Akmens metamā ierīce (trebučets). R. Peina – Galvija (R. Payne-Gallwey) rekonstrukcija, 1999.

Pētot Turaidas vairāk nekā tūkstoš gadu ilgo vēsturi, redzams, ka dažādi kari un konflikti atstājuši paliekošas zīmes vēsturē un kultūrvidē. Karu likteņus bieži izšķīra jaunas kara tehnoloģijas un karavīru prasmes. Viens no nozīmīgiem jauninājumiem 13.–14. gadsimtā bija iespaidīgs ierocis – akmens metamā mašīna, kas Austrumbaltijas zemēs ienāca krusta karu rezultātā kā Rietumeiropas karamākslas sasniegums. Krustneši būvēja akmens un mūra nocietinājumus, tai skaitā Turaidas un Siguldas pilis, bet karadarbībā izmantoja cilvēku roku spēku darbināmas mehāniskas ierīces - mašīnas, kas ļāva efektīgi pārvarēt koka un mūra nocietinājumu aizsardzību, pakļaut vietējo iedzīvotāju pilsnovadus un kontrolēt tos.

Ierīces, kuru funkcija ir mest lielus akmeņus uz pretiniekiem vai to nocietinājumiem, ir zināmas jau no senajiem laikiem. Tās pazina jau senajā Asīrijā un vēlāk plaši lietoja arī antīkajā pasaulē. Tomēr agrajos viduslaikos šādu ierīču lietojums bija samazinājies un tās plaši atsāka lietot tikai 12. – 13. gadsimtā, kad ierīces parādījās Austrumbaltijas zemēs, arī Livonijā.

Pirmā reize, kad akmens metamo ierīču lietojums Livonijā ir apstiprināts vēstures avotos, ir 1206. gads. Pēc Indriķa hronikas ziņām šajā gadā krusta karotāji uzbruka Mārtiņsalas (Holm) pilij, kuru aizstāvēja Daugavas lībieši un ar akmens metamajām mašīnām, kuras hronists dēvējis par paterellām (patherellae), “svieda pilī liesmas un akmeņus”. Pils tika ieņemta. Turpat minēts, ka šādas metamās ierīces pēc vācu paraugiem būvējis arī Polockas kņaza karaspēks, kas 1206. gadā ielencis jau minēto Mārtiņsalas pili. Viņu uzbūvētā akmens metamā ierīce gan darbojusies nepareizi, metot akmeņus uz aizmuguri, ievainojot savus karavīrus. Iespējams, tieši šīs neveiksmes dēļ polockiešiem nācies aiziet no pils, neko nepanākušiem.

1211. gadā vācu krusta karotāji, lībieši un letgaļi uzbruka Vīlandes (Fellin) pilij mūsdienu Igaunijā. Vāci plaši lietoja akmens metamās ierīces (“mezdami nakti un dienu akmeņus”) un pēc hronista domām “igauņi…kaut ko tādu vēl nekad nebija redzējuši”. Pils tika veiksmīgi ieņemta. Jau nākamajā, 1212. gadā, izmantojot akmens metamās ierīces, vāci apspieda letgaļu un lībiešu Autīnes sacelšanos. Aplencot sacelšanās centru – Satezeles pili, arī tika lietotas aplenkuma mašīnas. Šāda spēka demonstrācija piespieda sacelšanās dalībniekus padoties. Netālu esošā Turaidas koka pils tika nopostīta divas reizes - 1206. un 1212. gadā, tomēr nav ziņu par metamo ierīču pielietošanu, koka pili ieņemot.

Paterellas darbības shēma. V.Abramova un A.Kirpičņikova rekonstrukcija, 1958. gads

