Netālu no Turaidas, autoceļa Inčukalns – Valmiera malā, atrodas sena apdzīvota vieta Eikaži, kādreizējās muižas centrs. Tur 20. gs. 30. gados vasaras pavadīja Gopperu ģimene. Latvijas vēsturē šī dzimta pieminama ar divām ievērojamām personībām – leģendāro Ziemassvētku kauju varoni un Latvijas Skautu centrālās organizācijas pirmo un vienīgo prezidentu ģenerāli Kārli Gopperu (1876 – 1941) un viņa vecāko dēlu Miķeli Gopperu (1908 – 1996) – grāmatizdevēju, apgāda “Zelta Ābele” dibinātāju un vadītāju. Par viņu saistību ar Eikažiem dažas rindkopas ir lasāmas rakstnieka Anšlava Eglīša (1906 – 1993) romānā “Pansija pilī”, bet precīzākas ziņas atrodamas Miķeļa Goppera personīgajā arhīvā saglabātajās vēstulēs.

 Gopperu vasaras mītne Eikažos pirms 90 gadiem

Eikažu muižas centru ģenerālis Goppers nopirka 1931. gadā, izlietojot naudu, kuru bija ieguvis no sava iepriekšējā īpašuma – kā Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim piešķirtā Lielbērzes muižas centra – pārdošanas. Eikažu īpašums aizņēma 58 ha lielu platību, no kuras 18 ha bijusi aramzeme. Pati muižas ēka bija gājusi bojā jau pirms 1. pasaules kara. No agrākajām muižas ēkām daudz maz labi saglabājusies bija sarkanu ķieģeļu dzīvojamā māja ar verandiņu un divām ieejām. Agrāk tā bijusi muižas pārvaldnieka māja. Tāpat saglabājusies bija skaista sarkanu ķieģeļu klēts un milzīga saimniecības ēka ar uzbrauktuvi. Tajā  zem viena jumta bija apvienots stallis, lauku šķūnis un kūts. Netālu no tās atradās liels pagrabs, kurā jaunie īpašnieki mēģināja ieaudzēt šampinjonus. Gopperu laikā tika iekopts arī 200 augļu koku liels dārzs. Tas minēts “Daugavas Vēstnesī” 1940. gadā ievietotā iznomāšanas sludinājumā.[1]

Kad domājam par Gopperu saistību ar Eikažiem, pirmais, kas nāk prātā, ir rakstnieka Anšlava Eglīša atmiņu romāns “Pansija pilī”, kas sarakstīts 1962. gadā. Eglītis 30. gadu vasarās dzīvoja Inciemā, pavisam netālu no Eikažiem, tādēļ nav brīnums, ka viņam pēc pievienošanās “Zelta Ābeles” līdzstrādnieku pulciņam itin bieži Eikažos iznāca pabūt. Viņa atmiņās “Eikaži bija jauks un daudz praktiskāks īpašums nekā Inciems. Dzīvojamā ēka bija jauna un ērta, bez Inciema daudzo neizmantoto telpu lielā balasta. Ap namu pletās liels ābeļdārzs, ko biezi ceriņu vai akāciju krūmi norobežoja no lielceļa, kas gāja mājām parocīgi tuvu garām. Reizēm sastapu Eikažos arī ģenerāli, plecīgu, stalta auguma vīru, kas man vienmēr atgādināja angli – Indijas koloniju armijas virsnieku. Varbūt tāpēc, ka viņš bija Latvijas skautisma dibinātājs un augstākais vadonis. Viņam piemita īpašs laipnības šarms, viņš modināja tūlītēju un pilnīgu uzticību. Par kareivīgu varēja saukt tikai viņa stāju un varbūt impozantās ūsas, citādi viņa personība izstaroja tik vēlīgu labsirdību, ka bija grūti iedomāties viņu kā niknu un varonīgu karotāju, kas bija vedis savus strēlniekus pretim uzvarām gan Ziemassvētku, gan daudzās citās kaujās. Viņš arvien darbojās ap papīriem, pie viesiem ilgi nekavējās un sarunās bija ļoti īss. [..] Ģenerāļa kundze bija diezgan masīva sieviete, ļoti nosvērta un rāma. Allaž kavēdamās īpatnējā, filozofiskā noskaņojumā, viņa runāja tā, ka ne katru reizi varēja saprast, vai tā joko vai runā nopietni. [..] Dēli un meita māti ļoti mīlēja un cienīja, un viņa dzīvoja viņu gaitām līdzi, gan izlikdamās, ka uztver jaunās paaudzes pasākumus tikai kā nenopietnu blēņošanos. [..] Ābeļdārza vidū, ogulāju ielenkta, stāvēja neliela sarkanu ķieģeļu mājiņa, kādreiz sarga vai noliktavas vajadzībām būvēta. Miķelis Goppers to bija pārvērtis par savu privātu mājokli, iekārtodamies ar gaumi un prāviem izdevumiem. Viņš bija izbūvējis kamīnu, virs kura netrūka sakrustotu rapieru un krāsu, kā jau Selonijas loceklim piederējās. Mēbeles bija rūpīgi salasītas, vecas un interesantas. Uz kamīna stāvēja dzelzī kalti svečturi un arī durvju viras un rokturi bija vērtīgi kalumi, bet durvju smagie dēļi no vienas vietas nonagloti kaltām, lielgalvainām naglām.”[2]

