Pirms 810 gadiem, 1212. gadā Siguldas apkārtnē risinājās dramatiski notikumi, kuri varēja ietekmēt tālāko Līvzemes, ar ko saprotam vēlāko Livoniju jeb mūsdienu Latviju un Igauniju, kristianizācijas gaitu. Latvijas vēsturē šie notikumi iegājuši kā Autīnes[1] sacelšanās. Notikumu kulminācija bija kauja par lībiešu vecākā Dabreļa pili Sateselē[2] tā paša gada vasarā. Lai gan pats Dabrelis jau iepriekšējā gadā bija miris, pils joprojām bija saistīta ar viņa vārdu. 1212. gada vasaras notikumi detalizēti aprakstīti Indriķa Livonijas hronikā, pats hronikas autors Letu Heinrihs[3] tos ir ne tikai vērojis, bet arī bijis to dalībnieks, drosmīgi aizstāvot no saniknotajiem lībiešiem bīskapu Albertu.

Priekšvēsture

1212.gada vasaras notikumiem ir sava priekšvēsture. Jau kristīgās misijas sākumā pirmā Ikšķiles bīskapa Meinarda laikā pie Turaidas lībiešiem sāka sludināt cisterciešu ordeņa brālis Teoderihs, kuram nācās izturēt lībiešu sarīkotas dieva tiesas pārbaudījumu ar likteņa zirgu. Liels ieguvums kristiešiem bija ietekmīgākā, hronista vārdiem “it kā karaļa un vecākā” Turaidas lībiešu vadoņa Kaupo nostāšanās kristiešu pusē, kurš pēc atgriešanās no Romas, kur bīskapa Alberta pavadīts, bija ticies ar pāvestu un kļuvis par pārliecinātu kristieti. Turaidas lībiešu varas centralizācija 13. gadsimta sākumā tomēr nebija sasniegusi tādu pakāpi, ka vadoņa ticības maiņa nozīmē visas tautas pāriešanu jaunā ticībā. Tautas brāļu vajāts, Kaupo bija spiets patverties Rīgā. Apzinoties, ka ar dažu krusta karotāju (pilgrime), starp kuriem, pēc Atskaņu hronikas ziņām bija gan ievērojami dižciltīgie, gan nabagi, nespēs noturēties pret daudziem pagāniem (Indr.hr. 6; 4) Turaidas svētnieks, brālis Teoderihs, protams, ar bīskapa Alberta ziņu, 1202.–1203. gada mijā, panāca pāvesta Inocenta III piekrišanu Kristus Bruņinieku brālība (latīņu: Fratres militie Christi Livoniae) jeb Zobenbrāļu (vācu: Schwertbrüder) ordeņa dibināšanai. Līdz ar pirmo atbalsta punktu – Ikšķiles (1185), Salas[4] (Holme, 1186) pils un baznīcas, Rīgas (1201), Daugavgrīvas (Alt-Dünamünde) klostera (1202) uzcelšanu un ordeņa nodibināšanu, kristieši bija kļuvuši par ievērojamu spēku kurā vietējās tautas saskatīja potenciālu sabiedroto cīņai pret seniem ienaidniekiem – kaimiņu tautām. 1205. gada februārī Rīgā steigšus ieradās kāds Zemgales augstdzimušais, vārdā Viestards (Indr.hr. IX:1) un aicināja vāciešus palīgā sakaut lietuviešus, kuri bija devušies sirojumā pie igauņiem. Tas arī kaujā pie Ropažiem, sadarbojoties zemgaļiem un vāciešiem, tika paveikts.

