Gaujas lībieši, kas 13. gadsimta sākumā dēvēti par Turaidas lībiešiem, apdzīvoja Siguldas, Kubeseles un Lēdurgas novadu. Lībieši šajā novadā ieceļoja 11. gadsimta sākumā, un par laiku līdz 12./13. gadsimta mijai, liecības par šīs sentautas dzīvi  rodamas galvenokārt arheoloģiskajos pieminekļos. Gaujas lībiešu arheoloģiskie pieminekļi, īpaši uzkalniņkapi, piesaistīja senatnes pētnieku uzmanību jau 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā. Šo periodu Latvijas arheoloģijā var raksturot kā aristokrātu – amatieru periodu, kad izrakumus galvenokārt veica vietējie muižnieki. 1592. gadā Rīgas birģermeistars Francs Nīenštede (Franz Nyenstede) aprakstīja Suntažu pilskalnu. Savukārt, 1604. gadā viņš rakstīja, ka Allažos atrodas ap simts kapu uzkalniņu. Vietējie iedzīvotāji viņam stāstījuši, ka zem tiem apglabāti viņu senči – pagāni, kuri krituši kaujā ar kristiešiem. Šeit tika atrasti arī cilvēku kauli, zobeni, šķēpi un citas lietas[1]. Pirmos zināmos izrakumus Gaujas lībiešu teritorijā veica barons K Volfs (K. Wolff) 1835. gadā, izpētot piecus kapu uzkalniņus Siguldas Saksukalnā.[2] 19. gadsimta pirmajā pusē Baltijā sāka veidoties zinātniskās biedrības, un arheoloģija no senlietu vākšanas veidojās par zinātni. Sākotnēji valdīja maldīgi priekšstati, ka bagātais senlietu materiāls pieder “varjagiem – rusiem” vai gotiem. 1850. gadā iznāca Johana Karla Bēra (Johan Karl Baer, Bähr) darbs “Die Gräber der Liven[3] (“Lībiešu kapi”), kurā atklātie apbedījumi un iegūtās senlietas objektīvi tika saistītas ar vietējiem iedzīvotājiem. Laikā no 1877.–1884. gadam somu arheologs Johans Reinholds Aspelins (Johan Reinhold) Aspelin) izdeva ilustrētu atlasu, kurā apkopoja tolaik zināmo somugru tautu arheoloģisko materiālu. Piektais atlasa sējums bija veltīts Austrumbaltijas somugru tautām un ietvēra arī attēlus no Gaujas lībiešu teritorijas[4] (1.att.) Arheoloģiskā izpēte Gaujas lībiešu teritorijā turpinājās arī vēlākos gados, tiesa, Latvijas Republikas laikā lielāku interesi izraisīja baltu pieminekļi, bet lībiešu kapulaukos un dzīvesvietās izrakumi notika galvenokārt pie Daugavas. Plašākā, zināmā Gaujas lībiešu arheoloģisko pieminekļu kategorija ir kapulauki. Gaujas lībiešiem raksturīgi uzkalniņu kapulauki. Pavisam Gaujas lībiešu apdzīvotajā teritorijā zināmi 16 uzkalniņu kapu lauki. Tie lokalizēti nelielā, apmēram piecdesmit kvadrātkilometru teritorijā, kurā konstatēta puse no uzkalniņukapu kopskaita. Kopējais uzkalniņkapu skaits pārsniedz astoņus simtus. Uzkalniņi izvietoti blīvi mazas upītes vai strauta krastā. Viena kapulauka robežās tie veido atsevišķas grupas – pa 3 – 10 uzkalniņiem vienā grupā. Uzkalniņi ir 0,4 – 2,5 m augsti un 3 – 15 m diametrā. Uzkalniņā parasti apbedīts viens, retāk – divi vai trīs mirušie. Mirušais var būt ierakts pamatzemē – līdz 0,5 m dziļi, novietots uz pamatzemes, vai apglabāts uzliekot uz zemes paaugstinājuma. Apmēram trešajā daļā pētīto uzkalniņu atklāti ugunskapi. No tiem 70% ir vīriešu apbedījumi. Ar laiku ugunskapu skaits samazinās. Skeletkapos guldītie vīrieši parasti orientēti ZR – DA, sievietes – ZA – DR virzienā. No 12. gadsimta apbedījumi pārsvarā orientēti Z – D virzienā. Vīriešu kapos piedevas parasti ir dzelzs cirvis, viens vai divi šķēpi, zobens, nazis, aproces, pakavsakta, ādas josta, māla trauks, retāk – bronzas bļoda. Bagātos vīriešu kapos atrod prestižus importa ieročus. Sieviešu kapos parasti atrod bronzas kaklariņķus, stikla krelles, kauri gliemežvākus, bruņurupuču saktas (2.att) ar važiņrotām (3.att.) un piekariņiem, aproces, nazi, reizēm sirpi, dzirkles, māla trauku (4.att). Mirušajam kāju rajonā bieži par ziedojumu nolikts suns, retāk satop citu dzīvnieku – brieža, zirga kaulus. Lielākais ir Krimuldas Priežu uzkalniņu kapulauks ar 270 kapu uzkalniņiem (1. att.), lai gan precīzs to skaits grūti nosakāms. Uzkalniņu augstums 0,7 – 1, 2 m, bet ir arī 2,5 m augsti. Uzkalniņu diametrs ir robežās no 5 līdz 12 – 13 m. Krimuldas Priedes ir arī plašāk pētītais Gaujas lībiešu kapulauks, kur izrakumi veikti jau kopš 19. gadsimta – J. K Zīvers 1873. gadā (12 uzkalniņi), L. Freitāgs-Loringhovens 1874., 1876. gadā (6 uzkalniņi) L. Ulmans 1883. gadā (1 uzkalniņš), R. Hausmans 1890. gadā (5 uzkalniņi), K. Jakšs 1894., 1895. gadā (7 uzkalniņi), A. Vīstužs 1895. gadā (2 uzkalniņi). Jaunākos laikos – 1962. gadā Ēvalda Mugurēviča un Evalds Tenisona (Evald Tõnisson) vadībā izpētīja divus uzkalniņus, 1992. gadā Jāņa Cigļa vadībā vienu.[5] Divas uzkalniņu kapu grupas ir arī Krimuldas (agrāk Turaidas) Pūteļos. Arī šis kapulauks pētnieku uzmanību piesaistīja jau 19. gadsimtā. 1896. gadā Rīgā notika Viskrievijas X arheoloģijas kongress. Tam bija ievēroja nozīme Latvijas arheoloģijas attīstībā. Gatavojoties kongresam Rihards Hausmans (Richard Hausmann), Sergejs Bogojavļenskis (Sergei Bogoiavlenskii), K. Jakšs (K. Jaksch) u. c. tā laika ievērojami arheologi izpētīja 23 lībiešu un divus senākā dzelzs laikmeta uzkalniņus.[6] Izrakumus apmeklēja kongresa dalībnieki, tajā skaitā kongresa priekšsēdētāja grāfiene Praskovija Uvarova (Praskovya Uvarova)[7]. Izrakumi notikuši Krimulda Karātavu kalna kapulaukā – A. Hofmanis (1890), L. Šrēders (1890), Krimuldas baznīca kapulaukā – R. Hausmans (1890), F. Krūze (1893), Krimuldas Liepeņu II senkapos – R. Jakšs (1894), J. Graudonis, E. Tenisons (1959, 1960), Allažu Saknītēs un Atvasītēs – K. Zīverss (1873), R. Hausmans, L, Šrēders, G. Lekše (1889), R. Hausmans (1890), E. Šnore (1936), Siguldas Saksukalnā – K. Volfs (1835), K. Napjerskis (1839), J. Bērs (1840), K. Zīvers (1874), A, Buhholcs, J. Girgensons (1885), R. Hausmans (1890), M. Vilsone (1969), Krimuldas Tālēnos – K. Zīverss (1873), R. Jakšs (1894), A. Karnups (1945), D. Klepere (1968).[8] Plašāka pētniecība Gaujas lībiešu pieminekļos notika 1959.