Precīzu Eikažu īpašuma aprakstu rakstniekam tomēr nebija izdevies sniegt. Iepazinies ar Eglīša atsūtīto grāmatu, Miķelis Goppers 1963. gada sākumā viņam rakstīja, ka „tur diezgan nepareizību. [..] Māja, kuru apzīmējiet par jaunu, tāda nu īsti nebija, bet tikusi ar lielām grūtībām izremontēta. [..]  Eikaži tika izrentēti, dzīvojām tur tikai vasarā. Es pat tikai sestdienās un svētdienās, un atvaļinājumā. Dārzs bija starp lielceļu un dīķi un kļavu aleju un pļaviņu (sk. skici. Tas, protams, bez jebkādām pretenzijām uz mērogu vai tldz.). [..] Mana mājiņa. Tā bijusi dārzniekam, priekšā bija siltumnīca, bet mūsu laikā pamatu vidū sadzinām granti un bija tāds līdzens laukumiņš; vēlāk izveidojies mauriņš, kur mēs reizēm gulējām un runājām. Tur bija 2 istabiņas, ārkārtīgi pieticīgi iekārtotas. Kamīnu gan esmu uzbūvējis, ieliku arī grīdu un durvis utt., tomēr mēbeļu bija maz un tikai tās pašas, kas vēlāk bija ēdamistabā – tie zeltītais krēsls un kanapē un galdiņš ar postamentu. Lielā istabā tikai oša gulta, un daži nepieciešamie priekšmeti „Luterštūbes” garā, vārdu sakot, rustika. Nekad tur nav bijis ne ceutus[3] bildes, ne rapieru, ne arī krāsu lentu! [..] Dzelzs kandelabru nav bijis, bet pāris misiņa svečturu pie sienām, arī no sīkumtirgus. [..] Lieta ir pavisam vienkārša: Jūsu atmiņā ir saplūduši visu trīs Rīgas dzīvokļu un Eikažu iespaidi. Mēbeles jau bija tās pašas, cilvēki arī tie paši.”[4]

Par Eikažu īpašuma ēku aptuvenu izvietojumu un apkārtnes topogrāfiju varam uzzināt no Miķeļa Goppera zīmētas skices [1. attēls]. Ģimenes arhīvā saglabājušās arī vairākas fotogrāfijas, kurās redzama dzīvojamā māja [2. attēls] un tās iemītnieki 30. gados. Ģenerāļa  ģimenē bez vecākā dēla Miķeļa bija arī meita Tatjana (1913 – 1995) un jaunākais dēls Sergejs (1915 – 1963) [3. attēls].

