istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Diskusija par latviešu nāciju Turaidas muzejrezervātā


sarunas_afisaŠā gada 4. septembrī Turaidas muzejrezervāts sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļu organizēja diskusiju par latviešu nāciju. Diskusijā piedalījās vēsturnieki – Latvijas Universitātes profesors, Latvijas vēstures institūta direktors Gvido Straube, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra direktora vietnieks un LU docētājs Martiņš Mintaurs, LU Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadošā pētniece Vija Daukšte, Turaidas muzejrezervāta direktores vietniece zinātniskajā darbā Vija Stikāne. Tā ka nāciju tapšana ir ne tikai vēsturisks process, bet arī garīgs – izpratne par nāciju vispirms veidojas cilvēku prātos – diskusijā piedalījās arī filozofe, LU profesore Aija Priedīte – Kleinhofa. Diskusiju vadīja vēsturnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs un Turaidas muzejrezervāta projektu kordinators Guntis Zemītis.

Jautājums par nāciju, tās veidošanos, dažādām nācijas stadijām – kultūras nācija, politiskā nācija ir aktuāls joprojām un būs aktuāls arī nākotnē, domājot par latviešu nācijas nākotni. Ieskicējot problēmu – laika posmā no 5.–6. gadsimta, Latvijas teritorijā un daļēji arī mūsdienu Lietuvas teritorijā, dzīvoja baltu sentautas – kurši, zemgaļi, latgaļi un sēļi. Latvijas ziemeļu daļā tās robežojās ar Baltijas somiem, no kuriem, sākot ar 10. gadsimtu zināmi lībieši, bet 13. gadsimtā minēti arī vendi. Situācija mainījās 13. gadsimtā, kad Baltijas teritorija tika sadalīta starp bīskapu un ordeni un vecais dalījums sentautās zaudēja savu nozīmi. Izveidojās viduslaiku Livonija, kurā sentautu identitāte pakāpeniski zuda. Jautājums par etnisko piederību kļuva aktuāls pēc reformācijas. Evaņģēliski luteriskā baznīca paredzēja, ka Dieva vārds jāsludina arī vietējo tautu valodās. Tās valoda, kurā sludināja “nevāciem”, bija latviešu, kuršu un lībiešu. Kopš 16. gadsimta vairs tikai latviešu un lībiešu, pēdējiem karu, sērgu un asimilācijas dēļ strauji ejot mazumā. Uz vēstures skatuves bija uznākusi jauna un tajā pat laikā sena etniska kopiena – latviešu tauta. Un te ir problēmas – cik tālu tā laika latvietis, kurš dzīvoja gan Kurzemes un Zemgales hercogistē, gan Zviedru Vidzemē, gan Poļu Inflantijā apzinājās sevi kā latvieti? Protams, valoda, kura bija vairāk vai mazāk saprotama dažādo dialektu dēļ, bija zināms pašidentifikācijas faktors, bet nebūt ne vienīgais. Bija kārtas, novada, dzimtas identitāte. Situācija daudz nemainījās arī pēc Baltijas nonākšanas Krievijas impērijas sastāvā – latvieši dzīvoja dažādās guberņās, bija piesaistīti savai muižai bez pārvietošanās tiesībām. Pirmais lielais solis pretī nācijai – indivīda brīvība – dzimtbūšanas atcelšana Baltijā 19. gadsimta sākumā. Šī notikuma vērtējums bija diskusijas dalībnieku uzmanības lokā. Nākamais solis ceļā uz nāciju, bija zemnieku kārtas robežas šķēršošana – radās pirmā inteliģence, latvieši veidoja savu nacionālo kultūru. Cik tajā ienāca no modernās Eiropas kultūras (teātris, dzeja, glezniecība, arhitektūra utt.) un cik tajā saglabājās senais, vēl no sentautām mantotais kultūras slānis, lai tā iegūtu to specifisko, kas ļautu to apzīmēt par “latviešu nacionālo kultūru”? Tautai bija vajadzīgs arī savs pagātnes stāsts, kas pamatotu tiesības uz zemi, kurai nu beidzot arī tika dots vārds – Latvija (Latwija). Zīmīgi, ka vācu valodā vārds Lettland bija ieviests jau krietni agrāk. Cik šis stāsts bija patiess, ar arheoloģiskajām liecībām un vēstures avotiem pierādāms, cik leģendām apvīts un pat cittautiešu uzdāvināts kā, piemēram, Garlība Merķeļa sacerētā, daļēji vēstures notikumos un tautas tradīcijās balstītā teika “Vanems Imanta”? Un vai tam bija būtiska nozīme? Kurš tieši ir tas brīdis, kad tauta top par nāciju? Kad tā vairs netiek identificēta ar vienu kārtu – latviešu gadījumā – ar zemniecību, bet aizpilda visu esošo kārtu spektru – sākot ar algotiem strādniekiem un zemniekiem – kalpiem, beidzot ar uzņēmējiem un inteliģenci? Vai noteicošā ir nacionālā identitāte? Apziņa, ka tu piederi tautai, nācijai, kas stāv pāri kārtas piederībai, kura, reiz radusies, pavada cilvēku visu dzīvi, vienalga, kur viņš arī nedzīvotu?

