Turaidas
muzejrezervāts


Andreja Kvesta dzejoļu klade emociju vēstures kontekstā


Andreja Kviesta dzejas burtnīca. TMR 27762

Andreja Kviesta dzejas burtnīca.
TMR 27762

Vēstures izpētes lauki ir daudz un jau sen labi zināmi, piemēram, politiskā vai sociālā vēsture, ekonomikas vai diplomātiskā vēsture, militārā vai intelektuālā vēsture… Šādu uzskaitījumu var turpināt un turpināt, jo, laikam ritot uz priekšu, arvien rodas jauni izpētes virzieni, kuros pētnieki sāk pievērst uzmanību un piešķir lielāku nozīmi aspektiem, kas iepriekš ir aizmirsti vai ir uzlūkoti par mazāk svarīgiem vai ievērības cienīgiem. Viens no šādiem relatīvi jauniem virzieniem ir emociju vēsture, kas aizsākas 20. gs. ar tādu zināmu vēsturnieku veikumu kā Lisjēns Fevrs (Lucien Febvre, 1878–1956) un Pīters Gejs (Peter Gay, 1923–2015). Kad virziens attīstās 20.gs. otrā pusē, tas roku rokā ar emociju socioloģiju un antropoloģiju nonāk pie skaidras pārliecības, ka, mainoties kultūrai un vēsturei, mainās arī jūtas un to izpausmes. Pāri visam kā aksioma tiek pieņemta pārliecība, ka emocijas ir tikpat būtiska vēstures kategorijā kā sociālā piederība, rase vai dzimums. Savukārt 21. gs. emociju vēsture ir kļuvusi par arvien produktīvāku vēstures pētījuma lauku, pagātnes liecībās meklējot pierādījumus tam, kā emocijas motivē cilvēku rīcību un ietekmē viņu sociālo, politisko un ekonomisko attīstību. Vai, tieši pretēji, ko no atstātajām liecībām mēs varam izsecināt par indivīdu un viņa jūtu pasauli.

Emociju vēstures pētnieks gluži kā ikviens cits vēsturnieks meklē primāro avotu, ko pētīt, un uzņemas neparasto un gana sarežģīto interpretācijas uzdevumu, lai noskaidrotu, ko attiecīgā avota izpēte atklāj par cilvēka jūtām pagātnē. Tātad kā ikvienā citā vēstures pētniecības laukā, arī emociju vēsture balstās vēstures avotu izpētē, sākot ar lietisko avotu izpēti, beidzot ar rakstītiem avotiem. Un, ja būsim atklāti, emociju vēstures izpētē lielais akcents ir likts tieši uz rakstītajiem avotiem – politiskiem ziņojumiem, partiju paziņojumiem, draudzes reģistriem, privātām dienasgrāmatām un vēstulēm, piezīmju burtnīcām un pierakstiem… Tieši beidzamie iepriekšējā uzskaitījumā ir visintīmākie un personiskākie rakstītie avoti, kas ļauj ielūkoties indivīda jūtu pasaulē, domās un savā ziņā arī pasaulēs redzējumā.

Turaidas muzejrezervāta krājumā ir vairāki priekšmeti, kas ir lieliski piemēroti izpētei no emociju vēstures prizmas. Jau iepriekš ir vēstīts (SA 2021. gada novembra nr.) par Turaidas muižas skroderi Dāvidu Kušķi, kurš pārrakstīja reliģiskās dzejas no G. F. Stendera darba “Augstās Gudrības grāmata no pasaules un dabas”. D. Kušķis savā pierakstu burtnīcā, kas datējama ar 1883. gadu izrakstīja dzejoļus, kas Stendera darbā ievietoti sadaļās “Tā mūžība” un “Cilvēka tapšana”. Šī rakstiskā liecība gana skaidri parāda Turaidas skrodera reliģisko ievirzi, viņa garīgo briedumu un gatavību apcerēt lielos dzīves jautājumus par cilvēka esības jēgu un mūžības kategoriju, kā arī ļauj izteikt pieņēmumu, ka viņa kā personības emociju pasaule ir cieši un nesaraujami saistīta ar garīgo dzīvi, citiem vārdiem, viņa garīgā dzīve, apcere par Dieva lomu cilvēka dzīvē, tiekšanās uz godīgu un dievbijīgu dzīvošanu, mūžības perspektīva kā centrālais šīs dzīves mērķis, virza viņa ikdienas dzīvi un, nešaubīgi, arī emocijas.

