Vasaras Saulgriežu rituāls 2013. gadā. A. Lapiņa foto

Šogad vasaras saulgriežu svētkus Turaidas Jāņkalnā svinēja vairāk kā 5000 apmeklētāju, kas apliecināja sabiedrības nepieciešamību svētkus svinēt jēgpilni un tradīcijām bagāti, esot īpašā kultūrvēsturiskā vietā. 2014. gadā Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu un arī Siguldā norisināsies  dažādi ar to saistīti kultūras pasākumi. Programmā iekļauta arī vasaras saulgriežu svētku svinēšana Jāņkalnā.

Līdz šim par Jāņkalna senāko vēsturi ir maz ziņu, tādēļ gatavojoties pastiprinātai Eiropas sabiedrības uzmanībai, nepieciešams iegūt vairāk informācijas par vietu, kur jau tradicionāli tiek rīkoti gadskārtu tradicionālie pasākumi. Šovasar jūlijā Turaidas muzejrezervāts ar Siguldas novada domes finansiālu atbalstu, iesaistot darbos Siguldas novada jauniešus, Turaidas Jānkalnā organizē arheoloģiskus pārbaudes izrakumus. Jāņkalna dienvidu puse, kur paredzēti izrakumi, atrodas Siguldas pilsētas teritorijā, savukārt pārējā kalna daļa – Krimuldas novadā.

Jāņkalns nav iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, taču tas atrodas netālu no nozīmīgiem 11.-18. gadsimta arheoloģijas un vēstures pieminekļiem. No tiem jāmin Turaidas pilskalns, kur 11.-13. gadsimtā atradās  Gaujas lībiešu koka pils, pēc kuras nopostīšanas turpat tika uzbūvēts Rīgas bīskapa mūra cietoksnis, kas tagad pazīstams ar nosaukumu Turaidas pils.

Nedaudz tuvāk Jāņkalnam atrodas Turaidas baznīckalns – sena kristīto lībiešu kapsēta  ar 13. -18. gadsimta apbedījumiem. Tieši blakus  Jāņkalnam – ap 200 metrus uz dienvidiem no tā – atrodas ar dziļu gravu nodalītais Dainu kalns jeb senais Jelgavkalns, kur  11.-13. gadsimtā bijusi Gaujas lībiešu nocietināta apmetne. Jelgavkalnam piemīt arī visas sena pilskalna pazīmes – tā abi plakumi (virsmas) ir nolīdzināti, nogāzes nostāvinātas, saglabājies arī mākslīgi raktais aizsarggrāvis, kas atdala tā zemāko austrumu plakumu no augšējā – lielākā. Jelgavkalns 1211. gadā bija aktīva karadarbības vieta. Ap to pulcējās apvienotais igauņu karaspēks, lai uzbruktu  Turaidas lībiešu pilij, tāpēc Jāņkalnā var būt iespējami ar šiem notikumiem saistīti savrupatradumi – atšautas bultas,  nozaudētas rotas, ieroči  vai citi priekšmeti.

Ar ābelēm apaugušais paaugstinājums kalna ziemeļu pusē – iespējamā senā ķieģeļu cepļa vieta. Autora foto

No ģeoloģiskā viedokļa raugoties, Jāņkalns ir ap 400 X 100 m liels,  iegarenas formas ar gravām norobežots zemes paliksnis, kura absolūtais augstums virs jūras līmeņa sasniedz 87 metrus. Tā ziemeļu daļā atrodas lēzens uzkalns, kas ir iespējamā senā ķieģeļu cepļa vieta, kur tika apdedzināti no vietējā māla gatavoti ķieģeļi un jumta dakstiņi Turaidas pils būvei. Netālu esošajās māla ņemšanas bedrēs vēlāk ieplūda ūdens, radot pamatu vēlākajiem zivju dīķiem Turaidas muižā.

Jāņkalna centrālā daļa no 17. līdz 20. gadsimtam ir intensīvi lauksaimnieciski izmantota. Te ir arts, ecēts, sēts, stādītas ābelītes,  tādēļ senās apdzīvotības liecības, ja tādas bijušas, diez vai vairs būs saglabājušās. Savukārt kalna dienvidu puse, kura atrodas vistuvāk Dainu jeb Jelgavkalnam, jau no senatnes ar dabīgu ieleju ir šķirta no pārējās Jāņkalna daļas, izveidojot savrupu iegarenu pacēlumu. Tas patreiz ir apaudzis ar retu mežu un vismaz pēdējos simts gadus nav apstrādāts.

Apsekojot minēto pauguru dabā, neliekas, ka tas būtu speciāli nocietināts, bet, ņemot vērā ap Turaidas pili kopš 13. gadsimta  vesto karadarbību, šo dabīgo reljefa pacēlumu karotāji varēja izmantot par īslaicīgu pagaidu nocietinājumu vai patvērumu kara gadījumā. Te varēja arī atrasties kādas atsevišķas saimes dzīves vieta, viena vai vairākas viensētas, tādēļ izrakumus plānots veikt tieši šajā vietā

Jāņkalna dienvidu daļas paaugstinājums – šī gada arheoloģisko izrakumu vieta. Priekšplānā redzama ar ūdeni pieplūdusi ieplaka, kas to atdala no kalna centrālās daļas. Skats no ziemeļu puses. Autora foto

Kalns līdz šim arheoģiski nav pētīts. Turaidas muzejrezervāta plānotie pārbaudes izrakumi 2013. gada jūlijā tiks veikti ar mērķi, lai, rūpīgi pa kārtām norokot gadsimtu gaitā sakrājušos zemes slāņus, pārliecinātos par ikvienu no šeit apskatītajām versijām un pārbaudītu, vai te neslēpjas vēl kādu nezināmu notikumu liecības. Galvenais darbs būs izrakumu laukumā akurāti un precīzi ar mazām lāpstiņām noņemt kultūrslāni.  Parasti zeme tiek noņemta pakāpeniski,  sākot no virsējās kārtas līdz pašiem apakšējiem, senākajiem slāņiem, līdz sasniegta pamatzeme, tas ir, zeme, ko nekad nav skārusi cilvēku darbība.

Darbs izrakumos prasa lielu rūpību un uzmanību. Katrs, pat šķietami nevērtīgs atradums, var sniegt būtisku informāciju par notikumiem senatnē. Iespējami arī dažādi pārsteigumi, jo bieži vien zeme slēpj ko pilnīgi negaidītu. Nozīmīgi ir ne vien atrastie priekšmeti – senlietas,  bet arī zemes slāņu secība, jo pēc tās redzams, kas un kāpēc šeit senāk darīts.

Jāņem vērā, ka tādā senatnē intensīvi apdzīvotā vietā kā Turaida ne tikai arheoloģiskajos pieminekļos, bet arī to tuvumā nereti atrod vēstures liecības – ieročus, rotas, monētas un citas senlietas. Tādā ziņā Jāņkalns nevarētu būt izņēmums.

Egils Jemeļjanovs Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists