Jau iepriekš apskatījām Turaidas lībiešu valdnieka Kaupo koka pili, kas Turaidas pilskalnā atradās pirms mūra pils, kuras celtniecība tika uzsākta 1214. gadā. Neskarts palika jautājums, kur apkārtējie Turaidas lībieši dzīvoja 11.–13. gs., jo pilī, neskatoties uz tās salīdzinoši lielo platību, visiem vietas nevarētu pietikt. Arī arheoloģisko izrakumu vietās, kur tika konstatēta lībiešu laika apbūve, bija redzams, ka viņu celtās koka mājiņas sabūvētas ļoti blīvi.

Vispiemērotākā vieta, kur meklēt Turaidas iedzīvotāju apmetni ir senais Jelgavkalns –mūsdienās vairāk pazīstams kā Dainu kalns. Tas atrodas ap 300 m uz ZA no Turaidas pilskalna un ir lielāks par to –  līdz 60 m plats un 350 m garš. Kalnam ir iegarena forma un divi plakumi – galvenais un zemākais, kas atrodas tā austrumu pusē, uzreiz  aiz uzmanību piesaistošā liepu-kļavu apļa (par t.s. “liepu apļa” izcelsmi dzirdēti daudzi gluži aplami nostāsti – vairāki turklāt apgalvojuma formā, ka tur bijis galds zviedru karalim, vieta saukta arī par “Māras baznīcu”, ka liepas esot atvases no kādas senas upurliepas (nezin kāpēc no tām piecas ir kļavas).

Populārākās pasakas no pagājušā gadsimta beigu ezotērikas uzplūdu viļņa vēstīja, ka koki aplī saauguši no zemes nākošo enerģiju dēļ, un tam ticošie nomīdījuši melnu zemi, mīcoties apļa iekšpusē un cenšoties uztvert kaut ko no mistiskajām enerģijām. Arī pirms kādiem 10 gadiem kāzinieku ierakto akmeni apļa centrā daudzi uzskata par senu ziedokli un met uz tā sīknaudu. Patiesībā  liepas un kļavas ir speciāli stādītas. Kad 1901. gadā par Turaidas muižas pārvaldnieku kļuva Heinrihs Bāzlers, viņš bez saimnieciskiem darbiem iesāka arī plašu apkārtnes labiekārtošanu. Jelgavkalna A galā tika uzbūvēts koka paviljoniņš, tam apkārt apstādītas kļavas un liepas. Laika gaitā paviljoniņš gājis bojā, bet iestādītie koki palikuši.

Jelgavkalna apakšējais plakums no augšējā bijis atdalīts ar aizsarggrāvi, kura paliekas D – Gaujas senielejas krasta pusē vēl labi saskatāmas. Augšējā plakuma nogāze uz ziemeļiem no ieejas kreisajā pusē liekas mākslīgi nostāvināta, pie ieejas kāpnēm saskatāma iežmauga – senā aizsarggrāvja vieta.

Jelgavkalna zemākais plakums. Tā centrā 2016. gadā tika veikti arheoloģiskie izrakumi. Foto: N. Dainis.

Diemžēl, Jelgavkalnā, iekārtojot skulptūru parku, šajā vietā papildus tika uzbērta zeme, un nolīdzināta, tā vēl vairāk mazinot senā aizsarggrāvja kontūras. Kalna virsma – plakums jau senatnē ir izlīdzināta un, ievērojot visus minētos zemes darbus, kalns  atbilst  visām klasiska pilskalna pazīmēm. (Kalna zemākā plakuma A nogāzē atrodas t.s. Zviedru krauja vai Zviedru skanste, kur daži pētnieki meklējuši senās Gaujas ostas vietu. Savukārt Cēsu pilsmuižas īpašnieks un novadpētnieks, grāfs Karls fon Zīverss pat uzskatīja, ka tur atradusies “Kaupo  – mazā pils”.  Īstenībā šis veidojums ir dabīgs strautiņa – Gaujas pietekas smilšu sanesums, līdzīgi tam   Gaujas abos krastos pie Siguldas ir daudzi.

Senā aizsarggrāvja paliekas Jelgavkalna dienvidu (Gaujas puses) nogāzē. Grāvis atdalījis abus kalna plakumus. Foto: N. Dainis.

Aizsargājamo arheoloģijas pieminekļu sarakstā Jelgavkalns minēts kā 11.–13. gs. apmetne. Kalns agrāk arheoloģiski nebija pētīts. 1982. gada vasarā Turaidas arheoloģiskā ekspedīcija J. Graudoņa vadībā kalna vidusdaļā izraka nelielu pārbaudes tranšeju, bet tajā nekādu kultūrslāni neatklāja – tikai tīru mālu.  1985. gadā, kad tika ierīkots Dainu kalns, skulptūras pamata bedrē, kas bija izrakta kalna plakuma Z malā, tika konstatēts ap 20 cm biezs kultūrslānis, kurā bija dažas 11.–13. gs. uz podnieka ripas darinātu trauku lauskas. 2016. gadā, lai iegūtu papildu informāciju par kalna apdzīvotības laiku, tā zemākajā plakumā, TMR veica nelielus arheoloģiskos izrakumus 30 m² laukumā.

Nācās secināt, ka arī šeit, tāpat kā kalna augšdaļā, kultūrslānis noarts, bet tomēr tika atrasta bronzas atslēdziņa un gredzens ar vītu priekšpusi, bet ārpus laukuma teritorijas – atkal uz podnieka ripas darinātu trauku lauskas. Visi šie priekšmeti apliecināja Jelgavkalna apdzīvotību 11.–13. gs. vienlaicīgi ar Turaidas koka pili. Varētu pat uzskatīt, ka te atradies kas līdzīgs Turaidas senpilsētai, kur dzīvojuši vietējie amatnieki, zvejnieki, lauksaimnieki un citi vienkāršie ļaudis. Pilī, ticamāk, uzturējās tā laika nosacītais sabiedŗības virsslānis, jo tajā tomēr bija relatīvi lielāka drošība gan pašiem, gan  mantai.

Pēc Turaidas pils nopostīšanas un bīskapa mūra pils celtniecības tās vietā, dzīve Jelgavkalnā domājams, neapsīka. To norāda daudzās ķieģeļu lauskas un atsevišķas 16.–17. gs akmens masas trauku lauskas, kas atrastas kalnā.

Tagad kalns vairāk pazīstams kā Dainu kalns, kas atklāts 1985. gadā par godu Krišjāņa Barona – tautas dziesmu vākšanas organizatora un krājēja – 150 gadu dzimšanas dienai. Tajā apskatāmas Induļa Rankas skulptūras – daudzas tieši par šo tautas dziesmu tēmu.

Sagatavojis Egils Jemeļjanovs, TMR galvenais speciālists