārcēlās uz Rīgu, bet tā kā Liepājā palika pārāk mazs garnizons, uz turieni atgriezās pulka 2. un 8. rota. 6. rota jau agrāk bija aizsūtīta uz Ventspili.

Bermonta Rietumkrievijas armijas uzbrukuma laikā, 1919. gada 8. oktobrī, Siguldas pulka kaujas spējas bija vājākas nekā citiem pulkiem, jo tas bija saformēts tikai divu bataljonu sastāvā, turklāt trīs rotas atradās Liepājā un Ventspilī. Pulkā tobrīd ietilpa piecas ar pusi strēlnieku rotas un viena ložmetēju rota ar vienu ložmetēju.

Pulks piedalījās cīņās 8-9. oktobrī Pārdaugavā, pēc tam aizstāvēja Daugavas labo krastu no jaunā dzelzs tilta līdz Muitas dārzam. 14. oktobrī pulks forsēja Daugavu pa koka tiltu, bet bermontiešu spēcīgās pretestības dēļ bija spiests atkāpties. Bermontieši tiltu apsardzībai pamatoti pievērsa īpašu uzmanību, tādēļ pulks pārcēlās pāri Daugavai naktī uz 16. oktobri pie Bolderājas un divas rotas uzbruka pretiniekam gar dzelzceļu Daugavas kreisajā krastā. Vēl divas rotas uzbruka gar Daugavu uz Cementa fabriku, bet ienaidnieka stiprās uguns dēļ atgāja uz Voleriem, kur atsita bermontiešu uzbrukumu. 1919. gada 3. novembrī, sākoties lielajam latviešu uzbrukumam, divas pulka rotas izbrauca jūrā, lai izsēstos Dzintaru rajonā, bet kad tur, stiprā vēja dēļ, desanta izcelšanu novēloja, mēģināja to darīt pie Kauguriem, taču arī tas pretinieka stiprā apšaudē nesekmējās, tādēļ vakarā rotas atgriezās Bolderājā.

10.novembrī Siguldas 7. pulks, kopā ar 8. un 6. pulku ielauzās Pārdaugavā un 11. novembra rītā, apejot Uzvaras laukumu, sasniedza Torņkalna stacijas rajonu, kur salauza ienaidnieka pēdējo pretošanās mēģinājumu. Pēc Pārdaugavas atbrīvošanas pulks palika Latgales divīzijas rezervē. Uzbrukums turpinājās Jelgavas virzienā, 18. novembrī pulka 5. un 7. rota pārgāja aizsalušo Lielupi. Šajā laikā Bermonts, zaudējis cerības uz uzvaru, atteicās no savas Rietumkrievijas armijas tālākas komandēšanas un nodeva to Vācijas 6. korpusa komandiera ģenerāļa Eberharda vadībā. Ģenerālis 18. novembrī vēl mēģināja pāriet pretuzbrukumā. Ar šo momentu Latvija vairs nebija karastāvoklī ar Bermonta un Golca karaspēku, bet gan iesaistījās karā ar Vāciju.

Vācu iecerētais lielais pretuzbrukums tomēr guva tikai samērā nelielas sekmes, jo jau otrā dienā latviešu karaspēks frontes pārrāvumu likvidēja – Siguldas pulkam nācās Cenas muižu ieņemt no jauna. Sīvas cīņas norisinājās līdz 21. novembrim – 20. novembra vakarā divpadsmitās rotas vads pie Dobeles šosejas un dzelzceļa krustojuma nolaida no sliedēm ienaidnieka bruņuvilcienu, bet 21. novembrī Siguldas pulka 2. bataljons pa Dobeles šoseju ienāca Jelgavā, kur ieguva daudz kara trofeju. Pēc Jelgavas ieņemšanas pulks bez kaujām sekoja atejošajam ienaidniekam līdz Lietuvas robežai un pat nedaudz pāri tai līdz Akmenei. Uz Ziemassvētkiem tas atgriezās Jelgavā atpūsties.

Arī Liepājā esošās 2. un 8. rotas bija izcīnījušas smagas kaujas ar uzbrūkošajiem vācu spēkiem, bet Ventspilī esošā 6. rota piedalījās kaujas darbības galvenokārt Ventspils apkārtnē.

