istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

porno
img_2650

Top stāsts par muižas pārvaldnieku 19. gadsimtā


Ieejot pa Turaidas muzejrezervāta vārtiem, apmeklētājus kā pirmā sagaida kāda sena koka ēka. Tikai retais zinās, ka te savulaik dzīvojusi svarīgākā muižas amatpersona – muižas pārvaldnieks. Ap 1810. gadu celtā ēka pārvaldnieka ģimenes un muižas kantora vajadzībām izmantota līdz 1901. gadam, kad uzcelta jauna pārvaldnieka māja (tagadējā muzejrezervāta administrācijas ēka).

Kopš 2003. gada viens no Turaidas muzejrezervāta projektiem ir Turaidas muižas pārvaldnieka vecās dzīvojamās mājas restaurācija un ekspozīciju izveide. Darbs pie šī projekta realizācijas pamazām tuvojas noslēgumam un šī gada septembrī ēka tiks atvērta apmeklētājiem. Jau šobrīd māja ar savu košo un atjaunoto izskatu priecē tūristus no Latvijas un dažādām pasaules valstīm, radot interesi par to un tās kādreizējiem iedzīvotājiem. Vasarā ēkā plānots izveidot interjera ekspozīciju, kas vēstīs par vidusšķiras pilsoņu lauku dzīvojamo vidi 19. gadsimta pirmajā pusē un muižas pārvaldnieka ikdienu.

Agrākā Turaidas muižas pārvaldnieka vecā dzīvojamā māja ir viena no vecākajām Turaidas muižas ansambļa ēkām. Mājas interjera rekonstrukcijas projekts (mākslas zinātnieki Dainis Bruģis un Ina Līne) paredz ne vien rekonstruēt iekštelpu sākotnējo apdari, bet arī iekārtot telpas atbilstoši to sākotnējai funkcijai. Tas nozīmē, ka visas telpas pārvaldnieka mājā tiks iekārtotas ar attiecīgā laikmeta mēbelēm un sadzīves priekšmetiem, atbilstoši situācijai ap 1840. gadu.

Mājā nav saglabājies neviens ar muižas pārvaldniekiem saistīts priekšmets, tādēļ interjera iekārtojums tiks rekonstruēts, balstoties uz analoģiju materiāla. Visas telpas paredzēts apmēbelēt ar oriģinālām vēlā bīdermeiera stila mēbelēm, papildinot tās ar attiecīgiem sadzīves un dekoratīva rakstura priekšmetiem. Šim nolūkam Turaidas muzejrezervāts jau vairākus gadus iepērk atbilstošus priekšmetus, gan piedaloties Valsts Kultūrkapitāla projektos, gan ieguldot pašu līdzekļus. Rekonstruētais interjers sniegs ieskatu ne vien konkrētā muižas pārvaldnieka ikdienā, bet arī attiecīgā laikmeta interjera un sadzīves kultūrā kopumā.

Bīdermeiera stils, kurš iezīmēsies jaunajā interjera ekspozīcijā, ir viens no 19. gadsimta mākslas stiliem, kas atstājis nozīmīgu mantojumu, gan visas Rietumeiropas, gan arī Latvijas kultūrā. Šis vēsturiskais stils Eiropā uzplauka 1820. gados, nomainot pirms tam pastāvošo ampīra stilu, un pastāvēja līdz 1840. gadiem, kad to sāka izstumt jaunais eklektikas stils ar iepriekšējo vēsturisko stilu formu atkārtošanu un interpretācijām. Latvijā par bīdermeiera stila uzplaukuma laiku tiek uzskatīti tieši 1830. – 1840. gadi, bet tā iespaids kultūrā un mākslā vērojams līdz 1860. gadiem. Stila nosaukums «Bīdermeiers» ir aizgūts no 19. gadsimta pirmās puses vācu dzejnieka Viktora Šefela (Scheffel) dzejoļiem «Biedermans Abendgemütlichkeit» (Bīdermana vakara omulība) un «Bummelmeiers Klage» (Bummelmeijera žēlabas), apvienojot abu dzejoļu virsrakstos minētos uzvārdus vienā un personificējot ar to vispārinātu šī laikmeta birģera tēlu.

Katra vēsturiskā stila būtībā ir ietvertas gan iepriekšējā vēsturiskā stila tradīcijas un sasniegumu izmantošana, gan arī tā noliegums un kritika. Arī bīdermeiers šajā ziņā nebija izņēmums. Kā tiešs augstā impērijas stila – ampīra sekotājs, tas, līdzīgi šim stilam, turpināja sekošanu klasiskās mākslas principiem, arhitektoniskai skaidrībai un uzbūves lakonismam, vienlaikus, atsakoties no impēriskas varenības idejām un tuvinot šos principus ikdienas praktiskajai dzīvei un sadzīviskai izpratnei.