–1964. gadā, kad Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas vēstures institūta arheologi Jānis Graudonis un Ēvalds Mugurēvičs kopā ar igauņu arheologu Evaldu Tenisonu veica rakumus vairākos Gaujas lībiešu kapulaukos. Izrakumu materiāls kalpoja par pamatu E. Tenisona disertācijai, bet 1974. gadā iznāca viņa grāmata “Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur (11.Jh.–Anfang 13.Jhs) Ein Beitrag zur Ostbaltischen Frühgeschichte”[9] (“Gaujas lībieši un viņu materiālā kultūra (11.gs.–13.gs. sākums”), kas ir līdz šim plašākais Gaujas lībiešiem veltītais darbs. Iegūtais izrakumu materiāls dod priekšstatu par Gaujas lībiešu senāko vēsturi. Apbedījumi uzkalniņkapos liecina par sociāli diferencētu sabiedrību. Uzkalniņu uzbēršana bija darbietilpīga, tie arī bija vizuāli pamanāmi un liecināja par apbedīto prestižu. Pieņem, ka kapu uzkalniņos apbedīja karadraudzes locekļus un viņu ģimenes locekļus. Kopumā Gaujas lībiešu sabiedrība 11.–13. gadsimtā ir militarizēta, ar izteiktu virsslāni, bet vāju centrālo varu, ko apliecina arī Indriķa Livonijas hronika. 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta pirmajā ceturksnī Gaujas lībiešiem ir vairāki ietekmīgi vadoņi – Anno (Anno)[10], Dabrelis (Dabrel, Dobrel, Dabrelus)[11], Ninnus (Ninnus)[12], Vesiķis (Vesike)[13], bet par ietekmīgāko “it kā karali un vecāko” (quasi rex et senior) dēvē Kaupo (Caupo)[14]. Gaujas lībiešu teritorijā zināmi arī vairāki pilskalni, tiesa, ne visi no tiem saistīti ar lībiešu periodu. Jāņa Graudoņa vadītajos arheoloģiskajos izrakumos Turaidas mūra pilī atklāts 12. gadsimta sākuma kultūras slānis, uz lībiešu periodu attiecināmas senlietas (5., 6. att.), arī koka celtņu paliekas (7.att). Konstatēts, ka pils nocietinājumu sistēmu ietvēra ar aizsarggrāvi, aizsargvalni un aizsargsētu. Šī pils ir iespējams Indriķa “Livonijas hronikā” minētā, ietekmīgākā lībiešu vadoņa Kaupo “lielās pils” (castrum magnum Cauponis).[15] Pāri Gaujai, Siguldas pilsētas teritorijā atrodas pilskalns Līvu kalns, kurš visai nešaubīgi uzskatāms par cita Gaujas lībiešu vecākā – Dabreļa Sateseles pili. Pilskalns pētīts 2005. un 2006. gadā Gunta Zemīša vadībā[16] (8.att). Uz pilskalna vaļņa konstatētas (3 m platas aizsargsienas paliekas, pilskalnā atsegti pamatzemē iedziļināti pavardi, pie kuriem atrasti metālapstrādes produkti – dzelzs sārņi, māla tīģeļu fragmenti. Atrasti amatniecības un iedzīves priekšmeti, lībiešiem piederīgas rotas. Dažas no tām raksturīgas sabiedrības virsslānim. Tāda ir t.s. Rjurikoviču cilts zīme (9.att.). Atrastie bultu gali un zobena roktura poga liecina par cīņām gan ar vietējām tautām, gan vācu krustnešiem. Tas saskan ar Indriķa Livonijas hronikas ziņām par Sateseles aplenkumiem 1206. un 1212. gadā.[17] Pilskalna vaļņa dziļākajā slānī uz pamatzemes atrasts bronzas piekariņš – putniņš, kas datējams ar 11. gadsimtu (10. att.). Tā ir skaidra norāde, ka šajā laikā sākusies pils celtniecība.               