Sākot ar 1222. gadu, situācija mainījās. Hronists raksta: “Un daži no viņiem [Sāmsalas igauņiem] […]iepazinās ar prasmi rīkoties ar paterellu jeb mašīnu […]Atgriezušies Sāmsalā, viņi sāka pagatavot paterellas un mašīnas un mācīja to arī citiem”. Apbruņojušies ar jaunajām zināšanām, sāmsalieši uzbūvēja 17 akmens metamās mašīnas, uzbruka dāņu pilij Sāmsalā un to ieņēma. Igauņi aizstāvoties izmantoja “paterellas un mašīnas pret kristiešu mašīnām”, bet uzbrūkot rīkojās “ar vācu paņēmieniem”. Tomēr šīs zināšanas nāca par vēlu, un kaut arī, izmantojot akmens metamās ierīces Tērbatas (Dorpat) pils aizstāvībā, divas reizes izdevās krustnešu uzbrukumus atsist, igauņi nebija pārņēmuši mūra piļu būvniecības prasmes un katrreiz savus nocietinājumus atjaunoja no koka. 1224. gadā tika ieņemta Tērbatas pils, sagraujot igauņu pretošanos Igaunijas centrālajā daļā un 1227. gadā krustnešiem spiesti pakļauties bija arī sāmsalieši.

13. gadsimtā nogalē pretestību krustnešiem vēl izrādīja zemgaļi. Tomēr nav ziņu, ka viņi būtu pārņēmuši akmens metamo ierīču būvniecību, kā to bija darījuši igauņi. Uzbrūkot zemgaļu Dobeles pilij 1290. gadā, tika lietota akmens metamā ierīce, hronikā saukta vienkārši par akmeņmeti (“blîde”). Tāpat arī, aizstāvot jaunuzbūvēto Svētkalna (Heiligenberg) pili (būvēta 1286. gadā), krustneši izmantojuši divas akmens metamās ierīces.

1298. gadā uzbrukumā Turaidas mūra pilij izmantoja akmens metamās ierīces. Rīgas arhibīskapa pilij uzbruka Livonijas ordeņa bruņinieki. Pils tika ieņemta un arhibīskaps Jānis (Johann) III no Šverīnes (Schwerin) nonāca ordeņa gūstā. Šis fakts vēlāk minēts Livonijas garīdzniecības sūdzībā Romas pāvestam, kur teikts, ka ordeņbrāļi “noziedzīgi pilī iebrūkot, to ar mašīnām, ballistām…nekrietni postīja”. Ballistas šajā gadījumā gan drīzāk saprotamas ne kā aplenkuma mašīnas, bet kā arbaleti. Indriķa hronikā bieži šāds apzīmējums lietots - arbaletisti saukti par balistārijiem (ballistarii). Arī 1312. gadā, pāvesta legātam Franciskam no Moliāno (Franciscus de Moliano) nopratinot ordeņa pārkāpumu lieciniekus, kāds mūks Veseris (Wesserus) no Turaidas, liecināja, ka ordeņbrāļi Turaidas pili ieņēmuši “ar mašīnām”.

14. gadsimtā Livonijas somugru un baltu tautu pretošanās bija apspiesta, taču kari tāpēc nebeidzās. Livonieši bieži karoja ar kaimiņiem – visbiežāk vēl nekristītajiem lietuviešiem, dažkārt arī ar Pleskavas, Novgorodas un Polockas krievu kņazistēm. Akmens metamās ierīces bija pazīstamas arī šīm tautām, piemēram, 1330. gadā lietuvieši ar tām uzbrukuši Piltenes (Pilten) pilij, savukārt novgorodieši būvējuši akmens metamās ierīces (порокы), lai uzbruktu Rakveres (Wesenberg) pilij mūsdienu Igaunijā.

Vairāki cilvēki velk paterellas sviru atsvara vietā. Pētera no Eboli zīmējums, ap 1200. gadu

Kā tieši sauca un kā darbojās šīs efektīvās ierīces? Indriķa hronikā tās parasti dēvētas par paterellām (patherellae). Šis nosaukums, iespējams, nāk no senāka vārda akmens metamās mašīnas apzīmējumam – “petraria”. Šis nosaukums cēlies no grieķu vārda “petros” (akmens) un apzīmējis akmens metamo ierīci jau pirms krusta karu sākuma Bizantijas impērijā.

Ierīces darbības pamatprincips bija tāds pats, pēc kāda darbojas linga. Kustīgas sviras īsākajā galā tika iestiprināts atsvars, garākajam galam piestiprināta linga, kurā ievietoja lādiņu. Lai šautu, atsvars tika pacelts, bet linga ar lādiņu tika novietota nospriegotā stāvoklī uz zemes. Šaujot tika izmantots atsvara smaguma spēks – atsvars, krītot lielā ātrumā, rāva sev līdzi lingā ievietoto lādiņu, tas atdalījās no lingas brīdī, kad noteiktajā leņķī atāķējās lingas stiprinājums. Atsvars varēja arī nebūt, tā vietā īsāko galu vilka cilvēki vai zirgi.

Iekārtas bija dažāda lieluma (arī hronists Indriķis piemin “mazās mašīnas” un “lielo mašīnu”), taču darbības principi bija visai līdzīgi. Mazās akmens metamās ierīces mēdza vest līdzi karaspēkam, savukārt lielās parasti būvēja uz vietas, līdzi vedot tikai atsevišķas sarežģītākās detaļas. Šādas iekārtas uzbūvēšanai bija nepieciešami pieredzējuši speciālisti, citādi varēja gadīties, ka akmens metamā ierīce nedarbojas pareizi vai pat apdraud pašus tās lietotājus (kā tas gadījās polockiešiem 1206. gadā pie Mārtiņsalas pils). Šis notikums, domājams, nebija vācu hronista izdomāts – akmens metamajām ierīcēm, kas darbojas ar atsvara palīdzību, lādiņa aizlidošana uz aizmuguri bija viena no izplatītākajām kļūdām. Vērā ņemams ir fakts, ka ar šīm mašīnām bieži darbojās dižciltīgi krustneši un krustnešu vadoņi (piemēram, jau minētā Mežotnes pils aplenkuma laikā 1220. gadā ar vācu “lielo mašīnu” akmeņus raidīja pats Saksijas hercogs Alberts), kuri visticamāk bija izglītoti akmens metamo ierīču būvniecībā un lietošanā.

Vecākajā Atskaņu hronikā minētie “akmeņmeši” (oriģinālā - “blîde” – no grieķu vārda “ballein” - mest) un Novgorodas Pirmajā hronikā minētie “poroki” iespējams ir vienkārši citi apzīmējumi šai pašai ierīcei. Indriķa hronikā bieži minētie vārdi “paterellas un mašīnas” liek domāt, ka tika pielietots vēl kāds mašīnu veids. Šis otrs mašīnu veids nevar būt tarāni, aplenkuma torņi u.c., jo minēts, ka šīs “paterellas un mašīnas” izmantotas arī aizstāvībai. Tātad tām bija jābūt kādām akmens metamajām mašīnām.

Ļoti iespējams, ka tās bija tā sauktās arkbalistas (arcuballistae) – akmens metamās ierīces, kas darbojās līdzīgi kā arbaleti, tikai bija apjomīgākas un šāva daudz lielākus lādiņus – akmeņus vai lielas bultas. Turaidas pils arheoloģiskajā izpētē ir atrasti arkbalistu bultu uzgaļi, kas datējami ar 13./14. gadsimtu. Domājams, tās varētu būt arī daļas no konkrēti neminētajām “mašīnām”, par kurām runā hronists Indriķis. Tomēr grūti to viennozīmīgi apgalvot, jo citviet tekstā vārdi “paterellas un mašīnas” lietoti kā sinonīmi. Lai arī nevar apgalvot, ka šīs ierīces lietotas jau Indriķa hronikas aprakstītajā laikā (13. gadsimta sākumā), var visai droši teikt, ka 14. gadsimtā arkbalistas tika lietotas – tās bija daudz mobilākas par paterellām. Tāpat arī arkbalistas prasīja mazāku spēku tās uzvelkot un mazākas prasmes, lai precīzi šautu.

Arkbalista pie Turaidas pils. A. Stankeviča zīmējums, 1999.

Var secināt, ka akmens metamās ierīces bija ļoti nozīmīga viduslaiku karamākslas daļa, kuru Livonijā ieveda krustneši pamatā no mūsdienu Vācijas teritorijas. Iespēja mest lielus akmeņus uz ienaidnieka nocietinājumiem bija viena no krustnešu lielajām priekšrocībām cīņā ar vietējām baltu un somugru tautām. Tās tika izmantotas arī vēlāk – cīņās starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas mestru, tai skaitā aplencot Turaidas mūra pili 13. gadsimta beigās.  Liecības par viduslaiku ieročiem, kara mākslu un vēstures notikumiem var iepazīt ekspozīcijās par viduslaiku vēsturi, kas apskatāmas Turaidas mūra pilī.

Jānis Rudzītis Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts publicēts Siguldas Avīzē, novembris 2016 Nr.11(186)