Turaidas pilij – 810
Turaidas pilī visvecākais, visaugstākais un vislabāk pazīstamais tornis ir bergfrīds jeb Galvenais tornis. Kopš 13. gadsimta tas kā vertikāla dominante paceļas virs koku galotnēm un redzams jau no liela attāluma. Nekur citur Latvijas teritorijā viduslaiku pilīs bergfrīdi nav celti, bet daudzi tādi sastopami vācu zemēs. Senāk piļu pētnieku vidū dominēja viedoklis, ka bergfrīdam galvenā bija pasīvas aizsardzības funkcija – kalpot par pils aizstāvju pēdējo nocietinājumu vietu un paslēptuvi briesmu gadījumā. Ja pilij tuvotos sirotāju bars, kas sāktu lauzt vārtus, tad nedaudzie iedzīvotāji paspētu uzrāpties tornī, kāpnes uzvilkt augšā un tornī pavadīt vairākas stundas, kamēr uzbrucēji ar laupījumu pazustu.
Tomēr beidzamajos gadu desmitos ārzemju piļu pētnieki sākuši iebilst, ka bergfrīdam tikpat svarīga varēja būt simboliskā nozīme. Argumenti ir pārliecinoši – jo nepieejamāks bija tornis, jo ienaidnieku iebrukuma gadījumā tas ātrāk kļuva par “peļu slazdu”, no kura vairs nevarēja izkļūt. Tornī noslēpušies cilvēki bija pilnībā pakļauti naidnieka sliktākajiem nodomiem – viņiem bija jābaidās, ka tiks nomērdēti badā vai nodevības gadījumā nomocīti līdz nāvei.
Bergfrīds bija izcila novērojumu vieta sargiem, kā arī no liela attāluma labi saskatāms punkts un uzmanību piesaistoša zīme. Ikdienā maz izmantotais tornis ar grūti pieejamu ieeju varēja būt arī piemērota slēptuve valdnieka dārgumiem vai droša vieta noziedznieku vai pretinieku ieslodzīšanai.
Turaidas pilī 13. gadsimta pirmajā pusē celtais Galvenais tornis varēja būt iecerēts ne tikai kā paslēptuve, bet arī nepārprotama vizuāla norāde uz Rīgas bīskapa spēku un plašo pārvaldīto teritoriju Gaujas labajā krastā. Turaida gaisa līnijā atrodas tikai pāris kilometru attālumā no Siguldas pils, kuru Zobenbrāļu ordenis pretējā Gaujas krastā sāka ierīkot laikā starp 1207.–1209. gadu. Tolaik Rīgas bīskaps bija varenāks par ordeni un, iespējams, vēlējās to parādīt ar tālu redzama torņa uzcelšanu.
Sagatavoja Ieva Ose, Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste