istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

IMG_7666_samaz

Muzejrezervātu apmeklē Latvijas bijušā valstsvīra Hugo Celmiņa dzimtas pārstāvji


Turaidas muzejrezervātam izveidojusies sadarbība ar ievērojamā Latvijas politiķa, sabiedriskā darbinieka, agronoma, divreiz Latvijas Ministru prezidenta Hugo Celmiņa (1877 – 1941) brāļa Mārtiņa mazdēlu Juri Celmiņu, kura sniegtā informācija un dzimtas fotogrāfiju kopijas šobrīd lieti noder, veidojot ekspozīciju “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”.

24. martā Juris Celmiņš kopā ar dēlu Pēteri apmeklēja Turaidas muzejrezervātu un tikās ar direktori Annu Jurkāni un ekspozīcijas veidotājiem. Ievērojamās latviešu zemnieku dzimtas pārstāvji iepazinās ar muzeja darbu, izstādi “Ceļā uz Latvijas valsti”, kā arī apskatīja restaurācijas darba procesā esošo Turaidas muižas klaušinieku māju. Sarunas bija abpusēji iedvesmojošas un arī nākotnē tiks lemts sadarbību turpināt, izzinot Latvijas personību dzimtu vēstures stāstus.

Pēteris Celmiņš (no labās) ar tēvu Jāni

Pēteris Celmiņš (no labās) ar tēvu Jāni

Turaidas muzejrezervātā topošajā ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti – Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis” plānota digitāla programma ar 12 Vidzemes zemnieku dzimtu stāstiem. Starp tām izcelta  arī Celmiņu dzimta no Lubānas pagasta Ērgalas “Nagliņiem”. Celmiņu dzimtas izvēle nav nejauša – tās vēsturē atspoguļojas ekspozīcijas koncepcijas pamatideja – parādīt, kā latviešu zemnieks ar savu sīkstumu, darba mīlestību un gudrību spējis izkļūt no klaušinieka statusa un izveidoties sākumā par pilntiesīgu savas sētas, tad – par pagasta un visbeidzot – par valsts saimnieku. Skopajos ierakstos grāmatā “Likumi Vidzemes zemniekiem” (Rīgā, 1862) un nepabeigtajā dzimtas hronikā “Par piemiņu saviem pēcnākamiem” atklājas klaušu laikos (1839) dzimušā Pētera Celmiņa sociālā izaugsme. Sākumā, pēc paša rakstītā, viņš bijis pagasta magazīnas (graudu noliktavas) pārzinis, tad – pagasta tiesas piesēdētājs, pēc tam 12 gadus – pagasta vecākais, piesēdētājs kreictiesā (apriņķa tiesā), draudzes konventa delegāts un bijis arī citos atbildīgos amatos. Darbojoties pašpārvaldes struktūrās, attīstījās latviešu zemnieku patstāvība un atbildības sajūta. Latvijas ministru prezidents Hugo Celmiņš (1877 – 1941) par savu tēvu rakstījis: “Viņš bija nesavtīgs, taisns un godīgs cilvēks – īsts goda vīrs, kas ieguvis lubāniešu vispārīgu piekrišanu un cieņu. Pēc sava rakstura viņš bija ļoti labsirdīgs un nekad neskaitās, mājas dzīvē un sabiedrībā ar visiem laipns un saticīgs. Tēvs bija mans paraugs, audzinātājs un vadītājs lauku praktiskās dzīves paņēmienos”.

Celmiņu dzimtas hronika sniedz priekšstatu, cik daudz un smagi nācās strādāt latviešu zemniekam, kādām grūtībām un nelaimēm spītēt, lai tikai varētu paturēt savas mājas. Vienu no lielākajām katastrofām “Nagliņiem” atnesa 1873. gada 19. novembris, kad nodega rija ar kūtīm un trim salmu šķūņiem, pārdošanai sagatavotie lini, bišu koki un cits inventārs. Taču Celmiņtēvs – tā viņu godāja apkārtējie – spēja ne tikai izpirkt savas mājas par dzimtu, bet arī nodrošināt augstāko izglītību diviem no saviem trim dēliem.

