Turaidas pilij – 810

Mūsdienās daudziem zināms, ka pilskalnā, kurā pirms 810 gadiem uzsākta Turaidas mūra pils celtniecība, sākotnēji atradās Gaujas lībiešu valdnieka Kaupo lielā koka pils.

Taču senāk, sākot ar 19. gadsimtu un apkārtnes arheoloģijas pieminekļu apzināšanas un pētniecības pirmsākumiem mūsu novadā, pētnieku vidū nebija vienprātības, kur īsti Indriķa hronikā minētā Kaupo lielā pils  atradusies. Visbiežāk to mēģināja lokalizēt Turaidas pilij tuvajā, ap 250 metriem uz rietumiem esošajā Kārļa kalnā.  Kā pirmais te jāmin A. Bīlenšteins, kurš 1888. gadā, apsekojot apkārtnes arhitektūras pieminekļus  un pirmo reizi apmeklējot Kārļa kalnu, atteicās no savas sākotnējās domas, ka Kaupo pils atradusies zem bīskapa celtās mūra pils drupām. Viņš uzskatīja, ka tā meklējama tieši Kārļa kalnā. Viņam sekoja arī  M. Siliņš un Latvijas pilskalnu pētnieks E. Brastiņš, vēlāk vairāki citi pētnieki un tūristu ceļvežu autori.

Daži pētnieki Kaupo lielo pili meklēja blakus esošajā Jelgavkalnā (tagad vairāk pazīstams kā Dainu kalns). Kalnam gan ir liels, izlīdzināts plakums un redzamas zemes darbu paliekas kalna nocietināšanai, taču Jelgavkalns būtu uzskatāms par Gaujas lībiešu nocietinātu apmetni vai ko līdzīgu Turaidas lībiešu  11.-13. gs. pils senpilsētai.

19.gs. otrajā pusē Cēsu pilsmuižas īpašnieks un apkārtnes senvēstures pētnieks, grāfs K. Zīverss uzskatīja, ka Kaupo pils atradusies Viešu pilskalnā, kas atrodas ap 3,5 km uz austrumiem no Turaidas. Tas ir spēcīgs, bet samērā neliels nocietinājums. Domājams, ka tas attiecināms uz lībiešu vecāko Vesiķi, kurš pēc Kaupo pāriešanas krustnešu pusē, Indriķa hronikā minēts kā Gaujas labā krasta lībiešu karavadonis.

Otru, iedomāto “mazo” Kaupo pili, Zīverss meklēja t.s. “Zviedru kalnā” vai “Zviedru kraujā” Turaidā Jelgavkalna pakājē, kur patreiz atrodas Bēršu mājas. Šis veidojums tomēr nemaz nav pilskalns, bet gan dabīgs, senatnē izveidojies smilšu saskalojums, tādi sastopami pie daudzām Gaujas mazajām pietekām Siguldas apkārtnē, vizuāli tie tiešām izskatās kā mākslīgi veidojumi.

Vēl Kaupo mazo pili bieži meklēja Kubeseles pilskalnā pie Krimuldas baznīcas. 1991. gadā kalnā veiktajos izrakumos A. Vaska un J. Cigļa vadībā gan tika konstatēts, ka kalns no arheoloģiskā viedokļa vispār nav pilskalns-tā apdzīvošana sākusies vien ar 17. gs. Tāpat Kaupo “mazo” vai “otro” pili daži pētnieki centās lokalizēt arī netālajā Vikmestes pilskalnā.

2023. gadā izrakumos E. Jemeļjanova vadībā nācās konstatēt, ka tas apdzīvots ļoti īsu laiku – kalnā, neskatoties uz izteiktajiem nocietinājumiem, nav konstatējams nekāds kultūrslānis.

Ticamāk, ka Kaupo piederējusi tikai viena – Turaidas pils. Pieņēmumi, ka eksistē vēl kāda mazā pils, izrietēja no Indriķa hronikas – ja nosaukta “lielā pils”, jābūt arī “mazajai”, kaut gan tāda nekur Indriķa hronikā nav minēta un, domājams, vispār neeksistēja. Vismaz nav nekādas reālas liecības par tādu pili.

Pirmie arheoloģiskie izrakumi Turaidas mūra pilī notika 1953. gadā Ā. Stubava vadībā, nelielā teritorijā ap pils galveno torni. Ā. Stubavs arī izteica domu, ka Kaupo lielā pils atradusies tajā pašā pilskalnā, kur vēlāk mūra cietoksnis.

Tomēr Kaupo “lielās pils”  atrašanos Turaidas pilskalnā galīgi pierādīja J. Graudoņa vadītā arheoloģiskā ekspedīcija pēc 25 gadu kompleksās pils arheoloģiskās izpētes-izrakumu gaitā lībiešu koka pils paliekas tika konstatētas 14 vietās.

Turaidas lībiešu koka pils celšanai izraudzīts ap 150 m garš un līdz 50 m plats zemes paliksnis. No A un R puses to norobežo dziļas gravas, no D puses Gaujas senlejas nogāze ­– nepieejama smilšakmens klints. Dabīgi neaizsargātajā Z pusē paliksnis ir šaurāks, vien 25-30 metrus plats. Tas pārrakts ar aizsarggrāvi, norobežojot kalna centrālo paplašināto daļu kā grūti pieejamu nocietinājumu. To apņēmusi koka aizsargsiena, kas atradusies vietā, kur beidzās kalna plakums un sākās nogāze. Pils aizsargsienu veidojusi vertikālos stabos balstīta guļbaļķu siena, to liecina pilskalna malās konstatētās, līdz 0,8 cm dziļās stabu bedres. Sienas augstums nav zināms, tā varētu būt bijusi 2,5-3 m augsta.

Tā kā šīs koka konstrukcijas bija salīdzinoši vieglākas par vēlākajām mūra aizsargsienām, tās varēja celt tuvāk kalna malām, nebaidoties, ka sienas sava svara dēļ nobruks nogāzē. Tādēļ koka pils aizņēma lielāku platību par vēlāko mūra pili. Ieeja nocietinājumā vedusi no tā ziemeļu – dabīgi neaizsargātās puses. Te, šaurākajā zemes mēles palikšņa vietā, bijis aizsarggrāvis un valnis. Šīs konstrukcijas vēlāk, ceļot mūra pili, pārveidotas.

Aizsargsētas norobežotajā teritorijā tika konstatētas arī vairāku koka dzīvojamo ēku paliekas. Tās bijušas guļbūves ap 4x4,5 m lielas, pamatos tām guldīts koku klāsts un pamatvainagu baļķi likti uz tā. Apkurei izmantotas akmeņu krāvuma krāsnis. Konstatētajās apbūves vietās, ēkas bijušas izvietotas samērā blīvi. Izpētē atklātais liecina, ka celtniecība Turaidā un acīmredzot visā novadā bijusi tādā pašā līmenī, kāds vērots Latvijas un visas Baltijas šā laika pilskalnos. Pārsvarā pils ēkas, spriežot pēc atradumiem un radioaktīvā oglekļa C analītikas, datējamas ar 11.-12. gs.– pils “ziedu laikiem”.

Iespējams, pagalmā bijusi arī aka, kura vēlāk, 16.gs., veicot mūra pils pārbūvi, paplašināta kā koka guļbūve līdz 9 m dziļumam.

Pēc atsevišķiem atradumiem – trauku lauskām var secināt, ka pils  sākta celt jau 10. gs. beigās, līdz ar Daugavas lībiešu ienākšanu Gaujas baseinā. To, ka Turaidas pils varētu būt arī vecākā no Gaujas lībiešu nocietinājumiem, netieši norāda arī tās izcilais novietojums – ļoti piemērota vieta šāda tipa piļu būvei. Tuvākajā apkārtnē līdzvērtīga tai nav.

Tāpēc loģiski būtu pieņemt, ka pirmie lībiešu ienācēji no Daugavas baseina 10. gs. beigās vispirms aizņēma pašu piemērotāko vietu nocietinājuma veidošanai – vēlāko Turaidas pilskalnu. Būtiski arī tas, ka šī vieta ir bagāta ar gruntsūdeņiem un avotiem –te viegli pieejams dzeramais ūdens. Atliek izrakt tikai nelielu aku, lai iegūtu vajadzīgo ūdens daudzumu. Kā papildvērtība – zemes ceļu tuvums un ūdensceļš – Gauja, ūdeņi un meži, kur zvejot un medīt. Pils tika apdzīvota apmēram divsimt gadu. Domājams, tās plašā teritorija un blīvā apdzīvotība, salīdzinājumā ar citām apkārtnes pilīm, deva hronistam pamatu to nodēvēt par “lielo pili”.

Ja domās mēģinām vizualizēt senās koka pils izskatu, nevajag iespaidoties no 20. gs. sākuma nacionālās romantikas apdvestiem, to laiku māksliniekiem L. Liberta, S. Berca vai citu darbiem, kur šādas pilis attēlotas kā varenu baļķu būves ar augstiem torņiem, nereti izgreznotas ar dažādiem tautiskiem ornamentiem.

Senās Turaidas koka pils izskatu varētu iedomāties, ja iztēlē  pilskalnā  novietotu kādas trīs Āraišu ezerpilis. Tas dotu reālāku priekšstatu, kāda pils varēja izskatīties 11.-13.gs.

Pēdējo reizi koka pili, kura jau bija nonākusi Rīgas bīskapa pārvaldījumā, nodedzināja 1212. gadā Autīnes sacelšanās laikā. Pēc diviem gadiem tās vietā sāka būvēt mums zināmo Turaidas mūra pili.

Sagatavoja Egils Jemeļjanovs, TMR speciālists