22. augustā aprit apaļa jubileja ievērojamai latviešu aktrisei un daiļlasītājai Paulai Baltābolai-Merksonei, kuras dzīves ievērojama daļa bijusi saistīta arī ar Siguldu. Vēl neilgu laiku atpakaļ, lielu, ēnainu  koku ieskauta, Siguldā, Dārza ielā atradās viņas mājiņa.

Dzimusi 1891. gada 22. augustā Rīgas apriņķa Lēdurgas pagastā, mūrnieka ģimenē. Pēc Lēdurgas draudzes skolas beigšanas (tajā viņa mācījās kopā ar vēlāk pazīstamo rakstnieku Leonu Paegli un vēlāko dzejnieci Valdu Mooru), P. Baltābola absolvējusi Limbažu pilsētas skolu un V. Olava komercskolu Rīgā (1909), bet 1913. gadā  – Latvju dramatiskos kursus.

Kopš 1913. gada  P. Baltābola jau ir Liepājas Latviešu teātra aktrise. Pirmā pasaules kara laikā, atrazdamies bēgļu gaitās, P. Baltābola darbojas biedrības „Dzimtene” teātrī Petrogradā (1915) un Maskavas  Latviešu strādnieku teātrī (1918), epizodiski atgriezdamās arī Rīgā (1916–1917), kur strādā teātrī „Komēdija”. Šajā laikā P. Baltābola daudz uzstājas ar deklamācijām latviešu  strēlnieku pulkos un kreiso strādnieku sarīkojumos. 1919. gadā P. Baltābola saistās ar toreizējās Padomju Latvijas Strādnieku teātri.

Nacionālajā teātrī (1919–21 un 1926–32) P. Baltābolas talants spilgti izpaudies dramatiskajās un traģiskajās lomās – titullomā H. Manna lugā “Legro kundze” (1920), Laurensijā Lope de Vegas „Fuente Ovehuna” (1927), bet jo īpaši  – titullomā A. Upīša traģēdijas “Žanna d’Arka” pirmuzvedumā (1930). Viņa tēlojusi arī  J. Raiņa lugu pirmiestudējumos –„Jāzeps un viņa brāļi” (1920), „Ilja Muromietis” un „Rīgas ragana” (abas pēdējās 1928). Dailes teātrī laikā no 1921–1926 viņa iedzīvinājusi Solveigu H. Ibsena „Pērs Gints”, J.Raiņa Spīdolu („Uguns un nakts”), Āriju („Indulis un Ārija”, visas 1921), tēlojusi arī komēdijās – P. Bomaršē „Figaro kāzas” (1922), Ā.Alunāna „Seši mazi bundzenieki”  (1923), K.Goldoni „Pļāpīgās sievas” (1924) un citās. Dzirdes pasliktināšanās piespiedusi  pārtraukt aktīvās skatuves gaitas. Pēc kara, no 1946. – 1950. gadam  P. Baltābola ir Latvijas  Filharmonijas daiļlasītāja. 1932. gadā  māksliniece  apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Pieminot aktrises jaunības gadus, kas bijuši saistīti arī ar pašdarbības skatuvi, teātra zinātniece Biruta Gudriķe raksta: „Šeit, uz [Siguldas biedrības”] „Vidzemes Šveice” skatuves pirmos aktrises soļus sper arī Paula Baltābola. Tāpat viņa piedalās arī atsevišķās pašdarbnieku izrādēs kaimiņu pagastos. Kad Krimuldā Dubura dramatisko kursu audzēknis Alfrēds Austriņš iestudē R.Blaumaņa lugu „Ugunī”, viņš aicina palīgā arī siguldiešus. Paulai uztic Kristīnes lomu”. Sabiedriskais darbinieks un Siguldas teātra aktieris, vēlāk kādu laiku arī Siguldas pilsētas galva Kārlis Ertners atceras: „Sākās ceļojumi uz Krimuldas pagasta namu. Divi reizes nedēļā no Siguldas „Spriguļiem” saules rietā izgāja pieci lauku teātra dalībnieki ar Paulu priekšgalā. Jautri čalojot, Gaujas krastos nosoļoja 12 kilometrus,  un pēc mēģinājuma atceļā atkal tie paši 12 kilometri līdz „Spriguļiem”. Vai bija grūti? Nē! Ar dedzību un sajūsmu gāja un strādāja. Tagad – vecuma dienās, atceroties šos pārgājienus, jāsaka – tie bija vieni no skaistākajiem brīžiem manā un līdzbiedru mūžā. Paulas uzņēmība un enerģija, veicinot izrādes „Ugunī” sagatavošanu, bija tiešām apbrīnojama. Ilgstošie mēģinājumi notika uz neērtās un šaurās Krimuldas pagasta nama skatuvītes. Reizu reizēm pagurām, bet, kolīdz Paula ar lielu sajūsmu un spraigumu uzsāka tēlot Kristīni, pagurums izzuda, un mēs kā atjaunoti turpinājām darbu. Krimuldieši Alfrēda Austriņa sagatavoto izrādi uzņēma atzinīgi, sevišķi Paulas Kristīne patika, un viņa saņēma skaļus pateicības aplausus un ziedus”. (B. Gudriķe. Skatuvei atdota sirds. R., 1966, 16. lpp.)

Paula Baltābola mirusi Siguldā 1978. gada 10. jūlijā, apbedīta  Rīgas Meža kapos. Edgars Ceske, Turaidas MR galvenais speciālists Rakstā izmantoti materiāli no virtuālās enciklopēdijas “Segewoldiana”.