Jēkabs Duburs

Ja Siguldā pa Ata Kronvalda ielu dosimies uz Krišjāņa Barona ielas pusi, tad tieši pirms pilsētas vidusskolas mūsu priekšā pavērsies neliela šķērsieliņa – Jēkaba Dubura iela. Bet droši vien tikai retais siguldietis zinās, ka iela ar šādu nosaukumu ir atrodama vienīgi Siguldā. Tiesa, šodien laikam vairs neatradīsies neviena dzīva liecinieka, kurš būtu personiski pazinis Jēkabu Duburu, redzējis viņu kādā lomā vai dzīvojis līdzi viņa iestudētajām izrādēm. Tomēr latviešu teātra vēsturē Duburs uz visiem laikiem palicis kā izcils režisors, aktieris, teātra mākslas teorētiķis, jauno aktieru audzinātājs un teātra kritiķis.

“Kad aktiera mūžs ir galā”, Dubura bēru dienā rakstīja Kārlis Skalbe, “tad mēs meklējam viņu kopā pa tūkstoš daļām kā salauztu stiklu. Un atmiņas ir tikai vājš atspīdums no tā, ko mākslinieks mums deva tai acumirklī, kas vairs neatkārtosies”. Tādēļ tas Jēkaba Dubura tēls, kurš mums šodien jāsaliek kopā no viņa vēstulēm, laikabiedru atmiņām, teātra hronikām un laikrakstu recenzijām, būs tikai vāja atblāzma no tā iespaida, kāds viņam bija latviešu sabiedrībā 19. gadsimta beigās un laika posmā līdz Pirmajam pasaules karam.

Jēkabs Duburs (īstajā uzvārdā Āriņš) dzimis 1866. gada 15./27. martā Kurzemē, Kroņa Vircavas pag. “Kančos”. Kā norāda latviešu teātra vēsturnieks Kārlis Kundziņš, pirmos soļus aktiermākslā Duburs spēris, domājams, jau Jelgavā, Ādolfa Alunāna vadītajās izrādēs. Pēc pārnākšanas uz Rīgu aktiera gaitu turpinājums kopš 1887. gada seko Rīgas Latviešu teātrī toreizējā direktora Hermaņa Rodes-Ebelinga vadībā. Profesionālā ziņā Duburs papildinājies pie ievērojama Rīgas Vācu teātra aktiera Kārļa  Ekelmaņa,  privāti pilnveidojies arī vokālajā mākslā. Ātri apgūdams meistarību, Duburs jau pirmajās sezonās sasniedz ievērojamus panākumus, tēlodams lielas lomas Rīgas Latviešu teātrī. 1890. gados viņš ir populārākais latviešu skatuves mākslinieks ar plašu tēlojuma diapazonu, izkoptu runas mākslu, spilgts raksturlomu tēlotājs. Pēc laikabiedru vienprātīga atzinuma, raksta Kārlis Kundziņš, Duburs savas paaudzes aktieru vidū izcēlies ar visaugstāk izkopto profesionālo meistarību, īpaši runas mākslas ziņā. Viņa tēlojums bijis rūpīgi pārdomāts un iestudēts, bagātīgi niansēts, ļoti izteiksmīgs. Būdams lielisks raksturotājs, viņš tiecies iemiesot atšķirīgas lomas, piemēram, V. Šekspīra lugā “Hamlets” viņš dažādās izrādēs tēlojis Poloniju, karali un pašu princi, R. Blaumaņa “Pazudušajā dēlā” – Roplaini un Krustiņu, H. Ibsena “Spokos”  – Osvaldu un Engstrandu, F. Šillera “Mīlā un viltū”  – kambarsulaini, Milleru un Vurmu. Viņa radītie tēli bijuši tipizēti un individualizēti: vecā Indrāna tēlā skatītāji redzējuši patriarhālu lauku zemnieku, bet Aspazijas lugā “Zaudētās tiesības” Langarta lomā viņš bijis izlaidīgs, baudkārs pavedējs, rafinēts ciniķis. Aktieris Rūdolfs Štreihfelds-Varkalis savulaik atcerējies, ka izrādē Duburs “atmeta visu gudrību un ar bērna naivitāti pārdzīvoja lomu tā, ka paša personība pilnīgi izzuda un publikas priekšā bija tikai lugas varonis ar saviem priekiem un bēdām”.