Ar cita Indriķa hronikā minēta lībiešu vadoņa – Vesiķa vārdu saista Viešu pilskalnu, bet zinātniski izrakumi tajā vēl nav veikti. Iepretī Turaidas pilij atrodas pilskalns Kārļa kalns (11. att.), kur pēc dažu pētnieku domām, varēja atrasties Kaupo “lielā pils”. 20. gadsimta deviņdesmitajos gados Turaidas muzejrezervāta organizētajos izrakumos (12. att.) arheologa Egila Jemeļjanova vadībā (1993, 1996–1998, 2000, 2002) pārliecinošu 12.–13. gadsimta kultūras slāni neizdevās konstatēt.[18] Iespējams, ka pilskalns īsu brīdi kalpojis kā patvēruma vieta pēc Kaupo pils nodedzināšanas 1206. gadā. Gaujas lībiešu teritorijā vēl ir pilskalni – Vikmestes, Lojas, Vainižu. Lai gan tiem ir vaļņi un pastāvinātas nogāzes, to kultūras slānis ir vāji izteikts. Viena no 11.–13. gadsimta Gaujas lībiešu dzīvesvietām, kā to pierādīja Turaidas muzejrezervāta arheologa Egila Jemeljanova vadītie izrakumi 2016. gadā, atradusies pretī Turaidas pilij – Jelgavas kalnā, vietā, kas tagad pazīstama kā Dainu kalns[19].

1991. gadā Jāņa Cigļa un Andreja Vaska vadībā notika arheoloģiskie izrakumi par pilskalnu uzskatītajā Kubeseles pilskalnā, ko daži pētnieki uzskatīja par Kaupo “mazo pili”. Izrakumi šo uzskatu neapstiprināja. Cilvēki šeit gan dzīvojuši jau agrajā dzelzs laikmetā (1.–4. gadsimtā), uz ko norādīja šī perioda rotadata, kā arī pirms vācu periodā, bet atradumu lielākā daļa attiecās uz laiku no 15. līdz 19. gadsimtam.[20]

Savukārt Egila Jemeljanova izrakumos Krustakalnā pie Siguldas pils (2007–2009) tika iegūtas liecības, ka šeit atradusies sena dzīvesvieta, kuru vismaz kopš vidējā dzelzs laikmeta (400.–800. gadā) apdzīvojuši senie balti, bet pēc to aiziešanas, 11.–13. gadsimtā šeit apmetušies lībieši. Savukārt 13.–15. gadsimtā un, domājams, arī vēlāk Krustakalns bijusi viduslaiku dzīvesvieta.[21] Par Gaujas lībiešu dzīvi pēc 13. gadsimta liecina viduslaiku un jauno laiku apbedījumi Turaidas Baznīckalna 13.–18. gadsimta kapsētā (R. Malvess, D. Klepere (1968–1971), E. Jemeļjanovs (2017–2022)). Seno apģērbu pētniece Irita Žeiere veica pie Turaidas Banīckalnā apbedītās 13. gadsimtā lībiešu sievietes (13. att.) atrasto auduma palieku izpēti. Pēc viņas apraksta tika izveidota rotu un tērpa vizualizācija (māksliniece Linda Treija, 14.att.). Izrakumu materiāli apliecina, ka Baznīckalnā apbedīti vietējie iedzīvotāji, kuri 13. gadsimta sākumā valkājuši lībiešiem raksturīgo tērpu un rotaslietu kompleksu.[22] Savukārt bioarheologa Gunta Gerharda pētījumi ļauj spriest par viduslaiku cilvēku dzīves ilgumu un slimībām, no kurām tie cieta dzīves laikā. Ar Turaidas muzejrezerāta krājumā esošajām Gaujas lībiešu senlietām var iepazīties katalogā “Baltu un Baltijas somu senlietas Turaidas muzejrezervāta krājumā. 3. gadu tūkstotis pr. Kr. – 13. gadsimta pirmā puse”[23]. Sagatavoja Guntis Zemītis, Turaidas muzejrezervāta sadarbības un kultūras mantojuma projektu vadītājs Izmantotie avoti un literatūra. Avoti

• Indriķa hronika – Heinrici chronicon. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga 1993.