Gopperi savā Eikažu īpašumā iekopa gan jaunus augļu kokus, gan izmantoja arī dabas veltes. Iepriekšējā īpašnieka izcirsto ozolu vietā bija saaugušas lazdas un avenāji. Augustā, kad Miķelim parasti bija atvaļinājums, pie viņa nereti ciemojās draugi. Viens no viņiem – Ervīns Šmits (1909 – 2000) atcerējies, ka tādās reizēs „dzīvojamās mājas palievenī lobījām Eikažu strauta gravā tikko lasītus riekstus. Lazdas Eikažu strauta gravā auga lielā vairumā un kuplumā, tāpat kā avenes. Aveņu ražu, pirms tās nebija aizaugušas ar jaunajiem ozoliem un ošiem, divus gadus no vietas ģenerālis bija ļāvis dēlam Miķelim vest uz Rīgas tirgu. Sevišķi labs materiālais guvums no avenēm bija pirmajā gadā, kad par iegūto naudu tika laikam salabota Eikažu ābeļdārza jaukā mājiņa.”[5]

Eikažos ābeļdārza vidū bija saglabājusies bijušā muižas dārznieka mājiņa, kurā Miķelis iekārtoja savu mitekli. Tajā skaistu kamīnu uzbūvēja viņa draugs arhitekts Edgars Slaviets (1905 – 1986), bet mājiņas durvīm apkalumus Miķelis bija vedis pat no Anglijas.[6] Pēc ģenerāļa pensionēšanās 1934. gadā vasarās Eikažos visbiežāk uzturējās abi vecie Gopperi, viņu bērni tur iebrauca brīvdienās un atvaļinājumu laikā. Miķelis uz Eikažiem parasti devies ar motociklu, aizmugurē paņemdams līdz kādu draugu, bet pēc apgāda „Zelta Ābele” izveidošanas arī kādu no līdzstrādniekiem: „nedēļas nogalēs arvien braucu uz turieni un vienmēr kādu paķēru līdz, parasti to, ar kuru bij kāds nākošais darbs tuvāk jāpārrunā un tur to varēja izdarīt brīvā dabā, saulītē guļot vai pie kamīna, kāda man Rīgā nebij.”[7]

Pāris kilometrus no Eikažmuižas (tā vietējie saukuši ģenerāļa Goppera īpašumu), iepretim agrākajam Zutiņu krogam, atrodas mazs ezeriņš Punga. Tā bijusi iecienīta vietējā peldvieta, uz kuru vasarās gājuši arī Gopperi un viņu ciemiņi. Kā pirms nepilniem 20 gadiem vēl atcerējās Krimuldas pagasta „Gulbju” mājās dzīvojusī Vera Treija (1923 – 2019), vislabākā peldētāja bijusi ģenerāļa meita Tatjana: „Šī appeldēja Pungai uz riņķi un negrima. [..] Tāda tieva gara bija, feina dāma! Un Eikažmuižā par rentniekiem iegāja manas mammas tēvs – Kronbergs Mārtiņš. Kādi trīs vai četri gadi viņš bija tur. Es tur ganīju cūkas, man bija 8 gadi.”[8]

Pēdējā skaistā vasara Eikažos visai Gopperu dzimtai bija 1939. gadā, kad tur tika sarīkotas arī vērienīgas Tatjanas kāzas ar agronomu Andreju Gulēnu (1912 – 1946).