Pirmais nopietnais konflikts starp kristiešiem un lībiešiem nobrieda 1206. gadā, kad Daugavas lībieši, Ako vadībā, aicināja Polockas kņazu, Turaidas lībiešus un letus, kas, kā rakstīts hronikā, īstenībā saucas letgaļi (Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli)[5] bet pēdējie, “kas gan vēl bija pagāni, bet kam kristiešu dzīves veids bija pa prātam”(Indr.hr.X:4) atteicās no krievu dāvanām un sazvērniekiem nepievienojās. Krustnešiem vēršoties pret sazvērniekiem, kaujā pie Salas, tika nogalināts lībiešu vecākais Ako, bet viņa galva kā uzvaras zīme tika pasniegta bīskapam Albertam, kurš par to “…priecājās kopā ar visiem…” (Indr.hr. X:8). Tālāk krustneši kopā ar sabiedrotajiem zemgaļiem, kuri allaž bija naidā ar turaidiešiem (Indr.hr. X:10) devās uz Turaidu. Pusi karaspēka vadīja Kaupo, kurš uzbruka savai pilij, kurā uzturējās viņa radi un draugi” (Indr. hr. X:10), otra uzbruka novada vecākā Dabreļa Sateseles pilij Gaujas pretēja krastā. Turaidas pili kristieši ieņēma, bet Sateseles lībieši, Dabreļa iedvesmoti, uzbrukumu atvairīja, tomēr pēc nemieru apspiešanas bija spieti pieņemt kristietību.

Līdz 1208. gadam kristietību tās katoļu variantā bija pieņēmuši arī leti no Idumejas (Ydumea)[6], Imeras (Ymera)[7] un Cēsu apkārtnes kā arī vendi[8]. Līdzīgi kā savulaik zemgaļi, arī leti tādējādi cerēja iegūt sabiedrotos pret igauņiem. Leti pirms ticības pieņemšanas bija necili un nievāti un cieta daudz pārestību no līviem un igauņiem un tāpēc jo vairāk priecājās par priesteru ierašanos (Indr.hr. XII:6), raksta Letu Heinrihs. Īstenībā šim konfliktam bija dziļas saknes. Tālavas jeb Tolavas zemi, kas ietvēra Gaujas baseina vidusteci un augšteci, vēl vidējā dzelzs laikmetā (400.–800. g.) apdzīvoja Baltijas somi un tikai vēlajā dzelzs laikmetā (800.–1200. g.) to bija ieguvuši letgaļi. Kari ar igauņiem bija pārauguši asiņainos vaidu karos[9] un spēcīga militārā sabiedrotā iegūšana atbilda letu interesēm. Lībieši, tāpat kā igauņi, ir Baltijas somu valodu saimei piederīgi. Protams, dzelzs laikmetā etniskā tuvība lielu lomu nespēlēja – savstarpēji kari notika arī starp baltu tautām un, domājams, pat starp vienas tautas dažādiem pilsnovadiem, tomēr, lībiešu un igauņu konfliktam tik dziļas saknes nebija.

Pēc savas pils atgūšanas 1206. gadā, Kaupo bija atguvis varu pār saviem “radiem un draugiem”. Dzelzs laikmeta beigās vadoņa vara balstījās uz “radiem”, ar kuriem vadoni saistīja asinsradniecības saites, un “draugiem” ar kuriem saistīja uzticības zvērests. Pēc latgaļu pievienošanās kristiešiem, 1208. gadā, sākās krusta kari pret igauņiem. “Kad bija jau kristīta visa Līvzeme un Letgale, notikās, ka letu vecākie – Rūsiņš no Sotekles pils, Varidots no Autines un Tālibalds no Beverīnas, kā arī Bertolds, ordeņa brālis no Cēsīm, aizsūtīja savus ziņnešus pie Ugaunijas igauņiem, lai pieprasītu gandarījumu par visām no tiem pieredzētajām pārestībām… (Indr.hr. XII:6). Soteklas vecākais Rūsiņš, kuru Letu Heinrihs dēvē par “drosmīgāko no letgaļiem” (Indriķa hr. XII:6) kopā ar Varidotu no Autines 1208. gada nogalē iebruka igauņu novadā Sakalā[10]. Šajā, un nākamajos karagājienos, Rūsiņš izcēlās ar īpašu cietsirdību. Atgriezies Beverīnas pilī, Rūsiņš esot dižojies: “Manu bērnu bērni pavēstīs saviem bērniem trešajā un ceturtajā augumā, ko Rūsiņš paveicis, apkaudams sakaliešus.” (Indr. hr. XII:6).

Šajos karos līdz ar ordeņbrāļiem, bīskapa vīriem, latgaļiem piedalījās arī Kaupo un citi Turaidas lībieši. 1211. gadā karagājienā uz Sontaganas novadu[11] kopā ar lībiešu vecākajiem Kaupo, Ninnu un Rūsiņu piedalījās arī Sateseles lībiešu vecākais Dabrelis.