• NYENSTEDE F. Livländische Chronik. Monumenta Livoniae Antiquae. Bd. 2. Riga und Lepzig, 1839.

Literatūra

• ASPELIN J. R. Antiquités du Nord Finno – Ougrien.  Durch Aspelin gerieten auch einige liviche Bodenfunde nach Helsinki. Sie werden im Finnischen Nationalmuseum aufbewahrt. Helsingfors 1884.
• Baltu un Baltijas somu senlietas Turaidas muzejrezervāta krājumā. 3. gadu tūkstotis pr. Kr. – 13. gadsimta pirmā puse. Sastādītāja Ligita Beitiņa. Zin. redaktors Dr.hist. Guntis Zemītis. Rīga 2015.
• BÄHR J. K. Die Gräber der Liven. Ein Beitrag zur nordischen Altertumskunde und Geschichte. Dresden 1850.
• CIGLIS J. Priežu senkapi. In: Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Atbildīgie redaktori Andrejs Vasks, Gunita Zariņa. Rīga 2021, 345.lpp.
• CIGLIS J. Pūteļu senkapi. In: Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Atbildīgie redaktori Andrejs Vasks, Gunita Zariņa. Rīga 2021, 346., 347. lpp.
• JEMELJANOVS E. Arheoloģiskie pārbaudes izrakumi Kārļa kalnā un savrupatradums Turaidā. In: Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu 1996. un 1997. gada pētījumu rezultātiem. Rīga 1998, 38.–40. lpp.
• JEMELJANOVS E. Arheoloģiskie pārbaudes izrakumi Turaidas Jelgavkalnā 2016. gadā. In: Arheologu pētījumi Latvijā 2016.–2017. gadā. Rīga 2018, 36.–38. lpp.
• JEMELJANOVS E. Izrakumi Siguldas Krusta kalnā un arheoloģiskās uzraudzības darbi Turaidas pilskalna un Turaidas Baznīckalna aizsardzības zonās. In. Arheologu pētījumi Latvijā 2008. un 2009. gadā. Rīga 2010, 125.–129. lpp.
• Latvijas senākā vēsture. 9.g.t.pr. Kr. – 1200. g. Zin. red. Ēvalds Mugurēvičs, Andrejs Vasks. Rīga 2001.
• TÕNISSON E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur (11.Jh.–Anfang 13.Jhs). Ein Beitrag zur Ostbaltischen Frühgeschichte. Tallinn 1974.
• VASKS A., CIGLIS J. Izrakumi Kubeseles pilskalnā Krimuldā. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu 1990. un 1991. gada pētījumu rezultātiem. Rīga 1992, 105.–106. lpp.
• Turaidas Baznīckalna 13.–18. gadsimta kapsēta. Izpēte, senlietu un monētu katalogs. Sastādījusi Ligita Beitiņa. Rīga 2022.
• VILCĀNE A. Priekšvārds. In: Arheoloģija un etnogrāfija, 30.laid., Rīga 2018, 7.–12. lpp.
• ZEMĪTIS G. Lībieši: senākā vēsture (10.–16. gadsimts). Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra. Sastādītāji un redaktori Renāte Blumberga, Tapio Mekeleinens un Karls Pajusalu. Rīga 2013, 95.–132. lpp.
• ZEMĪTIS G. Latvijas arheoloģijas attīstība zinātnisko biedrību laikmetā no to dibināšanas līdz Pirmajam pasaules karam (1815–1915). Arheoloģija un etnogrāfija, 30. laid. Zin. red. Antonija Vilcāne, Andrejs Vasks. Rīga 2018, 24.–46.lpp.