 Gopperu ģimenes likteņi pēc Latvijas okupācijas

1939. gada rudens pienāca ar ziņu par 2. pasaules kara sākumu un Latvijai uzspiesto Padomju Savienības bāzu līgumu. Jaunie apstākļi atspoguļojās arī Eikažu mājas grāmatā: starp tur reģistrētajiem laukstrādniekiem parādījās poļu un lietuviešu uzvārdi.[9] Taču citādi dzīve vēl turpinājās pa vecam, un 1940. gada pavasarī ģenerālis Goppers laikrakstā ievietoja aicinājumu pieteikties mājas rentniekiem.[10] Eikažu mājas grāmata liecina, ka aicinājumam bija atsaukusies kuplā Zēbuliņu dzimta no Lēdurgas “Vecpeņčiem”.

Bet tad pienāca 1940. gada 17. jūnijs un turpmākie Latvijai traģiskie notikumi. Gopperu ģimeni tie skāra ļoti sāpīgi. Jūlija beigās tika likvidēta Latvijas skautu organizācija, augustā nacionalizēts grāmatu apgāds “Zelta Ābele”, un Miķelis Goppers kļuva par bezdarbnieku. Taču lielākais trieciens ģimenei vēl tikai sekoja. 1940. gada 30. septembrī ģenerālis Goppers no Eikažiem bija devies uz Rīgu, lai saņemtu pensiju. Tās pašas dienas vakarā savā Rīgas dzīvoklī viņš tika apcietināts, vēlāk slepeni tiesāts un 1941. gada 25. martā nošauts. Ģimene gan par to uzzināja tikai 1944. gada 27. aprīlī, kad ģenerāļa mirstīgās atliekas atrada kādā masu kapā Ulbrokā.[11]

Pamatojoties uz tiesas spriedumu, Gopperu īpašums Eikažos tika nacionalizēts, bet ģenerālim piederējušās lietas – konfiscētas. Laimīgas nejaušības dēļ ģimenei izdevās izvairīties no 1941. gada 14. jūnija deportācijām, dažas dienas pirms tam Rīgu atstājot un slēpjoties pie uzticamiem draugiem. Drīz pēc tam jau sākās karš, un Latvijā vienu okupācijas varu nomainīja cita.

Vācu laikā Eikažu īpašuma tiesības tika atjaunotas uz ģenerāļa sievas Veras (dz. Pajevska; 1882 – 1956) vārda. Miķelis Goppers 1941. gada nogalē saņēma atļauju atsākt grāmatu izdošanu. Turpmākie pāris gadi izrādījās latviešu grāmatniecības uzplaukuma laiks. “Zelta Ābele” šajā laikā kļuva par otru lielāko apgādu, un izdevējs sāka lolot grandiozas nākotnes ieceres, kurās nozīmīga vieta bija atvēlēta tieši Eikažiem. Anšlavs Eglītis atcerējies, kā viņa pēdējā viesošanās reizē Miķelis bija viņu izvadājis pa visām Eikažu saimniecības ēkām: “Tāpat kā Inciemā, arī Eikažos ēkas bija pārāk plašas, lai tās pilnīgi izmantotu, un Goppers domāja, ka, apgādam izplešoties un iekārtojot pašiem savu spiestuvi un sietuvi, tas varētu ļoti labi novietoties Eikažos. Aiz ēkām un dārziem atvērās skaista, stāva, kuplām lazdām pieaugusi grava. Uz šīs brīnumjaukās kraujas, ar logiem pret saulrieta tālumiem, stāstīja Goppers, paceltos kvalificētu, rūpīgi izraudzītu spiestuves tehniķu un darbinieku ģimeņu mājas – izveidojot Eikažus par īpatnēju grāmatnieku un grāmatdarinātāju ciemu, kura iedzīvotājus vienotu jūsmīga mīlestība pret daiļo grāmatu un brīvajām mākslām.”[12]

Liktenis bija lēmis citādi. Kad 1944. gada vasarā Latvijai atkal tuvojās sarkanarmija, Gopperiem bija skaidrs, ka viņiem palikšana te nozīmētu parakstīt sev nāves spriedumu. Tādēļ 3. augustā Vera Goppere, viņas meita Tatjana ar divām mazām meitiņām Zani un Ievu un Miķeļa Goppera sieva Elza (dz. Skrastiņa; 1915 – 2013) ar meitiņu Lieni un nesen dzimušo dēlu Kārli Eikažus atstāja un devās uz Rīgu, lai sagatavotos evakuācijai ar kuģi uz Vāciju.