Jēkabs Duburs bija izkopis ne tikai emocionālām intonācijām bagātu runu, bet arī priekšzīmīgu dikciju. Skatītāji cildināja Dubura čukstu: tas bijis viegli un skaidri sadzirdams visattālākajās zāles vietās, un ikvienam licies, it kā tas tieši viņam iečukstēts ausī.

    Duburs spoži izpildījis arī vokālās  solo partijas operās un operetēs – ne tikai Rīgas Latviešu teātrī, bet pat pilsētas Vācu teātrī, kur uzaicināts. Viņš bijis arī iecienīts koncertdziedātājs, kas guvis nedalītu atzinību latviešu tautā. Visbiežāk viņš uzstājies kopā ar Emīlu Dārziņu.

 No 1903. līdz 1905. gadam J. Duburs ir Rīgas Latviešu teātra direktors. Tajā laikā šis amats ietvēra sevī arī galvenā režisora pienākumus. Viņa vadībā pirmo reizi tiek iestudētas latviešu autoru oriģināllugas: R. Blaumaņa “Indrāni” (1904)  un “Ugunī” (1905), A. Brigaderes “Sprīdītis” (1903). Dubura vadības laikā Rīgas Latviešu teātra repertuārā ienāk arī vērtīgas cittautu autoru lugas: V. Šekspīra “Karalis Līrs” (1903), N. Gogoļa “Revidents”, A. Ostrovska “Ienesīga vieta”, Ļ. Tolstoja “Tumsības vara”, S. Naidjonova “Vaņušina bērni” (1904) u. c.

1908. gadā, nodibinoties Jaunajam Rīgas teātrim, Duburam tiek piedāvāta direktora vieta; šo piedāvājumu viņš arī pieņem. Šeit viņš iestudē tolaik ievērojamākā vācu dramaturga Gerharda Hauptmaņa lugas “Priekš saules rieta” (1908) un “Nogrimušais zvans” (1909), līdzdarbojas režijas jautājumos Raiņa “Uguns un nakts” iestudējuma pirmajā posmā.

J. Dubura mūža darba galvenais mērķis bijis sekmēt latviešu teātra mākslas pacelšanu augstākā profesionālā līmenī. Par pamatnoteikumu šī mērķa sasniegšanai viņš uzskatīja speciālo izglītību. Viņa jaunības laikā un pat vēl 20. gadsimta sākumā Latvijā nebija nevienas teātra studijas. Jaunie aktieri mācījās tieši darbā vai privātstundās pie atzītiem meistariem. Tā skolojās arī pats Duburs. Šādos apstākļos izcilu nozīmi ieguva dramatiskie kursi, kurus 1909. gadā nodibināja Duburs kopā ar Zeltmati (īst. vārdā Ernestu Kārkliņu, 1868 – 1961). No 1912. līdz 1914. gadam šos kursus beiguši Jānis Simsons, Milda Riekstiņa, Paula Jēger-Freimane, Jānis Ģērmanis, Paula Baltābola, Ludmila Špīlberga, Lidija Keplere, Kārlis Hamsters un citi ievērojami latviešu skatuves mākslinieki. Lielākā daļa no viņiem veidoja vēlākā Nacionālā teātra aktieru sastāva kodolu, bet Emīlija Viesture un Emīls Mačs bija vadošie aktieri Dailes teātrī. Duburs īpaši tiecas panākt, lai kursus beigušie runātu puslīdz vienotu literāru latviešu valodu, jeb, kā viņš pats saka, cenšas dažādu apvidu izloksnēs runājošos kursistus “dabūt zem vienas cepures”. Viens no kursu absolventiem – Augusts Gulbis – savās atmiņās raksta: “Viņam bija speciāli izstrādāta metode, ar kuras palīdzību viņš ļoti veikli rīkojās, un visdrīzākā laikā, ja tik audzēknim bija daudzmaz attīstīta dzirde, izkopa pareizu literatūras izrunu”. Otrs mācību priekšmets, kam Duburs velta pastiprinātu uzmanību, ir deklamācijas teorija un prakse. Šajā jomā Duburs izstrādā pats savu oriģinālu apmācības metodiku, būdams tās dzīvs piemērs. A. Gulbis atceras, kā reiz Duburs deklamējis kursistiem īso Aspazijas dzejoli ‘Tas bij tik sen...”: Tā bij jauka, melodiska mūzika, ar brīnišķīgām, mums tad vēl neaptveramām balss melodijas līnijām, kurā klausījāmies pilnīgi sastinguši, nevarēdami saprast, kā var bez dziedāšanas, runājot vien, izpaust tik brīnišķīgas jūtas?! Nav vārdu, lai to pateiktu. Tiešām, Duburs bija liels mākslinieks. Žēl, ka viņš visus šos jaukos latviešu runas mākslas šedevrus neierunāja platē, it sevišķi brīnišķīgo deklamējumu – Plūdoņa “Rekviēms”. Tad mums būtu uzglabājies piemērs, ko cilvēks ar savu balsi spēj, ja viņš to izkopis līdz iespējamai pilnībai. Tad tas būtu ievērojams paraugs latviešu valodas skaistumam”. Duburs esot uzskatījis cilvēka balss modulācijas spējas par neizsmeļamām, jo cilvēka mūžs esot par īsu, lai tās visas pilnībā izlietotu.

