Turaidas pilskalna avots Turaidas pilskalnā ir tā sauktais „avots”. Patiesībā tas nava avots, bet klintī izcirsta aka, kur pils virsaitis laikam aplenkšanas laikos būs glabājis ūdeni. Teika stāsta, ka kara laikos avotā noglabātas dārgas mantas un nauda, kuru sausajā vasarā (1868.g.) naudas kārotāji bij mēģinājuši atrast. Tie pa priekšu lūkojuši avotu nolaist, izcirzdami grāvi vienā pusē, bet darbs nesekmējies, jo kalns pastāv no cietas, cietas klints. Tad ņēmušies avotu izsmelt, bet arī to apnikuši. Turaidā Bērziņš uzr. Austrumā 1890.g. Nr.5.; publ. Latviešu tautas teikas un pasakas. A. Lerha-Puskaiša sakārtotas, 1903. gads, 7.sējums, 1. daļa, 1100. lpp.

Viešu pilskalns Pilskalns atrodas pie Viešu mājām netālu no Turaidas pils. Bet, ja grib redzēt veco vēsturisko pilskalnu, tad jāiet uz tā saukto Cīruļleju. Kalna virsotne ir bedraina, varbūt tās vecās akas vai arī mantraču bedres. Bet vienā bedrē ir vēl ūdens, ko vietējie iedzīvotāji sauc par avotu. Šis pilskalns bijis viens no stiprākajiem un visgrūtāk pieejamiem kalniem. Vēl redzamas pēdas no senāk uzmestiem vaļņiem un apcietinājumiem. Vēsturisks šis kalns ir tāpēc, ka tas ir senču pilskalns, bet dīvains caur to, ka tam ir sevišķās īpašības.

Ja pie šī kalna avota stāvēdams izšausi otrā krastā, Nurmižu pusē, rīb tādi grāvieni un tāda krākšana, itin kā tur tūkstotis šāvienu būtu savienojušies kopā. Ja klusā laikā, svētdienā, dievvārdu stundā, šinī kalnā pie minētā avota nosēžas, tad var iz viņa dzirdēt jauku, maigu dziedāšanu, pat meldiju var skaidri izšķirt, lai gan Turaidas baznīca gaisa līnijā atrodas 2–3 km tālu. Protams, ka te vajag būt kādam dabiskam slepenam skaņu vadam. Senāki vecākie ļaudis prātoja, ka avotā dziedot senču dvēseles. LFK 861, 93. Pier. Erna Saleniece Jg Jaunjelgavā 1929. g.

Kartavkalns (Karātavkalns) un Bērnu grāvis Turaidā Jā! Turaidā, nu kur nāk uz augšu, uz Ozolkalniem, tur tāds neliels grāvis, tur ir tāds ievu krūms. Nu un, viņu sauc par Bērnu grāvi. Un to man stāstīja kaimiņš, viņš jau ir sen nomiris. Viņš bija kolhoza laikā par kalēju. Tad viņš stāstīja tā. Toreiz muižas laikā tām sievietēm, kam ir piedzimuši bērni ārlaulībā, tām ir bijis bargākais sods. Un vienai moderniecei piedzimis ir bērns. Un viņai draudējis ir bargais sods. Kur viņa to bērnu lika, to es nezinu. Jā, tanī Bērnu grāvī ir piedzimis tas bērns, tāpēc viņu nosauca par Bērnu grāvi. Un tad tā sieviete ir atvesta uz Kartavkalnu, tāda liela egle tur augšā. Tad pie tās egles ir viņa pakārta, savesta daudz malka, visi muižas iedzīvotāji sasaukti riņķī, lai redz par biedinājumu, ka ārlaulībā nedrīkst piedzimt bērns. Un tad ir viņa pakārta un pēc tam sadedzināta. Un no tā laika ir iesaukts Kartavkalns. Tāpēc Kartavkalns, ka ir pakārta un pēc tam sadedzināta. Ui! Fragments no intervijas ar Jāni Kauliņu Turaidā 2007. gadā

Dāmu klepus un sēra vītols Gaujmalā Bāzlers bija muižkungs Turaidā. Bāzleram bijse, nu, viena moderniece no lopkopējām brūte. Nu, brūte, nu ieskatīta, tāda. Tagad uz šito Jaungada balli Bāzlers ir dejojis pirmo valsi ar savu sievu, Bāzlera kundzi. Viņu par jaunkundzi sauca. Kādā nozīmē? Ka tad viņai esot tūlīt bijis smaids. Bāzlera jaunkundze. Tad ir bijis tā, kad cēlies dāmu klepus. Dāmu klepus, kā saka. Tagad! Tas dejo ar savu sievu, mūzika spēlē, modernieces sēž, bet tagad iet te garām dejodami. Un tā brūte viņam tā: „He, khe, ke”. Lai šis viņai uzmanību vērš. Nu, tas saucoties dāmu klepus.