Bija gan vāras cerības, ka Rietumvalstis nepieļaus Baltijas valstu atdošanu sarkanajai despotijai, tādēļ drīz varēs atkal atgriezties. Bija tikai vajadzīgs kāds, kas īpašumu pieskatītu padomju okupācijas laikā. Par tādu kļuva Miķeļa sievasmāte Paulīne Skrastiņa (1890 – 1971), kura Eikažos mājas grāmatā pierakstīta 1944. gada 26. maijā. Pateicoties viņas atmiņām, kuras znots pierakstījis pēc viņas ieceļošanas Zviedrijā 1959. gadā, zināms par Eikažu īpašuma pēdējām dienām kara beigās.

1944. gada septembra vidū mājās ienākusi kāda vācu vienība. Tās uzdevums bijis izzāģēt visus kokus, jo Eikažu centram tuvojās frontes līnija. Tobrīd bombardēšanas jau bijušas vai katru dienu, un Eikažu iedzīvotāji tad slēpušies netālu no mājas vāciešu izraktajās tranšejās. Pēc kādas nedēļas nācis rīkojums iedzīvotājiem māju atstāt, un Paulīne kopā ar rentnieku Zēbuliņu ģimeni devusies uz kāda mežsarga māju. Neilgi pēc tam viņi dzirdējuši Eikažos sprādzienu. Papriekš redzējuši paceļamies melnus dūmus, pēc tam arī liesmas. Kad pēc dažām nedēļām varējuši Eikažos atgriezties, ieraudzījuši īstu posta ainu – no dzīvojamās mājas bija palikušas tikai sienas, cietušas bija arī citas ēkas.[13]

Eikažu dzīvojamās mājas ārsienas pēc 2. pasaules kara izmantotas, izbūvējot ēku, kura tiek apdzīvota joprojām [4. attēls]. Vissmagāk cietis Miķeļa Goppera lolojums – kādreizējā dārznieka mājiņa, kas tagad ir pamesta un izdemolēta [5. attēls]. Padomju varas laikā kolhozs „Ezerciems” Gopperu īpašuma teritorijā bija ierīkojis lielu cūku fermu un netālu no dzīvojamās ēkas uzcēlis divstāvu baltu ķieģeļu māju ar dzīvokļiem cūkkopjiem.[14] Fermas korpusi stāv pamesti, bet apkārtnē dzīve turpinās.

Gopperu dzimta pasaules plašumos

Vēl daži vārdi jāpasaka par Gopperu dzimtas pārstāvju izklīšanu pasaulē pēc 2. pasaules kara. Kuģis ar sievietēm un mazajiem bērniem 1944. gada 23. augustā no Rīgas devās uz Vāciju, kur bēgļu nometnēs tika pavadīti vairāki gadi. Vecākais dēls Miķelis Rīgu atstāja pāris dienu pirms sarkanarmijas ienākšanas un devās uz Kurzemi. Liepājā viņu 1945. gada marta sākumā vācieši arestēja. No cietuma izkļūt izdevās tikai 7. maijā, un dienu vēlāk viņam laimējās ar vienu no pēdējām bēgļu laivām “Zenta” nokļūt Gotlandē. 1947. gadā Miķeļa sieva ar bērniem no Vācijas pārcēlās pie vīra uz Stokholmu. 1949. gada sākumā viņiem tur pievienojās Miķeļa māte Vera. Ģenerāļa jaunākais dēls Sergejs bija mobilizēts Latviešu leģionā un kara beigās nokļuva Cēdelhemas gūstekņu nometnē Beļģijā. Pēc atbrīvošanas no gūsta viņš 1948. gadā darbu atrada Austrālijā. Gopperu meita Tatjana ar bērniem 1949. gadā izbrauca uz Kanādu. Nodzīvojusi četrus gadus pie sava vecākā dēla, Vera Goppere 1953. gadā ar kuģi devās pie sava jaunākā dēla Austrālijā, kur pavadīja atlikušos mūža gadus.