Dubura skatuves mākslas, resp., aktiera meistarības, izpratne, balstījās uz īstu, patiesu pārdzīvojumu. No šī viedokļa Duburs arī vērtēja savu audzēkņu apdāvinātību, jo šīs spējas nevar iemācīt – tām jābūt iedzimtām. Tas ir aktiera meistarības pamats. Duburs arī vairāk nekā citi viņa paaudzes aktieri interesējies par teātra mākslas teorētiskajiem jautājumiem, sekojis tā attīstības procesam ne vien Latvijā, bet arī ārzemēs, centies ar savu darbu būt laikmeta sasniegumu līmenī. Lai pamatotu atzinumus aktiermākslas teorijā, viņš studējis arī darbus psiholoģijā. Duburs pats publicējis vairākus plašus rakstus par skatuves mākslas teorijas jautājumiem.

J. Duburs pārtulkojis 16 ārzemju autoru lugas, tajā skaitā arī Šekspīra “Ziemas pasaku”, kā arī apcerējumus par teātra mākslu. 19. gs. 90. gados viņš darbojies dramaturģijā arī pats, sacerēdams lugas, tiesa, ne jau lai pretendētu uz augstu idejiski māksliniecisku līmeni, bet lai kaut cik aizpildītu tukšumu, kas tajā laikā valdīja latviešu oriģināllugu žanrā. Savā laikā daudz tika izrādīta skatu luga ar dziedāšanu “Ērglis un Šperbers”, kura 1891. gadā tika godalgota Jelgavas Latviešu biedrības rīkotajā lugu konkursā, kā arī “Vecais pilskungs” u. c.

Ar gandarījumu vērodams, kā aug jaunā, nopietni skolotā latviešu aktieru paaudze, Duburs šeit saskatīja rezultātus savai cīņai pret rutīnu un diletantismu. Tāpat viņš vienmēr bija aizstāvējis aktiera godu un sabiedrisko stāvokli, jo toreizējās sabiedrības mietpilsoniskā daļa par aktieriem mēdza runāt vīpsnājot. Duburs vienmēr mēdza atkārtot, ka mēraukla teātra mākslā ir nevis kvantitāte, bet gan kvalitāte.