20210904_141323Vai tā ir visu šo pazīmju summa, vai kāds aspekts ir būtiskāks?

Latvieši veidojās par nāciju laikā, kad to izredzes izveidot savu, nacionālu valsti bija niecīgas. Kultūras nācijas izveidošanās un kultūras autonomija Krievijas impērijas sastāvā varēja šķist sapņa piepildījums. Tomēr latviešiem, līdzīgi kā daudzām citām tautām, kuras atradās impēriju sastāvā, Pirmais pasaules karš un trīs lielu – Krievijas, Austro-Ungārijas un Osmaņu impēriju sabrukums deva iespēju kļūt par politisku nāciju – realizējot tautu tiesības uz pašnoteikšanos.

Jautājums par politisku nāciju šķiet vienkāršs. Politisko nāciju veido pilsoņi, kuriem ir vienādas tiesības, kuri dzīvo vienā teritorijā un kuriem ir valdība, kas spēj kontrolēt šo teritoriju. Nācijā iekļaujas arī nacionālās minoritātes. Tomēr arī šis jautājums nav tik vienkāršs, kā sākotnēji šķiet.

Modelis, kad visi ir pilsoņi, neatkarībā no rases, tautības un reliģiskās piederības, ir pieņemts Francijā un Lielbritānijā. Austrumeiropā, kuras tautas atbrīvojās no svešiem nacionāliem kolektīviem, kuru sastāvā esot, to tiesības tika vairāk vai mazāk ierobežotas, ar nāciju vēl joprojām saprot galvenokārt viena nacionāla kolektīva piederīgos, kuri runā vienā valodā un apzinās savu kopīgo izcelsmi. Līdz ar to rodas jautājums – vai latvieši un Latvijas nacionālās minoritātes veido vienotu latviešu politisko nāciju? Vai latvieši ir gatavi pieņemt, ka citas tautības un rases piederīgie kļūst par latviešiem, un pretēji – vai citas tautības un rases piederīgie vēlas par tādiem kļūt? Kāda būs nācijas loma nākotnē, ja atzīstam, ka piederība nācijai vispirms ir garīga piederība? Aizbraucot no valsts, pieņemot citas valsts pilsonību, cilvēks iekļaujas citā nacionālā kolektīvā. Viņš var saglabāt savu iepriekšējo nacionālo identitāti, bet tā vērtību skalā noslīdēs vismaz par vienu pakāpienu zemāk. Vismaz tā to prasītu lojalitāte pret jaunās mītnes zemes nāciju, kura savam jaunajam pilsonim nu devusi mājas un sevis realizēšanas iespējas. Vai mūsdienu pasaulē, kurā identitātes strauji mainās, nācijām ir nākotne? Vai nākamais solis būs vienota eiropeiskā identitāte? Vai tā būs galastacija? Ja tomēr atzīstam, ka nacionālā identitāte joprojām ir vērtība, turklāt tāda, kuras dēļ cilvēki ir gatavi nogalināt un upurēt savas dzīvības, tad kādi ir ceļi tās saglabāšanai? Noslēgties sevī, neielaist savā vidū tos, kuri nepieder pie šī kolektīva, vai tieši pretēji – latviešu nācijas nākotnes garants ir atvērta sabiedrība, kurā tiek uzņemti visi, kuri pieņem tās vērtības, uz kurām ir izveidota latviešu nācija – latviešu valodu, kultūru, vārdos grūti aprakstāmo, bet izjūtamo latvisko dzīvesziņu.

Ka redzams, jautājumu loks ir ļoti plašs. Dažus no tiek diskusijā aplūkoja plašāk, dažiem diskusijas dalībnieki tikai pieskārās. Neskatoties uz nepatīkamo laiku un pandēmijas ierobežojumiem, interese par diskusiju bija gana liela. Domājams, ka šādām sarunām ir nākotne – tās rosina domāt gan klausītājus, gan pašus diskusijas dalībniekus.

Pilnu diskusiju var noskatīties Turaidas muzejrezervāta Youtube kanālā (https://www.youtube.com/watch?v=ukNPGpCy09Y)

Guntis Zemītis
Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs,
Turaidas muzejrezervāta projektu koordinators

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, oktobris

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti