Uzmavas tipa bultas gals. Turaidas muzejrezervāta krājums, SM 7795

Turaidas muzejrezervāts uzsācis akciju „Iepazīsti Turaidas pils 800 gadu vēsturi un notikumus caur pils priekšmetu stāstiem!”, kas turpināsies visa gada garumā. Akcijas mērķis ir aicināt muzeja apmeklētājus pievērst uzmanību senlietām, kas atrastas pilī un ar to palīdzību atklāt aizraujošus stāstus, kas vēsta par Turaidas pils astoņu gadsimtu garo vēsturi. Visa gada garumā reizi divās nedēļās tiks izcelts kāds īpašs priekšmets Turaidas pils ekspozīcijās, par kuru būs iespēja uzzināt plašāku informāciju.

Turaidas pils arheoloģiskajos izrakumos atrasti 355 dzelzs bultu gali.  To izmēri un izveide ir apbrīnojami daudzveidīga, jo tās tikušas izmantotas gan šaujot ar lokiem, gan arbaletiem. Pēc piestiprināšanas veida atrastie bultu gali dalāmi divās lielās grupās – iedzītņa un uzmavas bultu gali. Bultu izmēri ir visdažādākie – garumā no 42 mm līdz pat 115 mm.

 Šaušana ar loku un bultām cilvēcei zināma jau no aizvēstures laikiem. Daļa pētnieku šīs ierīces nozīmīgumu cilvēces attīstības vēsturē pielīdzina uguns atklāšanai un riteņa izgudrošanai. Loka izmantošana medībās senajam cilvēkam sniedza iespēju veiklāk iegūt medījumu, tikt pie pārtikas un izejmateriāliem - ādām un kaula. Loks kļuva par nozīmīgu ieroci arī kaujas laikā. Līdz ar ugunsšaujamo ieroču ieviešanu militāro konfliktu risināšanā ap 15./16.gadsimtu sākās loku izmantošanas noriets kaujās.

 Viduslaiku kaujās tika izmantoti arī arbaleti. To raidītās bultas lidoja tālāk nekā lokiem un arī to triecienspēks bija lielāks. Vienīgais trūkums bija tas, ka vienā minūtē varēja izšaut līdz 2 bultām. No loka prasmīgs lokšāvējs varēja izšaut līdz par 12, tādēļ kaujas laikā uzbrukumus organizēja pārmaiņus šaujot ar lokiem un arbaletiem.

Ekspozīcijā „Turaida Rīgas arhibīskapijas sastāvā, 13. – 16. gadsimtā” izstādīti pilī atrasto bultu gali, kas ir sava laika militāro konfliktu liecinieki. Turaidas pils un tās apkārtne 13. – 16. gadsimtā bieži kļūst par kaujas lauku, kā arī politisku pārrunu un sazvērnieku pulcēšanās vietu. Turaidas novadu sasniedz igauņu, lietuviešu un krievu karapulki, bet biežākie uzbrucēji ir Vācu ordeņa bruņinieki Livonijā. Vairāku gadsimtu garumā attiecības starp Rīgas arhibīskapiju un Vācu ordeņa atzaru Livonijā raksturo cīņa par varu. Ordenis mēģina vājināt un militāri pakļaut savu garīgo valdnieku – Rīgas arhibīskapu. Turaidas pils vairākkārt tiek aplenkta un iekarota. Dažkārt pils nonāk ordeņa varā bez militārām darbībām, tikai ar draudiem. Ordeņbrāļu gūstā nonāk Rīgas arhibīskapi – Alberts Zuerbērs (1253–1273), Johans III no Šverīnes (1294–1300), Silvestrs Stodevešers (1448–1479) un Brandenburgas Vilhelms (1539–1563). Livonijas valdnieku nemitīgās ķildas nedod paliekošus panākumus nevienai pusei.

Turaidas pils aplenkšana 1297. gadā. Zīmējis Aleksandrs Stankēvičs

 Īpaši asas cīņas ir par Rīgas arhibīskapa un Vācu ordeņa Livonijas zemes mestra virskundzības tiesībām Rīgas pilsētā. No 1297. gada līdz 1330. gadam risinās karš starp Rīgas pilsētu un Vācu ordeni Livonijā. Rīgas arhibīskaps ir rīdzinieku sabiedrotais, tāpēc Livonijas zemes mestra karaspēks 1298. gada martā aplenc Turaidas pili. Te ir patvēries arhibīskaps Johans III no Šverīnes (1294–1300). Pēc astoņu dienu ilgām cīņām, kurās izmanto akmeņu metamās ierīces ballistas un aplenkšanas mašīnas, arhibīskaps padodas un atver Turaidas pils vārtus. Cīņu gaitā ordenis nodedzina visas ēkas ap pili. Vācu ordeņa bruņinieki uzlauž un izlaupa arhibīskapa mantu lādes, kurās atrodas pallijs, sudrablietas un dažādi baznīcas piederumi 6000 sudraba mārku vērtībā. Arhibīskaps pēc kaujas nodod ordenim visus savus īpašumus, arī Turaidas pili. Tomēr ordeņa brāļi viņu 33 dienas notur cietumā Siguldas un Vīlandes (Igaunija) pilīs, turklāt dažas dienas arhibīskaps saņem tikai maizi un ūdeni.