Pēc Zemgales atbrīvošanas, 1920. gada janvāra sākumā, Siguldas pulku nosūtīja uz Latgales fronti – Balvu rajonu, kur tam pievienojās arī abas Liepājas rotas. Latgales atbrīvošanas operācijā, kaujās pret sarkanarmijas vispārējā uzbrukumā no 1920. gada 13. līdz 20. janvārim piedalījās arī poļu karaspēks. Latvijas etnogrāfiskās robežas Siguldas pulks sasniedza 27. janvārī. Pēc miera noslēgšanas ar Padomju Krieviju 1920. gada 11. augustā pulks palika apsargāt robežu, līdz tā vienības nomainīja robežsargi. Pa to laiku pulkā tika izdarīta daļēja demobilizācija un tā skaitliskais sastāvs stipri samazinājās. Miera laikā, 1921. gadā, pulks no Rēzeknes tika pārvietots uz Alūksnes un Gulbenes rajoniem, kur atradās arī karavīru mītnes. Alūksnē 1923. gadā tika uzbūvētas pirmās divstāvu kazarmas, 1923. gadā – otrās, trīsstāvu kazarmas, tad gandrīz visas pulka vienības pārnāca uz šīm kazarmām.

Fotoatklātne. Siguldas II dziesmu dienas dalībnieki – priekšplānā Siguldas 7. kājnieku pulka orķestris pie Siguldas sešklasīgās pamatskolas 1934. gada 8. jūlijā. (Ēka atradās pie Miera un Līvkalna ielu krustojuma, tā nopostīta 2. pasaules karā, 1944. gada oktobra sākumā.)

Fotoatklātne. Siguldas II dziesmu dienas dalībnieki – priekšplānā Siguldas 7. kājnieku pulka orķestris pie Siguldas sešklasīgās pamatskolas 1934. gada 8. jūlijā. (Ēka atradās pie Miera un Līvkalna ielu krustojuma, tā nopostīta 2. pasaules karā, 1944. gada oktobra sākumā.)

1923.gadā Siguldas un Alūksnes pilsētu pašvaldības un sabiedrība dāvināja pulkam karogu, ko darinājis A. Paegle pēc mākslinieka R. Kasparsona zīmējuma. Pulks pateicībā dāvināja karogus Siguldas un Alūksnes ģimnāzijām. Siguldas ģimnāzijā to pasniedza pulka komandieris V. Spandegs 1938. gadā.

1923.gada 22. jūnijā toreizējās valsts prezidents J. Čakste Alūksnē atklāja pieminekli atbrīvošanas karā kritušajiem Siguldas pulka karavīriem. Piemineklis bija veidots kā astoņus metrus augsts obelisks pēc K. Muižnieka meta, to cēla pulks par saviem līdzekļiem. 1935. gada oktobrī Siguldas kājnieku pulks bija lielākais pulks Latvijas armijā – tajā ietilpa četri bataljoni.

Foto atklātne. Siguldas 7. kājnieku pulka 10. gadadiena 20. jūnijā 1929. gadā, Alūksnē. Foto – K. Truše.

Foto atklātne. Siguldas 7. kājnieku pulka 10. gadadiena 20. jūnijā 1929. gadā, Alūksnē.    Foto – K. Truše.

 

Latvijas armijā vienpadsmit kājnieku pulkiem, t. sk. arī Siguldas pulkam, bija savs orķestris – tā kapelmeistari bija Kristaps Imaks un Kārlis Paucītis. Obligātā dienesta muzikantus komplektēja no jauniesauktajiem karavīriem, kuriem muzikālā izglītība nebija obligāta prasība, svarīga bija praktiskā spēlētprasme. Pēc militārās apmācības, kas pusotru gadu ilgā dienesta laikā notika ap 3 mēnešiem, jaunajiem orķestra karavīriem sāka mācīt elementārās teorijas un pūšaminstrumentu spēles pamatus. Lielu daļu šā darba kapelmeistara pārraudzībā veica virsdienesta muzikanti. Kā balva pēc garlaicīgajiem ikdienas vingrinājumiem sekoja uzstāšanās – līdzdalība pulka un armijas ceremoniālos, arī dažāda mēroga uzstāšanās gan pulka karavīriem, gan arī ārpus garnizona vārtiem. Siguldas 7. kājnieku pulka orķestris bieži piedalījās Siguldas dziesmu dienu koncertos – tas spēlēja ne tolaik populāros armijas maršus vai “šlāgerus”. Tā laika kritika atzina, ka atšķirībā no koriem tieši Siguldas pulka orķestris izcēlies ar izcilu sniegumu. Sevišķas publikas ovācijas izraisījis Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis” tieši pulka orķestra izpildījumā.