Andreja Kviesta dzejas burtnīca. TMR 27762

Andreja Kviesta dzejas burtnīca.
TMR 27762

Turaidas muzejrezervāta krājumā ir vēl kāda rakstiska liecība, kas pēc savas būtības ir līdzīga iepriekš pieminētajai D. Kušķes pārrakstītajai reliģiskās dzejas burtnīcai. Runa ir par kādu dzejoļu kladi ar dziesmu un ziņģu tekstiem un dzejas veltījumiem rokrakstā, kas, visticamāk, piederēja turaidietim Andrejam Kvestem. Dzejas burtnīca ir rakstīta aptuveni no 1899. līdz 1905. gadam. Starp abu Turaidas iedzīvotāju pārrakstīto dzejas burtnīcu tapšanas brīdi ir aptuveni 20 gadi, bet, cik gan diametrāli pretēji ir šie darbi satura un emocionālās nokrāsas ziņā! Mēs varam izdarīt atšķirīgus secinājumus par abu pierakstu burtnīcas īpašnieku personālijām un laikmetu, kurš, tuvojoties gadsimtu mijai, mainās strauji un nepielūdzami, atnesot pārmaiņas ne tikai sociālā un politiskā kontekstā, bet arī cilvēku uztverē un pasaules redzējumā.

Andrejs Kvests ir dzimis 1870. gada 16. jūnijā Turaidā. Laika posmā, kad top dzejas burtnīca, viņš ir jaunības pilnbriedā un spēka gados. Kā otrs iespējamais burtnīcas īpašnieks varētu būt Andreja jaunākais brālis Pēteris Kvests (dzimis 1876. gada 30. martā – miris 1936. gada 17. janvārī Turaidā), kura dzejoļi arī ir pierakstīti burtnīcā. Tomēr uzskatāmi biežāk lietotais Andreja Kvesta paraksts liek domāt, ka tieši viņš ir īstais burtnīcas īpašnieks. Vai tikpat labi tas ir brāļu kopdarbs.

Šādu burtnīcu rakstīšana ir indivīda emocionāla izpausme un zināms mehānisms, kā tikt galā ar mainīgajām idejām un pārmaiņām, kas ienāk sociālā un kultūras dzīvē, paņemot to, kas šķiet personiski tuvs un saistošs. Kā norāda vēsturnieks Martins Lions savā monogrāfijā par rakstīšanas kultūru, sākotnēji šādu piezīmju rakstīšana bija ierasta tradīcija izglītotākās sabiedrības daļas vidū, bet lasītprasmes paplašināšanās19. gs. izraisa šīs prakses izplatību strādnieku un “vienkāršās tautas” vidū. Dzīvi pārmainoša pieredze, piemēram, migrācija un karš, arī mudina cilvēkus no dažādām sociālajām vidēm padarīt dienasgrāmatu vai piezīmju burtnīcu rakstīšanu par sava veida līdzekli, kā tikt galā ar emocijām vai paust jūtas, kas fiziski nav izsakāmas. Tas ir veids, kā atcerēties mājas, tuvus cilvēkus, paust ilgas pēc dzimtenes, prozā vai dzejā ietērpt savas sajūtas par tādiem notikumiem kā karš, sociālās pārmaiņas, romantiskas jūtas u.tml. Un Andreja Kvesta dzejas burtnīcā var atrast visus šos aspektus.

Ieraksti pierakstu burtnīcā liecina, ka tās īpašnieks zināmu laiku ir atradies Krievijas impērijas armijas dienestā Ostravas pilsētā (mūsdienu Čehijā, netālu no Polijas robežas), 24. Simbirskas kājnieku pulka 3. rotā. Par ja dienesta laiks ir nosacīti mierīgs, atrašanās dienestā ir personību izmainošs brīdis ikviena jauna vīrieša dzīvē. Emociju pētnieki ir pauduši pārliecību, ka līdzās noturībai, fizisko un kognitīvo spēju attīstībai, dienests liek indivīdam tikt galā ar tādām emocijām kā vientulība, bailes, izmisums, drosmes trūkums. Šo iepriekš minēto tik labi raksturo Pētera Kvesta dzejolis “Es nebīstos”, kas dzejoļu kladē ierakstīts 1899. gada janvārī, klades īpašniekam esot vēl dienestā Ostravā. “Es nebīstos kaut zeme šķeltos un mani norīt draudētu. Kaut kalni manim virsū veltos un mani apbērt gribētu…” Iedvesmas vārdi pašam sev – “Nebīties!” – darbojas kā jaudīgs uzmundrinājums, liek saņemties un sevi pašu pārliecināt, ka šis laiks ir izturams un apstākļi nevar ietekmēt emocionālo stāvokli, ja vien neļaujies bailēm un izmisumam. Bet arī tas ir paša indivīda kontrolē. Dzejoļa otra daļa skaidri parāda, kāpēc ir šī izmisīgā vēlme nebīties un būt drošam, ka pastāv stimuls, kas virza šīs emocijas… mīlestība…. “…Priekš tevis gribu dzīvot, mirt. Neviens, neviens mūs neizšķirs”. Ilgas un cerība uz atkalsatikšanos ar mīļoto cilvēku ir aspekti, kas palīdz indivīdam savas emocijas ievirzīt stimulējošā gultnē, liekot būt mērķtiecīgam, pārliecinātam un drošam. To nedarot, atliek vien ļauties melanholijai, skumjām un varbūt pat izmisumam. Galu galā domas virza mūsu emocijas.

Andreja Kviesta dzejas burtnīca. TMR 27762

Andreja Kviesta dzejas burtnīca.
TMR 27762

Tai pašā 1899. gadā burtnīcā ir pārrakstīts dzejolis “Braslava”, kas gadsimtu mijā un vēlāk 20. gs. sākumā ir tautā labi zināma ziņģe, kas nereti tiek skandināta, nomainot Braslavas vārdu uz citu pilsētu, piemēram, Valmieru. Kvesta burtnīcā 19. gs. nogalē pārrakstītajā ziņģē iztrūkst noslēdzošā daļa, kas kļuva populāra pēc 1905. gada revolūcijas un Pirmā pasaules kara: “Dievs, sargi visus latviešus, Kas sargā tēviju”. Ziņģei ir savā ziņā līdzīgs raksturs kā iepriekš minētajam dzejolim “Es nebīstos”. “Braslava’ skaista pilsēta, Tur zaldāts dienēja. Tam jāiet ir uz kara lauk’, Kur ienaidnieki jākauj. Tam šķiršanās no mīļākās. Tad mīļākā gauži raud. Neraudi mana mīļākā, Man palikšan’ nav še….” Pat tad, kad karavīru skar pirmā lode, viņš nelokāmi turas pie pārliecības, ka viņš nepaliks kara laukā, bet atgriezīsies pie mīļotās. Dzelžainā pārliecība nepadoties un neļauties emocionālam sentimentam un bezcerībai nezūd arī pēc otrās lodes, kas skar karavīru. Un vien trešā lode liek saukt draugu, lai tas uzraksta mīļotai, ka satikšanās tomēr nenotiks. Beigās izteiktas atvadas arī no dzimtenes, ko karavīrs vairs savām acīm neskatīs. Lai arī ziņģē apdziedātā tēla liktenis ir skumjš un traģisks, viena no spilgtākajām emocijām, kas strāvo no šīs ziņģes un ietekmē tās lasītāju, ir mudinājums uz cīņas sparu, nepadošanos un drosmi. Līdz pēdējam saglabāt ticību sev, ticību dzīvei un nenolaist rokas. Vien tad, kad vairs nekas nav maināms un ietekmējams, kad vairs nav cerība, tu vari atzīt sakāvi. Līdzīgas noskaņas par karu, dienestu un jauniešu jūtām ir dzejoļos “Jauneklis” un “Kara virpulī”. Kopumā skatoties, Andreja Kvesta dzejoļu burtnīca ir piemērs sentimentālisma strāvojumam, kas, lai arī Rietumeiropā literatūrā un mākslā aizsākas 18.gs. beigās un dominē 19. gs. sākumā, Latvijas teritorijā visspilgtāk izpaužas tieši 19.gs. nogalē un gadsimtu mijā. Gan brāļu Kvestu pašu sacerētie, gan citu autoru pārrakstītie dzejoļi ir pārpildīti ar emocionāla cilvēka subjektīvo izjūtu. Jūtas tiek idealizētas, indivīda intīmi pārdzīvojumi tiek izteikti dramatiskāk. Sākumā minētā Turaidas skrodera Dāvida Kušķes pārrakstītā dzejas burtnīciņa ir apgaismības laikmeta iedvesmota, kas liek uzsvaru uz indivīda prātu un domāšanu, savukārt Andreja Kvesta dzejoļu burtnīcā dominē pretējais. Lai arī sentimentālisms kā literatūras virziens attīstās apgaismības laikmeta ietvaros, tas iepretī prātam par dominējošo cilvēkā atzīst tieši emocijas. Tāpēc arī pierakstītie dzejoļi vēsta par cilvēka jūtu pasauli, tās bagātību, pilnīgošanu un nozīmi. Cilvēks ar savām emocijām nav atrauts no visas pārējās pasaules. Tieši pretēji, notiek mijiedarbība, un indivīdam ir ciešas emocionālas saiknes ar apkārtējo pasauli.