Traģisks bija lielā mākslinieka dzīves noslēgums.  Jēkaba Dubura mūžs pārtrūka priekšlaicīgi – tikai nepilnus trīs mēnešus pēc tam, kad bija nosvinēta 50. gadu jubileja. Gandrīz noteikti var apgalvot, ka to saīsināja visai latviešu tautai un tās kultūrai tik liktenīgā katastrofa – Pirmais pasaules karš. Duburs bija viens no pirmajiem, kas devās bēgļu gaitās – jau 1915. gada jūnijā.  Saglabājušās šajā laikā rakstītās Dubura vēstules, kurās viņš atklājas no līdz šim nepazītas puses – ne vien kā mākslinieks, bet arī kā cilvēks un pilsonis, kā tāds, kam dziļi sāp latviešu tautas liktenis. 1915. gada 11. augusta vēstulē viņš raksta: “Es nemaz nedrīkstu domāt par dzimteni, tad mani pārņem tādas žēlabas, ka jāsaņem visi spēki, lai pilnā kaklā nekliegtu. – Kur mēs, nabadziņi, tversimies? Lielais laika ritenis mūs saberzīs par smiltīm!. Tomēr tā pati vēstule pauž ticību nākotnei un vīrišķīga apņēmību ziedoties šim mērķim. Par pirmajiem formējamajiem latviešu strēlnieku bataljoniem viņš saka: “Tie ir mūsu tautas mantinieki. Visa tautas nākotne tagad dus viņu rokās. Un tamdēļ man ir tik briesmīgi žēl, ka es nevaru tagad būt viņu vidū. […] Bet var jau vēl notikt, ka es arī tieku par karavīru, kaut arī ne tieši uz kara lauka Es aizrakstīju [Jānim] Goldmanim uz Petrogradu, vai viņš mani nevar tai ziņā kaut kur ielikt. Kareivjiem jau vajag aiz muguras arī c i t u [retin tekstā – E. C.]   spēku. Te dzīvot un neko nedarīt – tas ir vienkārši nejēdzīgi!”

1915. gada oktobrī darbu sāk Maskavas Latviešu teātris. Trupu vada Jēkabs Duburs. Šajā teātrī viņš pēdējo reizi notēloja Indrānu tēvu, dziļi saviļņodams skatītājus. Maskavā Duburs iepazīstas ar lielo krievu režisoru Konstantīnu Staņislavski un pat pārtulko īpaši viņam savu darbu par runas mākslas apguves metodiku. Staņislavskis uzaicina Duburu uz pāris Maskavas Dailes teātra izrādēm un pat piedāvā viņam nākamajā sezonā vadīt režiju divām šī teātra izrādēm. Bet … ar to viss arī beidzas, jo Staņislavskis teātrī nav vienīgais lēmējs par to, kam uzticēt režijas.

1916. gada pavasarī Maskavas latvieši vēl paspēj noorganizēt Jēkabam Duburam viņa 30 gadu skatuves darba jubileju. Drīz pēc tam Jēkabs Duburs dodas ārstēties uz kādu sanatoriju Somijā. No turienes viņš vairs neatgriežas …

 Jēkaba Dubura dramatisko kursu absolvents, Dailes teātra aktieris un II studijas audzinātājs Emīls Mačs vēlāk rakstīja: “Nepielūdzamais laika viesulis neaizrāva līdzi vienīgi Dubura gara, ko viņš bija devis saviem audzēkņiem – tā dzīvā un darbīgā, savu darbu mīlošā un meklējošā gara”.

Diemžēl, pašlaik apzinātie vēstures avoti neļauj sniegt viennozīmīgu atbildi uz jautājumu par Dubura saikni ar Siguldu. Iespējams, izskaidrojums meklējams triju skatuves mākslinieču – Vilmas Egliņas-Nāras, Paulas Baltābolas un Felicitas Ertneres biogrāfijās, kuras 20. gadsimta sākumā pastāvīgi dzīvoja Siguldā.  Vilma Egliņa-Nāra darbojās Jaunajā Latviešu teātrī, vēlāk – Apollo teātrī, kopš 1901. gada vadīja vasaras teātri “Arkādija” Siguldā. Viņa, protams, pazina Duburu jau kopš kopējām darba gaitām Rīgas Latviešu teātrī 1880. gadu otrajā pusē. Savukārt Paula Baltābola 1913. gadā bija absolvējusi Dubura-Zeltmata dramatiskos kursus un līdzdarbojās vietējos pašdarbības ansambļos, tāpat kā Felicita Ertnere, kuras tēva mājās – Siguldas “Spriguļos” vasarās pulcējās Rīgas aktieri – Mirdza Šmithene, Tija Banga, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Eduards Smiļģis un citi. Viņu vidū varēja būt arī Duburs. Turklāt Duburs varēja arī konsultēt vietējā pašdarbības teātra iestudējumus, vai arī uzstāties kā daiļlasītājs šejienes sarīkojumos. Tomēr tie ir un paliek tikai pieņēmumi.

Turaidas muzejrezervāts aicina atsaukties visus, kam būtu jebkādas sīkākas ziņas par Jēkaba Dubura saistību ar Siguldu (tālr. 67971402). Būsim pateicīgi par jebkādu informāciju!

Edgars Ceske Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists