Gaujas senielejas nosaukums „Vidzemes Šveice” literatūrā ieviesies 19. gadsimta sākumā un ar to tiek apzīmēta Siguldas, Krimuldas un Turaidas apkārtne. Nosaukums visticamāk radies pateicoties A. Trihartam un J. Fišeram - vācu ceļotājiem. Viņi 19. gadsimta sākumā, apceļojot Siguldas apkārtni, salīdzināja to ar Saksijas Šveici, bet Gaujas senieleju – ar Elbas krastiem Saksijā.

Siguldu un tās apkārtni 19. gadsimta pirmajā pusē arvien vairāk sāka apmeklēt dabas skaistuma un senatnes cienītāji, tādēļ viņu izmitināšanai, papildus jau esošajām naktsmītnēm, kuru funkcijas tolaik pildīja krogi, nācās būvēt jaunas – apkārtnes nosaukumam atbilstošas pansijas tipa viesu mājas, par pamatu ņemot Šveices zemnieku māju un 18. gadsimtā populāro Alpu viesu māju arhitektūru. No tā šis ēku tips visā Eiropā ieguvis nosaukumu „Šveices jeb Šveiciešu māja”. Tādas ēkas būvēja ne tikai Siguldā, bet arī citviet Vidzemē - Kokneses, Cēsu, Gulbenes apkārtnē u.c.

Siguldā bijušas divas Šveices mājas. Senākā no tām ir Baznīckrogs, kas vēlāk saukts par Centrālviesnīcu vai pansiju

„Centrāle”. Šī ēka atradusies tagadējās Pils ielas rietumu pusē starp Siguldas luterāņu baznīcu un pieminekli Krišjānim Baronam. Baznīckrogs tika nopostīts Pirmā pasaules kara laikā; iecere to atjaunot netika īstenota. Sagrautās pansijas drupas tika novāktas un par ēkas kādreizējo atrašanās vietu šodien vairs neliecina nekas. Otra tipiskā šveiciešu stilā celtā māja Siguldā ir Minca vasarnīca, kas saglabājusies līdz mūsdienām un pēc restaurācijas apskatāma pie Kaķīškalna Laurenčos. Tur arī mūsdienās uzbūvētas vairākas Šveices mājām ārēji līdzīgas ēkas.

Arī Krimuldā, lai gan ar dažādām pārbūvēm, saglabājušās divas Šveices tipa ēkas. Precīzs to celšanas gads nav zināms. Tās tiek sauktas par pirmo un otro (arī mazo) Šveices māju. Pirmā būvēta ap 1830. gadu, otrā jeb mazā Šveices māja – varbūt dažas desmitgades vēlāk.

Visvairāk pētīta ir Turaidas muižas Šveices māja – krogs un pansija, kas būvēta 1828. gadā netālu no 17. gadsimta kroga vietas. Turaidas muižas un zemnieku zemju aprakstā 1683. gadā senais krogs saukts par pils krogu, bet vēlāk – par Baznīcas krogu. 1724. gada muižas revīzijā minēts, ka saimnieki, kas nāk uz baznīcu, krogā var dabūt alu, taču to „izkrogā maz vai nemaz”.

1792. gada plānā senā kroga vieta iezīmēta paralēli Turaidas – Inciema ceļam, tā rietumu pusē. Ja plāns ir precīzs, tad, spriežot pēc dīķa un ap to celto ēku novietojuma, krogs atradies ap 50 m uz ziemeļiem no jaunā kroga – pansijas, kuru pēc ieraduma turpināja dēvēt par baznīcas krogu. Turaidas Šveices māja būvēta pēc muižas īpašnieka Lorenca fon Kampenhauzena iniciatīvas, laikā, kad viņš veica muižas apbūves intensificēšanu.

Turaidas Šveices māja līdz mūsdienām nav saglabājusies, tāpēc ziņas par tās izskatu iegūstamas tikai no attēliem vai aprakstiem. Lorenca fon Kampenhauzena mantas inventarizācijas aprakstā 1830. gada septembrī par ēku teikts: „Liels baznīcas krogs, divu stāvu. Ar istabām ceļojošajiem. Celts no ļoti laba tēsta koka 1828. gadā, līdzās divas stadulas, krāsotas dzeltenas, segtas ar šindeļiem.” Aprakstā uzskaitīts arī mājas inventārs: „5 galdi, 1 zaļš galdauts, 1 sofa ar 4 spilveniem un pārvalkiem, 2 kumodes, 2 stūra skapji ar stikla durvīm, 18 krēsli ...” utt. Kroga istabā minēti: „7 brandavīna mēriņi, 4 glāzes, 1 trekters, 2 koka pusstopi, 2 galdi, 4 soli, 1 auzu kaste, 1 katls, 1 ozolkoka mērtrauks...” utt.

Mājas pirmajā stāvā atradusies kroga istaba ar bufeti, bufetes istaba, virtuve, dzīvojamā istaba un vēl kāda telpa; otrajā stāvā – guļamistabas viesiem. Šveices māja tika izmantota ne tikai kā krogs un nakšnošanas vieta. No 1848. līdz 1871. gadam šeit notika Vidzemes skolotāju konferences, kurās ikreiz pulcējās ap 70 skolotāju. Konferences notika vācu valodā, taču 1869. gadā valodnieks un publicists Kronvaldu Atis, kuram šogad rit 175. dzimšanas gads, ar savu referātu „Par mūsu valodu” pirmo reizi publiski uzrunāja konferences dalībniekus latviešu valodā. Viņš vērsās pret tolaik aktuālo pārvācošanās tendenci, uzsverot, ka latviešu valoda nav sliktāka par citām Eiropas tautu valodām, tāpēc latviešu bērniem izglītība jāsniedz dzimtajā valodā.

Pēc 1889. gada, kad tika atklāta dzelzceļa līnija Rīga – Valka caur Siguldu, Šveices mājas stadulu nozīme mazinājās. Ziemeļpusē tā tika nojaukta, savukārt dienvidpusē tās vietā, lai palielinātu ienākumus no Šveices mājas un sakarā ar atpūtnieku skaita pieaugumu, uzbūvēja veikalu – bufeti – tējnīcu. Savukārt pati Šveices māja tika paplašināta, tās rietumu galā izveidojot mūra piebūvi. Īpašs atpūtnieku pieplūdums bija 20. gadsimta sākumā. K. Lovisa of Menāra sastādītajā ceļvedī 1912. gadā minēts, ka Turaidas Šveices mājā ir pavisam 14 istabas ar 25 gultām; cenas - no 50 kapeikām līdz 1 rublim par nakti. Brokastis ar 2 tasēm silta dzēriena un maizi maksājušas 30 kapeikas. No 1894. gada līdz 1914. gadam Šveices māju no Turaidas muižas nomāja Augusts Rumpēters. Latvijas agrāreformas laikā 20. gadsimta 20. gados pēc Turaidas muižas zemju dalīšanas Šveices māju iegūst bijušais krodzinieks Augusts Rumpēters.Viņš to iznomā Ernestam Migliņam, bet 1927. gadā – pārdod Augustam Šēnbergam. Jaunais īpašnieks nolemj veikt ēkas remontu un pārbūvi, aizņemoties šim nolūkam no Hipotēku bankas 3 000 latu. 1931. gadā tiek iesniegts aprēķins remonta darbiem par 6 300 latiem. Kad remonts pabeigts, nav zināms. Jau 1942. gadā A. Šēnbergs parādu bankai ir nomaksājis, taču 1944. gadā Šveices māja nodeg. Ugunsgrēks izceļas otrā Pasaules kara laikā. Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem tas noticis laikā, kad Padomju Armija no Inciema puses ar lauka artilēriju apšaudījusi Turaidas centru. Vācieši pie Šveices mājas bija novietojuši degvielas mašīnu, kurai trāpīja artilērijas šāviņš. Degvielas tvertnei eksplodējot, Šveices māja aizdegās. Šim nostāstam ir vēl cita versija, pēc kuras vācu karavīri paši esot māju aizdedzinājuši.

Par šo laiku dzirdēts arī, ka 1944. gadā caur Turaidu projām no tuvojošās frontes līnijas devušies bēgļi, kurus vācu varas pārstāvji pārmeklējuši, bet konfiscējuši tikai „Singer” šujmašīnas, kuras novietotas Šveices mājas pagrabā blakus vīna un degvīna kastēm. Pēc ugunsgrēka Šveices mājas pagrabs un tajā savāktais palicis neskarts, taču brīvi pieejams un vietējie iedzīvotāji to ātri vien iztukšojuši.

Turaidas Šveices mājas drupas bija saglabājušās līdz 1950. gadiem, kad tika nošķūrētas. Pagrabu aizbēra, daļa akmeņu izmantojot kā būvmateriālus. Patlaban mājas pamati un blakus esošā tējnīcas māja, kas saglabājusies līdz mūsdienām, atrodas Turaidas muzejrezervāta teritorijā. Iecerēts ēku atjaunot sākotnējā veidolā, tāpēc lai noteiktu ēkas apjomu un pamatu saglabāšanās pakāpi, 1980. gadu beigās notika to arheoloģiskā izpēte. Konstatēts, ka pamati atrodas ap 30 cm zem zemes, saglabājušies samērā labi, vienīgi austrumu pusē, iztaisnojot Turaidas – Inciema ceļu, nošķūrēti. Māja bijusi būvēta uz laukakmeņu pamatiem un, pēc attēliem spriežot, ar divslīpu dēlīšu jumtu un slaidu, koka kolonu balstītu balkonu otrā stāva līmenī. Ēkas rietumu puse bijusi no mūra, zem tās atradies pagrabs. Arī tas ir neskarts, tikai piebērts ar būvgružiem. Attīrot būvgružus, atklājās arī daudzas 1944. gada ugunsgrēka liecības - ogļu kārtā gulēja karstumā saplīsuši trauki, sakusušas pudeļu lauksas, sasprāgušas patronas, deformējušās naglas u.c.

Izrakumu laikā tika aptaujāti Turaidas Šveices mājas laikabiedri, kuri atcerējās grezno māju un jautros brīžus, kas tur pavadīti. Viņi minēja, ka ēka bijusi gandrīz tāda pati kā Krimuldā. Visi zināja no galvas nosakaitīt četrrindi, kas ilgus gadus greznoja mājas fasādi, tomēr nepasargāja ēku no iznīcības: „Šī Šveices māja arīdzan Stāv apakš Dieva paglābšan. To ēku kad uztaisīja No Kristus dzimšanas skaitīja 1828. gadu”

Ja lasītājiem ir papildus informācija, fotogrāfijas vai citi materiāli par Turaidas, Krimuldas un Siguldas Šveices māju vēsturi, lūgums darīt to zināmu raksta autoram pa tālruni 67971402.

Egīls Jemeļjanovs Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Rakstā izmantoti materiāli no Turaidas muzejrezervāta zinātniskā arhīva un attēli no autora kolekcijas.

Raksts publicēts Siguldas Avīzē, 1012. gada aprīlī, Nr.4 (131)