Tas notika tur, dzeltenā mājā Turaidas muižā. Jā, viss tas noticis... Un tad viņa ir uzrakstījusi zīmīti. Zīmīti ir atstājusi istabas meitai, ka viņa aiziet dieva mierā. Un tad viņa aizgājusi lejā, tur pie Tūristu bāzi, slīcināties. Noslīkusi. Apsējusi ir to klūgu, kārklu, kā jau Gaujas malā viss ir kārkliem noaudzis, un noslīkusi. Un tūlinās ir bijis liels tāds sašutums, tūlinās ir jūgti zirgi, divi zirgi priekšā un ir gājuši meklēt. Uzmeklēta. Un tad viņa tajā vēstulē ir rakstījusi, ka lai viņas apģērbj kāzu kleitā. Un tad tā kāzu kleita ir bijusi viņai mugurā, un tad ir bijusi tā iestutēta tanī šķērsveida droškā, tā kā dzīva vesta augšā. Un tad viņa laikam aizvesta uz Zviedriju, ne  Zviedriju, nu kaut kur. Un tur tajā vietā pie Gaujas iestādīja to sēra vītolu. Fragments no intervijas ar Jāni Kauliņu Turaidā 2007. gadā

Slakteru leja Drusku lejup Turaidas pilij, starp iebraucamo ceļu un krastu stiepjas maza terase. Māju uz viņas sauc par Slakteru leju. Šis nosaukums cēlies šā. Igauņi reiz pagānu laikos uzbrukuši ar saviem laupītāju kuģiem Turaidai un sākuši apsēst pili, un apkārtnē laupīt un kaut. Lībieši lūguši savus kaimiņus, Siguldas bruņiniekus, palīgā. Tie arī paklausījušies un aizsteigušies Turaidā, aiztrenkuši igauņus no apsēstās pils un sākuši tos vajāt, tā, ka iebrucēji tikko vēl patapuši uz saviem kuģiem aizmukt. Bruņinieki un lībieši, nojēgdami viņu nodomu un gribēdami aizkavēt bēgļus, izurbuši naktī viņu kuģus, tā, ka šie sākuši grimt. Nu tie glābušies uz sausumu, bet starp Slakteru lejas māju un Gauju bruņinieki un lībieši viņus apkāvuši, tā, ka visa leja bijusi ar miroņiem pavisam apklāta. No tā šī ieleja dabūjusi nosaukumu Slakteru leja. G. Fr. Matīsens Turaidā. „Balss”1888. Nr.46.  LP VII, II, 71, 19. Šmits, XV, 1937, 397

Slakteru leja atrodas ap puskilometru no Gūtmaņa alas. Šai lejā atrasti kaudzēm miroņu kauli. Šis vietas nosaukums cēlies no lielām kaujām senatnē. Kad Kr. Baronam – Dainu tēvam piešķirts šis gabals, viņš nav cietis šo nosaukumu, bet ielicis tam nosaukumu „Dainas”. Kr. Baronam ļoti paticis Gūtmaņa alas avota tīrais ūdens. Viņš ar kalponi bieži vien ar krūzi rokā nācis uz Gūtmaņa alu. ZA FS – 1860 Nr. 2468

Kareivju kapi Netālu no Gaujas pret Krimuldas veco kapsētu, atrodas mežā tā sauktie kareivju kapi (mazi uzkalniņi). Šinī vietā bijis kara cīniņš starp vienu pulku, kas te stāvējis, un otru, tas otrpus Gaujai, Siguldas robežās stāvējis. Kritušie kareivji aprakti šajā mežiņā Kareivju kapos. Mazas smilšu kopiņas vēl tagad redzamas, uz katras kopiņas aug pa ozolam. Domādami, ka še dārgas lietas, daži izrakņājuši kapu kopiņas. (Dažs arī esot atradis dzelzs ķēdīti, riņķi, vecu dunča asmeni u.c.) Kareivju kapos bieži vien spokojoties, īpaši pusdienās, pusnaktīs.

Reiz trīs puiši norunājuši iet Jāņu naktī tur naudu rakt, jo ļaudis domājuši, ka īpaši vienā kalniņā (smilšu kopiņā) ļoti daudz naudas esot un tikai Jāņu naktī to varot izrakt. Tumsai metoties, paņēmuši lāpstas un iegājuši krogā dūšas ietaisīt, lai nebūtu bailes. Pēc tam nosteigušies uz Kareivju kapiem un rakdami atraduši kaut ko cietu. Bet patlaban spoku stunda bijusi klāt – izdzirdējuši zirgus sprauslojam, pakavus klabam. Apstājušies darbā, ieraudzījuši bedres malā baltā zirgā vīru, spīdošās bruņās tērptu. Jātniekam garš zobenis bijis rokā un vienādi ar to čirkstinājis pie dzelzs makstim. Viens no mantas racējiem izbijies – laidis vieglos vaļā, bet divi, neko nebēdādami, strādājuši tālāk. Drīzi viņi uzrakuši lielu akmeni un pūlējušies izcelt to ar stangām (vegām), jo cerējuši, ka zem tā būs naudas pods. Jātnieks stāvējis tāpat bedres malā, čirkstinādams ar zobeni arvien stiprāki. Piepeši tuvējās mājas gailis pirmo reizi dziedājis un akmens skanēdams iegrimis dziļāk. Racēji tik paguvuši pieķerties, lai nenogrimtu līdzi. No bailēm atžilbuši, viņi jātnieka vairs neredzējuši. Krimuldā Silmalas Vaivariņš, 1890.g „Balsi” Nr.32. uzr., A. L.P. kr.) publ. Latviešu tautas teikas un pasakas. A. Lerha-Puskaiša sakārtotas, 1903. gads, 7.sējums, 1. daļa, 1062. lpp.

Gūtmaņa ala Lībiešu virsaitis Ringolds jājis karā. Mājās viņš atstājis skaistu sievu, piekodinādams, lai tā uzticīgi gaidot viņu pārnākam no kara. Sieva gaidījusi, gaidījusi un tomēr kļuvusi neuzticīga. Kad vīrs atgriezies, sieva visu rūgti nožēlojusi un lūgusi piedošanu. Ringolds nav piedevis. Viņš licis sievu dzīvu ierakt zemē. Tur pazemē viņa raud vēl joprojām nožēlošanas asaras, kas, avotiņā pārvērsdamās, iztek zemes virsū. Šis ar laiku izskalojis Gūtmaņa alu. ZA FS – 1860 Nr. 2619