2007.gadā tika uzsākti un 2008.gadā turpināti arheoloģiskās izpētes darbi Siguldas Krusta kalnā. Kalns kā valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis kopā ar Siguldas viduslaiku pils drupām pieminekļu sarakstā minēts kā „kulta vieta”. Arheoloģiskā izpēte bija saistīta ar Turaidas muzejrezervāta zinātniski pētniecisko tēmu „Lībieši Latvijas kultūrvēsturē” un Siguldas vēstures padziļinātu izpēti, pateicoties pilsētas 800 gadu atzīmēšanai.

Arheoloģisko izpēti organizēja Turaidas muzejrezervāts ar Siguldas novada domes finansiālu atbalstu. Izrakumos piedalījās Siguldas un tās apkārtnes jaunieši, kā arī Turaidas muzejrezervāta speciālisti.

Izpētot rakstītos avotus par Krusta kalnu, nācās secināt, ka ziņas par to ir ļoti nepilnīgas. Livonijas Indriķa hronikā 13.gs. sākumā un Siguldas pils revīziju protokolos (t.sk. Lietuvas metrikā) 1582. un 1590.gadā tas nav pieminēts. 1670.gadā zviedru mērnieku zīmētā plānā kalns atzīmēts kā „pilskalns” bez apbūves. Turaidas muzejrezervāta zinātniskajā arhīvā atrodamas ziņas, ka kalna nosaukums cēlies no sena koka krusta, kas vēl 19.gs. atradās kalnā. 20.gs. sākumā tūristu ceļvežos minēts, ka Krusta kalnā bijusi „bruņinieku kapsēta”, bet vietējie iedzīvotāji šo vietu dēvē par Karātavu kalnu vai Miroņkalniņu. Nosaukumi liecina gan par iespējamu senu kapsētas, gan soda vietu.

Vizuāli kalns atgādina tipisku pilskalnu – nolīdzināts, aptuveni 20x70m liels plakums un mākslīgi stāvinātas nogāzes. Līdz šim kalns nav pētīts, jo tas atradās iespaidīgo Siguldas viduslaiku pilsdrupu „ēnā” (apmēram 70m uz Z no drupām), kas piesaistīja lielāku pētnieku uzmanību.

2007.gada izpētes rezultāti liecina, ka Krusta kalns atspoguļo Siguldas apkārtnes senāko vēsturi. Vairākas bezripas gludās un nagu iespiedumiem rotātās keramikas lauskas norāda par baltu - Gaujas zemgaļu apdzīvotību no aptuveni 2g.t.p.m.ē. vidus līdz 8.gs. Ripas keramikas lauskas un dažādu rotu fragmenti pārstāv Gaujas lībiešu kultūru (11. – 13.gs.).

Par vēlāku laiku vēstī viduslaikiem tipiski atradumi – rupji apskaldīti šūnakmens kvadri, akmeņkaļa kalts, daudz kaltas dzelzs naglas un apkalumi. Saistībā ar būvniecību minami arī klostera tipa jumta kārniņu fragmenti (13. – 14.gs.) un čaulmūra tehnikā būvēti 1,4m biezas sienas fragmenti. Par saimniecisko dzīvi liecina dažas zirglietas, naži, trauku lauskas, pārtikā lietotu mājdzīvnieku, medījumu un zivju kauli. No ieročiem pārstāvēti arbaleta iedzītņu bultas gali. Kopumā šīs senlietas būtu datējamas ar 13. – 15.gs.

2008.gada izrakumi apstiprināja un papildināja iepriekšējā gada pētījumu rezultātus. Atradumu hronoloģija būtiski nemainījās – senākās bija bezripas keramikas gludo un apmesto trauku lauskas, attiecināmas uz Gaujas zemgaļiem, gk. pirmajiem gadsimtiem pēc Kristus. Gaujas lībiešu senlietas pārstāvēja savdabīgi savīts bronzas stieples piekariņš, jostas rotājums, 13.gs. pakavsakta ar atrotītiem galiem un gredzens. Par Rietumeiropas krustnešu ienākšanu, sākot ar 13.gs., liecināja viņu kultūrai piederīgi artefakti – daudz kaltas būvnaglas, apkalumi, dakšas, trauku lauskas, arbaleta bultas uzmavas.

Tika attīrīts Krusta kalnā esošais plienakmeņu klājums – „bruģis”, un konstatēts iepriekšējā gadā atrasto mūra sienas pamatu turpinājums. To garums D-Z virzienā sasniedza 14,3m, bet A-R virzienā nebija nosakāms, jo pamati nobrukuši nogāzē. Spriežot pēc 1670.gada zviedru plāna, kalns no sava sākotnējā augstuma zaudējis vismaz trešdaļu vai pat vairāk.

Čaulmūra tehnikā celtā ēka bijusi četrstūraina, un 1,4m biezās sienas precīzi izvietotas debespušu virzienos. Pamatu biezums netieši norāda uz celtnes militāro raksturu. Iespējams, ēka bijusi t.s. „stiprais nams”, izvietota kalna plakuma centrā un raksturīga agrajiem viduslaikiem – 13.gs. Ap kalna nogāzēm varēja būt vieglāki nocietinājumi - mūra sienas vai koka palisāde.

Izrakumu A pusē konstatēja iedziļinātas ēkas vietu – līdz 2,2m dziļumam. Vēlāk šis „pagrabs” aizbērts ar plienakmeņiem, kuru starpās atradās 13. un 14.gs. lietotu klostertipa jumta kārniņu fragmenti. Pieminama arī atrastā uguns ieroča svina lode no 17.gs. - laika, kad kalns jau bija pamests.

Atradumi ļauj hipotētiski pieņemt, ka Krusta kalns ir īstais Siguldas „šūpulis”– pašreiz zināmā senākā apdzīvotā vieta šajā apkārtnē. Pēc baltu aiziešanas kalnu sāka apdzīvot lībieši. Iespējams, pēc vācu ienākšanas 13.gs. sākumā, kalnā uzturējušies jau kristītie lībieši kopā ar vāciešiem (jo zināms, ka priesteri Alebrants un Daniels jau 1206.gadā apkārtējās zemēs izvērsa intensīvu vietējo iedzīvotāju kristīšanu). Tas skaidrojams ar to, ka Sateseles lībieši līdz 1212.gadam, kad tika pakļauti, pret kristiešiem izturējās izteikti naidīgi.

Kristīgās ticības ieviesējiem sākotnēji vajadzēja kaut kur mitināties. Nocietinājums tika izmantots par atbalsta punktu, lai sāktu būvēt Siguldas mūra pili, jo uzreiz apbūvēt lielo platību, rēķinoties ar regulāriem Sateseles lībiešu uzbrukumiem, varēja būt problemātiski. Krusta kalns šādam nolūkam atbilst kā pagaidu nocietinājums un atbalsta punkts tieši blakus jaunceļamajai Siguldas pilij.

Vēlāk – 14. un 15.gs., kad lībiešu pretestība bija salauzta, Siguldas pili izbūvēja par varenu cietoksni. Krusta kalns zaudēja savu nozīmi un to pameta. Iegūtie atradumi apstiprina šādas notikumu attīstības iespējamību. Varbūtējā soda vieta varētu būt iekārtota vēlāk, kaut gan tās un senās apbedījumu vietas paliekas kalnā pagaidām nav konstatētas.

Egils Jemeļjanovs Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists Arheoloģiskās ekspedīcijas zinātniskais vadītājs