Bīdermeiera laika literatūra atteicās no ampīra laikmetā ierastās augstu vispārsabiedrisku, vispārnacionālu ideju sludināšanas un pievērsās indivīda personisko pārdzīvojumu un sadzīves likstu pasaulei. Arī bīdermeiera laikmeta tēlotāja mākslā vairs nebija aktuāli ar antīkās pasaules tēlu simboliku pastarpināti popularizētās valsts un sabiedrības vienotības idejas. Varoņi, karavadoņi un valdnieki atkāpās vidusslānim saprotamāku tēlu galerijas priekšā. Tagad arī šeit dominēja siltas mājības atmosfēras piestrāvoti ģimenes ainu attēlojumi, interjeru skati ar rotaļās iegrimušiem bērniem, mājsaimniecēm, kuras snauž pie saviem mūžīgajiem šuvekļiem, kafejnīcās laiski tērzējoši birģeri u.tml. Netika aizmirsts neviens ģimenes loceklis, ieskaitot kanārijputniņus, suņus un kaķus. Raksturīgi, ka bieži vien galvenais tēls tika novietots pie atvērta loga, kas kalpoja kā simbols vēlmei izrauties no vienmuļās ikdienas un tiekties pēc kaut kā skaistāka, labāka.

Bīdermeiera laika mākslā ļoti bieži attēlota sieviete, kura parasti rādīta kā sieva, kas vienmēr atrodas blakus vīram. Ja ampīra laikmetā tā bija neatkarīga, ar savu viedokli un iekšēju pārliecību apveltīta būtne, tad tagad dominēja sievietes – mātes, sievietes – sievas, sievietes – mājsaimnieces tēls. Tieši bīdermeiera laikmets bija tas, kas sievietes lomu sabiedrībā reducēja uz tā dēvētajiem 3 K – Kirche, Kinder, Küche (vāc. – baznīca, bērns, virtuve). Sieviete pie šuvekļa kļuva par savdabīgu bīdermeiera mākslas simbolu, kas, bezgalīgi variēts, apliecināja minētās tēzes visspēcību un pašu sieviešu samierināšanos ar viņām atvēlēto vietu.

Neraugoties uz bīdermeiera laikmetā valdošo ģimenes un bērnu kultu, vīrieša kā ģimenes galvas īpašā loma šajā laikā nemazinājās. Viņš bija ģimenes apgādnieks, un, kā tāds, baudīja īpašu attieksmi. Vīrieša tiešie darba pienākumi, saimniecisko lietu kārtošana, sarakste un pat izklaide draugu lokā bija lietas, no kurām bija atkarīga visas ģimenes labklājība, un pārējie ģimenes locekļi šo situāciju respektēja. Šī iemesla dēļ arī katrā daudzmaz pārtikušā mājā, pat, ja tā nebija ļoti plaša, 19. gadsimta vidū vienu telpu centās izbrīvēt kabinetam, kas kalpoja tieši vīrieša – ģimenes galvas – privātajām vajadzībām. Ne vienmēr kabineta klātbūtne bija apliecinājums mājastēva intelektuālajām nodarbēm. Drīzāk tā bija vieta, kur vīrietis varēja izolēties no pārējās ģimenes, koncentrēties uz savām interesēm, lasīt avīzi, pieņemt viesus vai rīkot vīru izklaides. Šeit vīru lokā pie glāzītes varēja arī omulīgi patērzēt, muzicēt, uzspēlēt šahu, kārtis vai kādu citu savā laikā iecienītu spēli.

Vizuālu priekšstatu par Latvijas lauku vidusšķiras bīdermeiera laikmeta kabineta iekārtojumu sniedz Sofijas Bīlenšteinas ap 1840. gadu zīmētais viņas tēva mācītāja Johana Andreasa Gotfrīda Bīlenšteina kabinets Jaunauces mācītājmuižā. Telpā, kuras sienas klāj rakstainas tapetes ar platu ornamentālu joslu augšdaļā, un kuru, gluži kā Turaidā, sedz trinīša griesti ar vaļējām sijām, redzami daži krēsli, neliels rakstāmgalds, sekretārs, grāmatu skapis, kumode un neliels sienas spogulis, kā arī daži ierāmēti akvareļi vai gravīras. Arī rekonstruētajā Turaidas pārvaldnieka kabinetā telpas funkciju iezīmēs atvērts oškoka sekretārs. Sekretārs kalpoja ne vien vēstuļu rakstīšanai, bet arī privātās korespondences sistematizēšanai un uzglabāšanai. Tajā varēja atrasties arī privāti dokumenti un piemiņas lietas. Ne mazāk raksturīga 19. gadsimta vidus kabineta mēbele bija arī vieglas konstrukcijas etažere, ko veido vaļēji plaukti un tievi, virpoti vertikālie statņi. Šādā mēbelē kabinetā parasti turēja grāmatas, taču tām līdzās parasti bija izvietoti arī visdažādākie sīkumi un piemiņas lietiņas. Ļoti raksturīgs bīdermeiera interjera priekšmets bija arī košiem puķu rakstiem rotāts paklājs, kas izvietots zem mēbeļu grupas. Tas bija darināts krustdūriena tehnikā, tāpēc šobrīd īpašā projektā „Paklājs muižas pārvaldniekam” pēc 19. gs. 40. gadu paklāju rakstu paraugiem, piedaloties Siguldas, Krimuldas un citu tuvākās apkārtnes novadu dāmām, tiek izšūts jauns grīdas paklājs, kas rotās pārvaldnieka dzīvojamās mājas zāli.

