Turaidas pils pagalma akas izpēte. No kreisās: Dainis Bernhards, Egīls Jemeļjanovs, A. Cepītis. 1992. Foto: Alberts Linarts

1992. gadā turpinājās Latvijas ZA Latvijas vēstures institūta Turaidas pils kompleksa arheoloģiskā izpēte. Darbi notika Turaidas pils pagalmā, galvenokārt vidusdaļā – XII laukumā un pagalma austrumu malā – XIa un  XIV laukumos. Pils pagalma vidusdaļā jau 1991. gadā izrakumos atsedzās atšķirīgas krāsas zemes apļi. 1992. gadā turpinot šajā vietā izpēti, apmēram, 1m dziļumā no sākotnējā pagalma līmeņa atsedzās guļbūves tehnikā veidoti vainagu koki – akas grodi, kas ietvēra 1,5 x 1,5m lielu laukumu, kurā bija tumšas zemes pildījums. Ap 0,5 m dziļumā akas grodus atraka arī no ārpuses. Dziļāk aku attīrīja tikai iekšpus grodiem.

Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne kopā ar Gaujas nacionālā parka direktoru Jāni Strautnieku Turaidas pils pagalmā pie atraktās akas 1992. Foto: Alberts Linarts

Pēc pilnīgas akas iztīrīšanas atklājās, ka aka bijusi ap 9 m dziļa no pils pagalma līmeņa. Tās grodi bija veidoti no apses apaļkokiem. Apakšdaļā no vertikālām plankām  bija izlikta ūdens kamera, zem kuras atradās blīva dēļu grīda. To vidū balstīja ap 60º slīpumā ieķīlēts baļķis, lai ūdens nespiestu grīdu uz augšu. Vertikālie kameras dēļi no akas ārsienas bija atvirzīti ar ķīļiem.  Lai kameras dēļi turētos stabili, tie papildus no iekšpuses bija sastiprināti ar iekšējiem grodu vainagu  baļķiem, tādējādi apakšdaļā akas izmēri bija tikai 1,2 x 1,2 m. Tas apgrūtināja akas atrakšanu – šaurajā telpā vēl vajadzēja ietilpināt spaini (zeme un ūdens tika izcelta ar trīsi), kāpnes un ielocīties arī pašam arheologam ar speciāli saīsinātu lāpstu.  Turklāt, īpaši beigās, rakšanu traucēja strauji pieplūstošais ūdens – uz 1 spaini būvgružu nācās izsmelt 2-3 spaiņus ūdens.

Turaidas pils pagalma aka izpētes laikā. 1992. Foto: Alberts Linarts

Akas aizbēršanai bija izmantota vienveidīga zeme, domājams, tā aizbērta vienā paņēmienā. Aizbēruma zemēs konstatēja pudeļu lauskas, holandiešu pīpīšu fragmentus, kā arī vairākus ādas apavu fragmentus – vienu ar visu papēdi. Pārsvarā šie atradumi attiecināmi uz 16. – 18. gadsimtu. Pati aka izbūvēta 16. gadsimta ( pēc radioaktīvā oglekļa C14 analīžu datiem)  sākumā, laikā, kad notika lielā pils pārbūve. Iespējams tā izbūvēta kādas senākas, var būt pat lībiešu laika akas vietā.

Ekspedīcijas vadītājs – Jānis Graudonis, tehnisko darbus vadīja – Zane Buža, māksliniece – Ilze Siliņa. Fiziskā darba strādnieki – līdzekļu tūkuma dēļ strādniekus nealgoja, bet darbos piedalījās Turaidas muzejrezervāta darbinieki: Dainis Bernhards, Egils Jemeļjanovs, Žanis Greiškāns. [1]

Turaidas pils arheoloģiskās ekspedīcijas dalībnieka Egila Jemeļjanova atmiņas

Pirms mērķtiecīgas darbības Turaidas pils izrakumos, pili jau biju skatījis ap 1970. gadu sākumu. Nostāsti par zem tās esošajām pazemes ejām, kurās noteikti esot atrodami seni zobeni, bruņas un lādes ar zeltu, kā arī dažādi piedzīvojumi ar spokiem, apburtām princesēm, un tamlīdzīgām lietām, tolaik ne pa jokam satrauca mūsu, nepilngadīgos prātus.

Apdraudot savas dzīvības, kopā ar zalkšu leģioniem ložņājām pa stāvajām, milzu kokiem apaugušajām pils nogāzēm, diezgan nopietni cerējām iegūt kaut ko no dzirdētiem, lasītiem, bet visvairāk pašu fantāzijās uzburtiem brīnumiem. Likās, ka tūlīt mūsu priekšā nobruks kāds apsūnojis mūris, atklājot visu iecerēto. Laikam jau laime mīl bērnus un drosmīgos. Iespējams tāpēc ar mums šajos piedzīvojumos nekas ļauns nenotika.