• ZEMĪTIS G. Sateseles pilskalns. In: Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Atbildīgie redaktori Andrejs Vasks, Gunita Zariņa. Rīga 2021, 200. lpp.
• [1] NYENSTEDE F. Livländische Chronik. Monumenta Livoniae Antiquae. Bd. 2. Riga und Lepzig 1839, S. 127., 128.
• [2] TÕNISSON E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur (11.Jh. – Anfang 13.Jhs). Ein Beitrag zur Ostbaltischen Frühgeschichte. Tallinn 1974, S. 15
• [3] BÄHR J. K. Die Gräber der Liven. Ein Beitrag zur nordischen Altertumskunde und Geschichte. Dresden 1850.
• [4] ASPELIN J. R. Antiquités du Nord Finno – Ougrien.  Durch Aspelin gerieten auch einige liviche Bodenfunde nach Helsinki. Sie werden im Finnischen Nationalmuseum aufbewahrt. Helsingfors 1884.
• [5] Latvijas senākā vēsture. 9.g.t.pr. Kr.–1200. g. Zin. red. Ēvalds Mugurēvičs, Andrejs Vasks. Rīga, 2001, 402.lpp.; CIGLIS J. Priežu senkapi. In: Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Atbildīgie redaktori Andrejs Vasks, Gunita Zariņa. Rīga 2021, 345.lpp.
• [6] CIGLIS J. Pūteļu senkapi. In:  Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Atbildīgie redaktori Andrejs Vasks, Gunita Zariņa. Rīga 2021, 346., 347. lpp.
• [7] VILCĀNE A. Priekšvārds. In: Arheoloģija un etnogrāfija, 30.laid. Rīga 2018, 7. lpp.
• [8] Turpat, 378.–413.lpp.
• [9] TÕNISSON E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur (11.Jh. – Anfang 13.Jhs). Ein Beitrag zur Ostbaltischen Frühgeschichte. Tallinn 1974.
• [10] Indriķa hronika – Heinrici chronicon. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga 1993. I 11, IV 4, XI 5.
• [11] Turpat, X 10, 14, XIV 10, XV 8, XVI 4,5, XXV 2.
• [12] Turpat, XIV 10, XV 7.
• [13] Turpat, XVI 4, XX 7, XXII 9.
• [14] Turpat, IV 4. VII 3, VIII 2, IX 3, X 10, 13, XI 3, XIV 5, 8. 10. 12, XV 2, 3. 7, XVI 3, XXI 2,4.
• [15] Turpat, XV; 3.
• [16] ZEMĪTIS G. Sateseles pilskalns. In: Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Atbildīgie redaktori Andrejs Vasks, Gunita Zariņa. Rīga 2021, 200.lpp.
• [17] Indriķa hronika, X; 10, XVI; 4.
• [18] JEMELJANOVS E. Arheoloģiskie pārbaudes izrakumi Kārļa kalnā un savrupatradums Turaidā. In: Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu 1996. un 1997. gada pētījumu rezultātiem. Rīga 1998, 38.–40.lpp.
• [19] JEMELJANOVS E. Arheoloģiskie pārbaudes izrakumi Turaidas Jelgavkalnā 2016. gadā. In: Arheologu pētījumi Latvijā 2016.–2017. gadā. Rīga 2018. 36.–38. lpp.
• [20] VASKS A., CIGLIS J. Izrakumi Kubeseles pilskalnā Krimuldā. In: Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu 1990.un 1991. gada pētījumu rezultātiem. Rīga 1992, 105.–106.lpp.
• [21] JEMELJANOVS E. Izrakumi Siguldas Krusta kalnā un arheoloģiskās uzraudzības darbi Turaidas pilskalna un Turaidas Baznīckalna aizsardzības zonās. In. Arheologu pētījumi Latvijā 2008. un 2009. gadā. Rīga 2010, 125.–129.lpp.
• [22] Turaidas Baznīckalna 13.–18. gadsimta kapsēta. Izpēte, senlietu un monētu katalogs. Sastādījusi Ligita Beitiņa. Rīga 2022.
• [23] Turpat.