Mārtiņš Celmiņš studiju gados Tērbatā (no kreisās) un Mārtiņš Celmiņš ar ģimeni. 20. gadsimta sākums

Mārtiņš Celmiņš studiju gados Tērbatā (no kreisās) un Mārtiņš Celmiņš ar ģimeni. 20. gadsimta sākums

Vecākais – Mārtiņš (1863 – 1936) pēc Lubānas draudzes skolas un Cēsu pilsētas skolas beigšanas 1879. gadā iestājās vāciskajā Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kur mācījās vienā laikā ar Jāni Pliekšānu (dzejnieku Raini, 1865 – 1929) un  latviešu lielinieku partijas vadītāju  Pēteri Stučku (1865 – 1932). Pēc ģimnāzijas absolvēšanas M. Celmiņš pabeidza Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultāti, kur studiju laikā kļuva pazīstams kā labākais latīņu valodas pratējs. No 1896. līdz 1921. gadam viņš strādāja par mācītāju Krievijas luterāņu draudzēs (Tulā, Kalugā, Vitebskā), epizodiski (1908) arī Madlienas-Meņģeles draudzē Vidzemē. Lielinieku diktatūras laikā, no 1921. līdz 1922. gadam,  M. Celmiņš bija ieslodzīts Vitebskas cietumā. Pēc atgriešanās Latvijā M. Celmiņš īsu laiku kalpoja Lubānas draudzē, bet no 1923.  – 1933. gadam – Lielsalacas draudzē. Vidējo dēlu Kārli 1919. gadā lielinieki nošāva.

Jaunākais dēls Hugo Celmiņš (1877 – 1941) no 1887. līdz 1891. gadam mācījies Lubānas ministrijas skolā, pēc tam – Gorku zemkopības skolā (tagad Baltkrievijas teritorijā). 1898. gadā pēc karadienesta ieskatīts rezervē kā virsnieks. 1899. gadā iestājies Rīgas Politehniskajā institūtā, kuru pabeidzis 1903.  gadā kā I šķiras agronoms. 1900. gadā bijis viens no studentu korporācijas “Tālavija” dibinātājiem. No 1904. līdz 1905. gadam piedalījies krievu-japāņu karā. Karam beidzoties, uzsācis darba gaitas, strādājot par pedagogu, agronomu. Publicējies laikrakstos, kur aktīvi aizstāvējis latviešu zemniecības kooperācijas ideju. 1906. gadā kļuvis par  vienu no Rīgas (vēlākās Latvijas) Lauksaimniecības centrālbiedrības dibinātājiem. 1910. gadā ticis piekomandēts  Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrībai kā lauksaimniecības speciālists un Krievijas zemkopības departamenta pārstāvis; 1912. gadā iecelts par valdības vecāko speciālistu lopkopības jautājumos Baltijas guberņās. Ar viņa gādību Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrība tika pie liela Krievijas valdības finansiālā atbalsta. 1913. gadā iestājies Bernes universitātē Šveicē, lai turpinātu studijas.

Hugo Celmiņš 1920. – 1921. gads

Hugo Celmiņš 1920. – 1921. gads

1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, H. Celmiņš iesaukts Krievijas armijā. 1915. gadā kritis vācu gūstā, no kura atbrīvots 1918. gadā pēc Brestļitovskas miera līguma  un atgriezies Latvijā. 1919. gada vasarā brīvprātīgi iestājies Latvijas Bruņotajos spēkos. Par kaujas nopelniem ieguvis kapteiņa pakāpi. Bermontiādes sākumā, kad pretinieka spēki bija pienākuši pie Rīgas, Hugo Celmiņš bija starp tiem, kuri aizstāvēja Rīgu un tās tiltus no iespējamās pretinieku pārcelšanās. Par to viņam tika piešķirts Lāčplēša Kara ordenis.

Hugo Celmiņš bija viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem, Latvijas Tautas padomes loceklis, Latvijas Satversmes sapulces un visu Saeimu deputāts no Latviešu zemnieku savienības, piedalījies Latvijas agrārās reformas likuma izstrādē un realizācijā. Divreiz (1924 – 1925 un 1928 – 1931) bijis Latvijas ministru prezidents, vairākkārt zemkopības un ārlietu, vienreiz – izglītības ministrs. Laikā no 1931. – 1935. gadam bijis Rīgas pilsētas galva. 1935. gada 1. oktobrī iecelts par Latvijas Ārkārtējo sūtni un pilnvarotu ministru Vācijā, Austrijā un Nīderlandē.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūlijā sarīkotajās “Tautas saeimas” vēlēšanās kopā ar domubiedriem mēģināja Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniegt Demokrātiskā bloka jeb Demokrātisko latviešu vēlētāju sarakstu, ko okupācijas varas iestādes nepieļāva. 1940. gada 11. oktobrī apcietināts, vēlāk pārvests uz Maskavu. 1941. gada 30. jūlijā vai 16. oktobrī nošauts Maskavas Ļefortovas cietumā.

Edgars Ceske
Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists

    Aktuāli, Jaunumi, Latvijai 100