Ja kabinetu var uzskatīt par mājastēva valstību, tad cita telpa, kas atrodas tam līdzās, jau būs pārvaldnieka sievas valstība. Nosacīti šo telpu var dēvēt par Rokdarbu istabu, kaut gan tikpat labi tai atbilstu arī nosaukums «Puķu istaba». Precētām vidusšķiras sievietēm šajā laikā nebija pieņemts iet sabiedrībā (izņemot dievkalpojumus, kristības un bēres), un lielāko daļu dzīves viņas pavadīja mājās. Šādā situācijā par iecienītu un slavējamu nodarbi sieviešu vidē kļuva rokdarbi, kas zemākos slāņos vairāk bija dzīves nepieciešamība, bet augstākos – drīzāk laika kavēklis un zināma pašapliecināšanās. Vispopulārākā bija šūšana, pie kam – ne tikai tērpu šūšana sev un ģimenes locekļiem, bet arī visāda veida dekoratīva izšūšana. Šajā laikā izšuva itin visu, sākot ar miniatūru adatu spilventiņu, zvana lentu vai krēsla sēdekli, un beidzot ar milzīga izmēra grīdas paklājiem.

Otra, ne mazāk iecienīta nodarbe bīdermeiera laikmeta sabiedrībā bija puķu un istabas augu kopšana. Kā liecina gleznās redzamie 19. gadsimta vidus interjeri, puķes tolaik tika audzētas milzīgā skaitā un izkārtotas visfantastiskākajā veidā, sākot no vienkāršākās puķu novietošanu uz palodzēm un beidzot ar milzu krāvumu veidošanu uz īpaši izbūvētiem puķu plauktiem. Aizrautība ar ziedošajiem augiem bija tik liela, ka gandrīz katrā tālaika muižas vai mācītājmuižas aprakstā atradīsim telpu, kura saukta tieši par Puķu istabu (Blumenzimmer). Jūlijas Tilingas atmiņās saglabājies šāds Talsu mācītājmājas Ziedu istabas raksturojums: «Virs dīvāna izliecās liela lapene no tumšiem koka spraislīšiem, biezi apaudzēta ar efejām un asklēpijām. Ziedēšanas laikā apburošās, baltās samta zvaigznītes ar sarkanām zvaigžņu acīm nokārās lielos pušķos lapenes iekšpusē un izplatīja reibinošu smaržu, tā, ka naktīs vajadzēja aizvērt durvis uz blakus istabām, lai smarža nebūtu kaitīga. Pie loga podos karājās čūskveida kaktusi, pilni skaistiem rozā ziediem.» Arī Turaidas muižkunga mājas Rokdarbu istabā tiks novietots puķu plaukts, uz kura izvietosies 19. gs. otrajā trešdaļā audzētās istabas puķes – efejas, vaska puķe, mirtes, fuksijas, ģerānijas, mājas svētība, alveja, gardēnijas.

Liela daļa bīdermeiera laikmeta sieviešu bija mazizglītotas, kas izrietēja no pārliecības, ka sievietei savu sievas un mātes pienākumu pildīšanai izglītība nebūt nav nepieciešama. Tomēr daļa vidusšķiras sieviešu tiecās pēc izglītības, jo tā pavēra viņām ceļu uz mājskolotājas darbu un zināmu materiālu patstāvību. Izglītotās sievietes bez nodarbošanās ar mājsaimniecību un bērnu audzināšanu atrada laiku arī romānu lasīšanai, rakstīja vēstules un sekoja sabiedriskās dzīves notikumiem. Rokdarbu istaba būs iekārtota, ierādot tajā vietu gan rokdarbu un puķu galdiņiem, gan rakstāmkumodei, pie kuras varēja rakstīt privātas vēstules vai nodoties grāmatas lasīšanai.

Konsekventi realizējot iecerēto, ceram, ka muižas vecā pārvaldnieka māja kļūs par interesantu un saistošu muzeja objektu, vietu, kur spilgti un krāsaini atklāsies kāda būtiska lappuse Turaidas novada vēsturē, dodot iespēju dziļāk un pamatīgāk izprast ar muižu un muižas ļaužu dzīvi saistītās parādības.

Ina Līne
Turaidas muzejrezervāta Krājuma un izglītojošā darba daļas galvenā speciāliste
Raksts publicēts Siguldas Avīzē 2011. gada jūnija numurā

    Raksti