Tā paša gada vasaras sākumā sekoja plašs igauņu karaspēka pretuzbrukums “..sāmsalieši, rēvelieši un ridalieši sapulcēja lielu un spēcīgu karaspēku no visiem Piejūras kaimiņnovadiem, un kopā ar viņiem bija visi Sāmsalas, Ridalas un visas Igaunijas vecākie ar daudziem tūkstošiem jātnieku un vairākiem tūkstošiem, kas ieradās ar kuģiem, un viņi virzījās uz Līvzemi. Jātnieki ar saviem kājniekiem, nonākuši Metsepolē, steidzās uz Turaidu, pārējie nāca pār jūru un ar saviem sirotājkuģiem brauca augšup pa Gauju. Un vienā un tai pašā dienā visi ar saviem jātniekiem sapulcējās pie Kaupo lielās pils” (Indr. hr. XV:3). Kauja pie Kaupo lielās pils Turaidā beidzās ar kristiešu uzvaru. Kritušo igauņu bija tika daudz, ka visus nespēja apbedīt. Rezultātā izcēlās epidēmija, kuras laikā nomira lībiešu vecākie Ninnus un Dabrelis (Indr.hr. XV:7).

Konflikts

1212.gadā ap jūliju “…izcēlās liela ķilda starp Cēsu ordeņbrāļiem un Autines letiem, kas tobrīd ietilpa bīskapa daļā, tīrumu un bišu koku dēļ. (Indr. hr. XVI:3). Lai gan uz sarunām ar letiem ieradās pats bīskaps un Raceburgas bīskaps Filips, kurš tobrīd atradās Livonijā, konfliktu noregulēt neizdevās. Pēc divu dienu ilgām sarunām leti un lībieši to pameta un pēc pagānu paraduma apstiprināja savu sazvērestību, uzkāpjot uz zobeniem[12]. Tāpat panākumus neguva Kaupo, kas izteicās tādā garā, ka viņš nekad neatkāpšoties no Kristus ticības, bet tomēr bīskapam aizbildīšot par līviem un letiem, lai tiem tiktu atvieglināti kristietības pienākumi. (Indr. hr. XVI:3). Lai gan konflikts bija sācies pie Autīnes latgaļiem, par nemiernieku centru kļuva Satesele, kuras lībieši, griezās pie lielvārdiešiems, saliešiem, turaidiešuiem un latgaļiem. Nemiernieku pusē nostājās daļa Turaidas lībiešu, “kuru vadītājs un vecākais bija Vesiķis[13]” (Indriķa hr. XVI:4).

Pēc Dabreļa nāves, Sateseles pils joprojām tiek dēvēta par viņa pili. Tas varētu norādīt uz Dabreļa lielo autoritāti, kā arī uz to, ka hronista ieskatā, un domājams, ne tikai viņa vien, Dabrelis bija nemieru patiesais iedvesmotājs. Iespējams, Dabrelis bija bez mantiniekiem vai arī to autoritāte vēl nebija pietiekama. Domājams, ka Sateseles pilī esošo lībiešu vadonis bija Vesiķis, bet lielākā autoritāte – Soteklas Rūsiņš. Hronika klusē par Autīnes vecākā Varidota klātbūtni pilī, lai gan nemieri sākās tieši Autīnē. Pēc nemieriem par Autīnes fogtu tika iecelts bīskapa Alberta brāļa Teoderiha sievastēvs, Pleskavas kņazs Vladimirs Mstislavičs, kas liek domāt, ka Varidots varu bija zaudējis.