Fotoatklātne. Atpūta Siguldā. Atklātnes otrā pusē uzraksts “Pils drupās 23V 1927. g. 7. Siguldas kājn. pulka virsnieki un instruktori ar vietejam dāmam”. Foto – O. Lesiņš.

Fotoatklātne. Atpūta Siguldā. Atklātnes otrā pusē uzraksts “Pils drupās 23V 1927. g. 7. Siguldas kājn. pulka virsnieki un instruktori ar vietejam dāmam”. Foto – O. Lesiņš.

Pulka nosaukums nenozīmēja, ka tajā iesaukti tikai Siguldas un tās apkārtnes iedzīvotāji – jauniesauktie bija no visas Latvijas. Tomēr skatoties senos, pagājušā gadsimta 20. – 30. gadu attēlos, redzams, ka Siguldas apkārtnē atvaļinājumā bieži atpūšas tieši Siguldas pulka karavīri (katram pulkam bija atšķirīgas krūšu nozīmes, Siguldas pulkam tādas bija pat divu veidu, pēc tām siguldiešus varēja atšķirt no citu pulku kareivjiem). Iespējams, ka pats pulka nosaukums, no orķestra dalībniekiem dzirdētais, daudzās tā laika reklāmas un ceļveži vedināja karavīrus tuvāk iepazīt to pilsētu, kuras vārdā nodēvēts viņu pulks.

Kad 1940. gada 17. jūnijā pārstāja eksistēt Latvijas brīvvalsts, beidza pastāvēt arī Latvijas armija. To pārdēvēja par Tautas armiju. Dažos garnizonos (Alūksnē un Gulbenē) pulka vienībām bija jāatstāj patstāvīgi novietojumi un jāpāriet uz citām telpām, jo karavīru mītnes ieņēma ienākošās sarkanarmijas vienības. Ar 1940. gada 10. septembri pulks izbeidza savu pastāvēšanu, tā karavīri tika pārskaitīti teritoriālā korpusa 285. strēlnieku pulkā. Pulku izvietoja Cēsīs. Visas latviešu tautas traģēdija piemeklēja arī bijušos Siguldas pulka karavīrus – tika izvesti un represēti vairāk nekā 50 karavīri – no tiem virsnieki vien 46. Arī pēdējais Latvijas armijas Siguldas pulka komandieris – pulkvedis Vilis Spandegs 1940. gada oktobrī tika atvaļināts no armijas, 1941. gada 16. maijā – apcietināts, deportēts uz Krieviju, kur viņam piespriests nāvessods, kas izpildīts Butirku cietumā 1941. gada 16. oktobrī.

Siguldas 7. kājnieku pulka komandieri:

Ģenerālis (toreiz pulkvežleitnants) Dankers – 1919. gada 20. jūnijs līdz 12. augusts

Pulkvežleitnants Kalniņš – 1919. gada 12. augusts līdz 1920. gada 3. septembris

Pulkvežleitnants Kambers – 1920. gada 4. septembris līdz 1921. gada 3. marts

Pulkvedis Frickauss – 1921. gada 3. marts līdz 1935. gada 9. oktobris

Pulkvedis Bojārs – 1935. gada 9. oktobris līdz 1936. gada 1. oktobris

Pulkvedis Spandegs – 1936. gada 1. oktobris līdz 1940. gada jūnijs

Pulkvedis Priedītis – līdz Tautas armijas un arī pulka likvidēšanai – līdz 1940. gada 10. septembrim

Pašreiz Alūksnes kazarmās atkal nonākušas Latvijas armijas rīcībā – tur atrodas Nacionālo bruņoto spēku kājnieku skola.

Egils Jemeļjanovs
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists.

Rakstā izmantoti atsevišķi dati no Siguldas pulka piemiņas fonda izdotās grāmatas “Siguldas pulka piemiņai”. Senie attēli no raksta autora kolekcijas.

Raksts publicēts žurnālā “Siguldas Avīze”, jūnijs, 2019, Nr. 6(217)

    Aktuāli, Jaunumi, Latvijai 100, Publikācijas un raksti