Grāmatizdevējs Miķelis Goppers pēc kara Stokholmā atjaunoja apgāda “Zelta Ābele” darbību, bet iztiku pelnīja smagā fiziskā darbā kā spiestuves strādnieks. Viņa privātarhīvs pēc izdevēja nāves nonāca pie dēla Kārļa Goppera (dz. 1943). Ar viņa gādību lielākā daļa no M. Goppera korespondences 2008. gadā no Stokholmas tika atvesta uz Rīgu un uzdāvināta Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, bet privāta satura vēstules vēl palikušas pie mantinieka. Pateicoties K. Goppera atļaujai ar tām iepazīties, šī raksta autoram radās iespēja apkopot nedaudz plašāku informāciju par Gopperu dzimtas saistību ar Eikažiem.

Sagatavoja Laimonis Osis

 Sirsnīgs paldies Turaidas muzejrezervāta direktores p. i. Vijai Stikānei par dalīšanos informācijā par Ievas Vītolas interviju ar Krimuldas pagasta iedzīvotāju, kā arī muzeja darbiniecei Arisai Pastuhovai par izvadāšanu pa kādreizējo Eikažu muižas centru! 

[1] Šīs mājas iznomājamas un izgraudojamas. Daugavas Vēstnesis. 1940. Nr. 72, 30. marts. 4. lpp. [2] Eglītis, Anšlavs. Pansija pilī: Atmiņu romāns. [Bruklina:] Grāmatu Draugs, 1962. 238.–239. lpp. [3] ceutus (lat. coetus – burtiski: kopā iets) – šeit: vienā un tajā pašā semestrī uzņemtie korporācijas biedri. [4] Goppers, Miķelis. Vēstule Anšlavam Eglītim 1963. gada 8. janvārī (noraksts). Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu lasītava (turpmāk – LNB R). A 393, 146, 54.–56. lpp. [5] Šmits, Ervīns. Vēstule Miķelim Gopperam 1962. gada 14. oktobrī. LNB R, A 393, 304, 29. lpp. [6] Goppers, Miķelis. Vēstule Fricim Sīpolam 1992. gada 13. aprīlī (noraksts). Turpat. A 393, 344, 29. lpp. [7] Goppers, Miķelis. Vēstule Pāvelam Šadurskim 1959. gada 19. aprīlī (noraksts). Turpat. A 393, 75, [2.] lpp. [8] Vītola, Ieva. Intervija ar Veru Treiju (1923–2019) 2007. gada 3. novembrī Krimuldas pagasta „Gulbjos”. Pieraksts glabājas I.Vītolas privātarhīvā, kopija - autora privātarhīvā. [9] Eikažu mājas grāmata glabājas Miķeļa Goppera dēla Kārļa Goppera privātarhīvā Stokholmā. [10] Šīs mājas iznomājamas un izgraudojamas. Daugavas Vēstnesis. 1940. Nr. 72, 30. marts. 4. lpp. [11] [Goppers, Miķelis.] Ģenerālis Kārlis Goppers: 140 viņa laikabiedru stāsti ap septiņiem ugunskuriem. Stokholma-Rīga: Zelta Ābele, 2022. 264. lpp. [12] Eglītis, Anšlavs. Pansija pilī: Atmiņu romāns. [Bruklina:] Grāmatu Draugs, 1962. 245. lpp. [13] Goppers, Miķelis. Vēstule Tatjanai Barševskai 1960. gada 8. oktobrī. K. Goppera privātarhīvs. [14] Sīpols, Fricis. Vēstule Miķelim Gopperam 1992. gada 6. aprīlī. Turpat. A 393, 344, 31. lpp.