Andreja Kviesta dzejas burtnīca. TMR 27762

Andreja Kviesta dzejas burtnīca.
TMR 27762

Andreja Kvesta sarakstītie dzejolīši ir sentimenta pilni, un tajos iezīmējas divi spilgti motīvi – romantiskas jūtas pret otru cilvēku un dziļa mīlestība pret dzimteni. Pirmajā gadījumā nereti par romantiskām jūtām ir sakāpināti rakstīts pagātnes formā, bet ne ar galīga zaudējuma sajūtu: “Jaunība, tu jaukais sapnis, Dārgais mīlestības laiks. Ir kā viesulis tu aizskrējis, Nesmaid man vairs mīļais vaigs…Reiz tak visas bēdas beigsies, Laime atkal uzsmaidīs.” Tendence iziet cauri zināmam traģismam un ciešanām, bet noslēgumā izteikt cerību uz gaišu nākotni, ir motīvs, kas spilgti caurvij kladē pierakstītos dzejoļus. Dzejoļos parādās vēl divas iezīmes, kas tik raksturīgas sentimentālismam: autora skatījums nereti ir izteikts “es” formā un uzskatāmi dominē dabas idealizēšana. Ledus lāse, ziedi, putni, strauts, pavasaris tiek apdziedāti kā kaut kas trausls, skaists un tik ļoti saistīts ar cilvēka romantiskajām jūtām. Šajā sakarā ļoti interesanti, ka dzejas burtnīcā ir arī pievienots sacerējums prozā “Puķu valoda un krāsu nozīme zeltenei un tautiešam priekš mīlestības jūtu izteikšanas”. Katrs zieds vai tā daļa simbolizē un pauž noteiktas jūtas, ka palīdz jaunajam cilvēkam izteikt pašam savas jūtas. Ko vēsta ābeles zars? Lūk: “Es Tevi tikai mīlēju, Bez Tevim dzīvot nespēju, Tu vienīgā man pasaulē…”. Bērza lapa liecina par līdzīgām jūtām: “Pie Tevim laimi jūtu, Tik Tevi vēlējos…” Zilas asteres palīdz paust nepateiktas jūtas: “Tādēļ, lai gan nesaki, Zinu, mīli patiesi”. Sarkana astere turpretī liek  apšaubīt jūtas: “Vai varu Tevim ticēt, Ka mīli mani patiesi?” Sakāpināta un pārmērīga juteklība parādās tekstos, kas veltīti mīlestībai, operējot ar tādiem terminiem kā “īstā mīlestība”, “patiesās jūtas”, “īstenā laime” u.tml.