Pils pagalma akas atrakšanas noslēguma pasākums. No kreisās: Gunta Vītola, Ērika Kalniņa, Žanis Greiškāns, Ilze Siliņa, Valda Ratniece, Līga Kreišmane, Vaira Rode, Gunita Kupča. Priekšplānā no kreisās: Rinholds Hermanis, Jānis Graudonis, Anna Jurkāne, Dainis Bernhrads, Egils Jemeļjanovs. 1992. Foto: Alberts Linarts

Pirmo reizi sāku strādāt Turaidas pils izrakumos 1979. gadā. Ierados pēc izrakumu vadītāja Jāņa Graudoņa lekcijas noklausīšanās un dažu izrakumos jau strādājušu paziņu ieteikumiem. Seno dienu interese par vēsturi, kaut stipri mainījusies, nebija zudusi. Necerēju vairs, kā bērnības maksimālismā  atrast daudz zeltlietas, bet interesēja pats izrakumu process. Īpaši uz to spēja ieinteresēt izrakumu vadītājs Jānis Graudonis. Pieredzējušie kolēģi par viņu teica: “Bargs, bet talantīgs”. Par to pats pilnībā varēju pārliecināties. Viņš neizrādīja ne mazāko pārākuma izjūtu ne pret vienu, pat uz naivākajiem jaunāko izrakumu dalībnieku jautājumiem atbildēja nopietni un izsmeloši. Mīlestībā uz vēsturi viņam līdzīgi bija arī toreizējie darba vadītāji – Egita Dzelzkalēja, Dzintra Zemīte un Guntis Zemītis. Lielākā daļa skolēnu šeit bija ar tādām pašām interesēm.

Smagais rakšanas darbs bieži vien bija jāveic karstā saulē. Vajadzēja rakt būvgružus un stumt tos ar ķerrām no izrakumu laukumiem. Atviegloja tas, ka gandrīz katra diena pārsteidza ar kaut ko jaunu. Kādi bija spilgtākie iespaidi? Tos visus pat grūti uzskaitīt: pirmajā darba dienā atrastā riņķa sakta, vēlāk daudzi citi atradumi – gan lībiešu, gan arhibīskapu būvēto piļu laika senlietas un pašas pils atliekas, īpaši tie, kas “nāca gaismā” tur, kur tika vismazāk gaidīti.

Neaizmirstama bija rietumu nogāzes attīrīšana, kur zem daudzu metru biezas būvgružu kārtas, ap iepriekš nezināmiem mūra pils nocietinājumu pamatiem, atklājās nodedzinātās pirmās Kaupo koka pils paliekas. Attīrot pārogļotās ēku un nocietinājumu atliekas, gaisā virmoja spēcīga, gluži kā tikko degušu koku smarža. Vairs nelikās, ka Kaupo pils nopostīšana ir tikai grāmatās lasīta, daudzu gadsimtu sena traģēdija, ar kuru mums nav nekāda saistība. Šķita, ka paši esam nonākuši tuvāk seno laiku notikumiem.

Tāpat pēc dažiem gadiem aizraujoša bija pils pagalma galvenās akas (divas mazākās tika atraktas iepriekš), seno pils iemītnieku vitāli svarīgākās būves, attīrīšana. Pēc sākumā iedomātiem dažiem metriem tā turpinājās vairāk ne kā 9 m dziļumā. Noglumējušie, senie grodi bīstami brīkšķēja virs galvas, tādēļ tos nācās nepārtraukti stiprināt. No visām pusēm akā spiedās ūdens – sajūta bija tāda, kāda varētu būt grimstoša kuģa tilpnē. Pārmaiņus nācās smelt ārā gan ūdeni, gan rakt zemi. Taču rezultātā, stāvot uz oriģinālās, dēļiem izklātās, senās akas grīdas gandrīz pilnīgā tumsā, likās, ka atrodos dziļi pašā pils sirdī. Šādas citur neiegūstamas un neatkārtojamas izjūtas, saskaroties ar senatni, radās bieži un, kurš tās ir piedzīvojis, droši var apgalvot, ka pilī “apslēptais zelts” tomēr tika atrasts – gan citādā nozīmē.

Atceroties bijušos kolēģus – “ieroču” (lāpstu) biedrus, kā daži viens otru draudzīgi saucām, liekas, ka gandrīz, visi, kuri šeit darbojās, bija domu biedri, kam darbs pils izpētē vairāk vai mazāk interesēja.

Kādreiz satiekoties, pirmais jautājums visbiežāk ir: “Kas jauns Turaidā?” tas ir gandrīz kā savējo parole. Tad seko interesēšanās, kad vislabāk uz turieni aizbraukt. Acīmredzot taisnība būs tam, kas teicis apmēram tā: “Aplami būtu neatgriezties tur, kur tev ir gājis labi.” [2]

[1] TMR za I nod 1369:2 [2] Jemeļjanovs, E. Dažas atmiņas par darbu Turaidas arheoloģiskajā ekspedīcijā. - Turaidas Ziņas, 2000, augusts