Redzot, ka lībieši un latgaļi nocietinās savās pilīs, kristieši izmantoja paņēmienu, kuru mūsdienās apzīmētu par diversiju – speciāli sūtīti cilvēki nakts aizsegā mēģināja nodedzināt nemiernieku pilis. Izdevās nodedzināt kādu pili Turaidā, bet Sateseles pili nodedzināt neizdevās. Nemiernieki iznāca no pils un uzbruka nesen uzceltajam ordeņa nocietinājumam – kastellai Siguldā.[14] Sateseles pils aplenkums ilga vairākas dienas. Vācieši lika lietā visas tā laika militārās tehnoloģijas, kuras lietoja 13. gadsimta sākumā – aizsarsienas dragāja ar paterellām[15], uzcēla aplenkuma torņus, raka zem vaļņa. Nodevīga un ar bruņinieku goda kodeksu nesavienojama bija Rūsiņa nogalināšana. “…Rūsiņš no pils augšas uzrunāja Cēsu mestru Bertoldu, savu draugu, tas ir, biedru; noņēmis no galvas bruņucepuri, viņš izliecās no aizsargsienas un atgādināja tam agrāko mieru un draudzību. Te viņu pēkšņi ķēra galvā kāda stopnieka bulta; viņš nokrita un pēc tam nomira.” (Indr. hr. XVI: 4). Rūsiņa nāve noteikti atstāja iespaidu uz pils aizstāvjiem. Kad rakšanas rezultātā pils aizsargsiena sāka brukt, lībieši padevās.

Turaidas muzejrezervāta veiktajos arheoloģiskajos izrakumos, kas Sateseles pilskalnā notika 2005. un 2006. gadā, atrasti bultu gali un masīva zobena roktura poga kas attiecas uz 12.–13. gadsimtu un var tik saistīta ar 1212. gada kauju. Tāpat aizsargvalnī vēl mūsdienās saskatāma pārrakuma vieta.

Var teikt, ka racionāli apsvērumi ņēma virsroku pār vēlēšanos atriebties. Lībieši vēl bija pārāk vajadzīgi kā militārie sabiedrotie. Kaupo un Vesiķis ar savām karadraudzēm piedalījās tālākajos karos ar igauņiem. Tāpat rīkojās arī pārējie dzīvi palikušie vecākie.

Nobeiguma vietā

Autīnes latgaļu sacelšanās padomju historiogrāfijā, kurā vēstures notikumus aplūkoja no šķiru cīņas viedokļa, tika dēvēta par “senākajiem zināmajiem zemnieku nemieriem Latvijā”. Tāds uzstādījums ir nepareizs. Pirmkārt, 13. gadsimta sākumā letgaļu sabiedrība nedalījās viduslaikiem raksturīgajās kārtās – senākajās zināmajās letgaļu, tāpat arī kuršu, lībiešu un igauņu tiesībās, nav kārtu partikulārisma – t.i. tās neizdala zemniekus kā atsevišķu kārtu, kas dzīvo pēc savām tiesībām. Bišu koki, kuru vērtība bija augsta, pieder arī dižciltīgajiem, piemēram, Kaupo. Nav šaubu, ka bišu koku atņemšana varēja būt cēlonis konfliktam.

Šo notikumu dalībnieks Letu Heinrihs nav bezkaislīgs vērotājs. Hronika ir sarakstīta bīskapa Alberta uzdevumā un neapšaubāmi pauž bīskapa intereses. Tā kā attiecības starp bīskapu un ordeni jau tolaik bija saspīlētas, hronistam nav grūti konfliktā vainot ordeņbrāļus. Tam ir zināms pamats. Lai gan ordeņbrāļi bija karojoši mūki, kuri bija devuši mūka tradicionālos solījumus – paklausības, nabadzības un šķīstības, kā arī cīnīties pret neticīgajiem, daudzu ordeņbrāļu morāle bija zema. Pirmo Zobenbrāļu ordeņa mestru Venno 1209. gadā nogalināja brālis Vikberts no Zēstes, pirmais Cēsu pils pārvaldnieks. Ordenim nereti tika pārmesta vardarbība un dzīšanos pēc pasaulīgiem labumiem.

Tomēr konflikta plašums un tas, ka tas galvenokārt norisinājās starp lībiešiem un vāciešiem, liek domāt, ka patiesie cēloņi bija dziļāki par strīdu atņemtos bišu koku un tīrumu dēļ. To varēja izraisīt pieaugušajā neapmierinātībā uzliktās desmitās tiesas dēļ, kas ik gadu bija jāmaksā baznīcai, tomēr visvairāk vietējās tautas neapmierināja fogta jeb soģa iecelšana. Fogts bija ierēdnis, kurš ievāca nodevas, pulcēja ļaudis uz karu, sprieda tiesu. Tas aizskāra vietējo tautu pašlepnumu. Ne visiem bija pieņemama atteikšanās no senču ticības. Daugavas lībieši un letgaļi ar kristietību tās pareizticīgajā variantā bija pazīstami. Turaidas lībieši pareizticību, šķiet, nebija pieņēmuši ne no Pleskavas, ne Polockas.