Dzejas burtnīcā ir arī vairāki ieraksti krievu valodā. Pierakstīti ir Mihaila Ļermontova un Esenberģu Jāņa dzejoļi. Tāpat burtnīcā atrodami veltījuma ieraksti dzejā, kuru autori ir vairāki Turaidas iedzīvotāji. To vidū Matilde Zariņa, Jūliuss Kalniņš, Eduards Lapiņš, Kristīne Segliņa u.c. Turaidas kontekstā gribētos izcelt vēl kādu nozīmīgu dzejoli, kas ir pierakstīts Andreja Kvesta dzejoļu burtnīcā – “Turaidas Jumprava. Roze Mai”. Teika par skaisto meiteni Maiju, viņas mīlestību pret Siguldas pils dārznieku Viktoru Heilu un poļu armijas dezertiera Jakubovska pastrādāto noziegumu 19. gs. vidū iegāja latviešu literatūra ar Jura Dauges sarakstīto stāstu “Turaidas jumprava” (1856), un no tā brīža šīs mīlasstāsts tikai pieauga savā popularitātē, nezaudējot savu nozīmi arī mūsdienās. Tā arī latviešu dzejnieks Jānis Ruģēns (1817–1876) velta dzejoli šim stāstam “Kad aiziesi uz Turaidi…” Ar zināmām izmaiņām A. Kvests ir daļēji pārrakstījis šo dzejoli, kurā mīlas stāsta traģika apvienojas ar apkārtnes dabas apceri: “Kad aiziesi uz Turaidi, Tad redzēsi ar Siguldu. Starp abām muižām Gauja tek, Kas Turaidu no Siguldas šķir… Tur augsti kalni paceļas, Un jauki koki ielejas. Te ir ko skatīties, Par Dieva darbiem priecāties… Te Turaidā bij meitene, Kas jauka tā kā zeltene, Bet viņas gods vēl vairāk mirdz, Caur to, ka tai bij droša sirds..” Stāsta traģika un sentiments ir absolūti saderīgs ar burtnīcas pārējo saturu, jo atkal un atkal vijas cauri indivīda romantiskās jūtas, un tās tiek sasaistītas ar apkārtējo vidi un dabu.

Iespējams, Andreja Kvesta dzejoļu burtnīcā dominē pārmērīgs sentiments, zināms jauneklīgs naivums un maksimālisms, bet tajā pašā laikā, kādu gan brīnišķīgu ieskatu šī dzejas burtnīca atklāj par tās rakstītāja personību! Pēc neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanas Andrejs Kvests turpina  dzīvot Turaidā,  un vismaz kādu laiku viņa mājas ir  “Saliņas”. Andrejs Kvests mirst 1939. gada 2. martā Turaidas pagastā. Kā būtu gribējies, lai Andrejs Kvests būtu rakstījis dzejas burtnīcu arī savas dzīves otrā pusē, jo nav šaubu, ka dzīves briedums, Pasaules kara pārmainītā pasaule un neatkarīgas valsts iegūšana būtu mainījusi viņa emociju pasauli.

Mēs varam nezināt daudz par viņu pašu, bet no šī īpašā vēstures avota, kas glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā, mēs varam ielūkoties indivīda emocijās, neviļus atverot kaut nelielu spraudziņu durvīm, kas paver skatu uz tā laikmeta jūtu pasauli un valdošajām tendencēm.

 Anete Jenča, TMR galvenā speciāliste

Izmantotā literatūra:

Andreja Kvesta dzejas burtnīca. TMR 27762.

Barclay, K., Crozier De Rosa, S., Stearns, P.N. Sources for the History of Emotions: A Guide. London: Routledge, 2020.

Blascovich, J., Hartel. C.R. Human Behaviour in Military Contexts. Emotions. Washington: The National Academics Press, 2008.

Handley, S., McWilliam, R., Noakes, L. New Directions in Social and Cultural History. London: Bloomsbury, 2018.

Lyons, M. The Writing Culture of Ordinary People in Europe, 1860-1920. Cambridge: Cambridge University Press, 2012.

Neuhauser, R. Towards the Romantic Age: Essays on Sentimental and Preromantic Literature in Russia. Haque: Springer, 2013.

“Senāts atstājis bez ievērības sekojoša slietas”. Zemes Ierīcības Vēstnesis. Nr. 97. 29.02.1924.

“Tiesu sludinājumi”. Valdības Vēstnesis. Nr. 95. 28.04.1939.

“Tiesu sludinājumi”. Valdības Vēstnesis. Nr.76. 01.04.1936.

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti, Raksti par krājumu