Lai gan 13. gadsimta sākumā indivīds bija cieši saistīts ar savu dzimtu, īpaši dižciltīgo dzimtu pārstāvjiem, karš deva iespēju izcelties pārējo vidū. Neapšaubāmi, Rūsiņš ir viens no spilgtākajiem 13. gadsimta sākuma personāžiem, kurš slavu meklēja kaujas laukā. Nevar izslēgt, ka pievienošanās nemierniekiem bija Rūsiņa dēkainās dabas izpausme. Guntis Zemītis Turaidas muzejrezervāta Sadarbības un kultūras mantojuma projektu vadītājs  Izmantotie avoti un literatūra: Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1993 Baltu un Baltijas somu senlietas Turaidas muzejrezervāta krājumā. Katalogs.  = Baltic and Baltic-Finnic antiquities in the collection of Turaida museum reserve. Cataloque.  Rīga: Zinātne, 2015 Mugurēvičs Ē. Komentāri. Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Rīga: Zinātne, 1993 Mugurēvičs Ē. Novadu veidošanās un robežas Latvijas teritorijā (12. gs. – 16. gs. vidus.). Latvijas zemju robežas 1000 gados. Sast. A. Caune. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1999. Šterns I. Latvijas vēsture. 1180–1290: Krustakari. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002. _______________________________________  [1] Autīne – latgaļu pils un pilsnovads tagadējā  Cēsu novadā. [2] Satesele – Indriķa Livonijas hronikā Sattesele atradusies Sateseles pilskalnā, kas mūsdienās pazīstams kā Līvu kalns, arī Satezeles vai Sateseles pilskalns. Lībiešu valodai atbilstošāks šķiet Sateseles nosaukums (līdzīgi arī Kubesele – Indriķa hronikā Cubbesele, Kubbesele) [3] Letu Heinrihs (Henricus de Lettis) – arī Latviešu Indriķis [4] Sala (Holme), vēlāk Mārtiņsala – sala Daugavā 10 km no Ikšķiles (augšpus Doles salas, pie tag. Salaspils). Mārtiņsalas nosaukums pēc tur uzceltās sv. Mārtiņam veltītās baznīcas. Līdz 17.gs. saukta vienkārši par Salu (Holm), vēlāk par Baznīcas salu (Kirchholm). [5] Leti, letgaļi arī latgaļi. - baltu sentauta, 13.gs. sākumā dzīvoja mūsdienu Vidzemē un Latgalē [6] Idumeja (Ydumaa) – etniski jaukts lībiešu un latgaļu novads ziemeļaustrumos no Rīgas mūsdienu Straupes apkārtnē [7] Imera (Ymera) – latgaļu zemes Tālavas (Tolavas) daļa Gaujas labajā krastā Jumaras upes baseinā. [8] Vendi – Baltijas somu sentauta, dzīvoja Kurzemē, no kurienes tos 12.gs. padzina kurši, apmetās pie Rīgas, vēlāk pie latgaļiem. Viņu pils atradās Cēsu Riekstu kalnā. Devuši Cēsu vācisko nosaukumu Wenden. [9] Vaidu kari – asinsatriebības kari [10] Sakala – zeme Igaunijas dienvidrietumos, robežojās ar lībiešu Metsepoli un latgaļu Tālavu. Sakalas galvenais centrs atradās Vīlandes pilī [11] Sontaganas novads – igauņu novads gar jūru uz rietumiem un ziemeļritumiem no Pērnavas. [12] Sena pagānu tautu paraža slēdzot militāru savienību [13] Ticams, ka Vesiķa pils atradās Viešu pilskalnā. [14] Kastella – četrstūrveida nocietinājums, Siguldas pils vecākā daļa (13.gs. sākums) atradusies pašreizējo pilsdrupu rietumu spārnā. [15] Paterella – akmeņu metamā ierīce Raksts publicēts mēnešraksta SIGULDAS AVĪZE 2022. gada augusta numurā.