Turaidas kosmiskie gredzeni

Turaidas muzejrezervāts ir viena no skaistākajām Latvijas vietām, kur harmoniski savienojas daba un ēkas – pieminekļi, kas kopā veido stāstu par vēsturi tūkstoš gadu garumā. Katru gadu šeit ierodas daudz tūristu, lai apmeklētu seno pili un pastaigātos pa gleznaino apkārtni. Turaidas vēturiskais centrs ir piesaistījis cilvēkus jau dziļā senatnē, bet šodien mēs vēlamies saprast, kā apkārtējo pasauli redzēja un kā tajā dzīvoja mūsu senči.

Pilnīgi loģiski ir pieņemt, ka tautas vēsturi, tradīcijas un kultūru noteica cilvēku griba, viņu personīgie centieni. Bet nedrīkst aizmirst arī par to dabas apstākļu nozīmi, kādos dzīvoja iepriekšējās paaudzes. Viņu reliģiskie kulti un praktiskās iemaņas ir cieši saistītas ar apkārtējo vidi, un notikumiem, kas norisinājās miljoniem gadu pirms cilvēka parādīšanās uz mūsu planētas.

Bieži var dzirdēt viedokli, ka senajos laikos cilvēkiem nebija pieejama stratēģiskā plānošana, viņu zināšanas bija visai ierobežotas, bet darbības bija diezgan primitīvas, tai skaitā, kad runa bija par vietas izvēli svētnīcām, akām, mājām vai pat cietokšņiem. Tomēr pētījumi, kurus veica ģeoloģe, zinātņu doktore Lija Bērziņa, rāda, ka mūsu senči pilnībā varēja pieņemt pārdomātus lēmumus, balstoties uz zināšanām, kas iegūtas, pateicoties tieši novērojumiem un vērībai pret dzīvās dabas parādībām.

Pateicoties dr. Bērziņas darbam, mēs varam iedomāties, kādu redzēja pasauli mūsu priekšteči. Bet vispirms iztēlē jāveic ceļojums mūsu planētas tālā pagātnē.

Vēžskorpionu laiki

Mūsdienu Gaujas Nacionālā parka reljefs un daba pie Siguldas un Turaidas savu izskatu ir ieguvuši pateicoties ģeoloģiskajiem procesiem, kuri ir ilguši desmitiem un simtiem miljonus gadu. Pirms apmēram 600 miljoniem gadu mūsdienu Latvijas teritorija bija krīta jūras dibens, kurā nogulsnējās nogulas, kas laika gaitā sacietēja un kļuva par kaļķakmeni un smilšakmeni. Pirms apmēram 540 miljoniem gadu, kad sākās Zemes ģeoloģiskās vēstures kembrija periods, dzīvība sāka iegūt pārsteidzošu daudzveidību.

Gāja gadu miljoni, pagāja sekojoši ģeoloģiskie periodi: ordoviks un silūrs. Pirms apmēram 400 miljoniem gadu, pēc ģeoloģijas mērvienībām salīdzinoši nesen, mūsdienu Latvijas teritorija pacēlās virs jūras līmeņa, un tas, kas miljoniem gadu bija nogulsnējies, sāka izskaloties. Toties, sākoties vidējam devonam, atkal atgriezās jūra un sākās jauns nogulu uzkrāšanās posms. Tieši devona laika smilšakmeņus mēs redzam kraujās un alās Turaidas apkārtnē. Tas bija pārsteidzošs dažāda veida zivju un briesmīgo vēžskorpionu attīstības laiks. Arī mums visem zināmie nēģi parādījās tieši šajā laikā.

Tā kā Turaidā seno devona laika smilšakmeņu virsma noklāta ar plānu jaunu irdeno nogulu kārtu, kurus atnesis pēdējais ledājs, mēs nevaram droši pateikt, kas notika laikā, kurš atdala mūs no devona perioda. Var pieņemt, ka Gaujas baseina teritorija visus šos desmitus miljonus gadu bija sauszeme, kura bija pakļauta vējiem un izskalošanai.

Sava loma bija arī tam, ka parādījās ledāji, kuri kā milzīgi skrāpji nolīdzināja zemes virsmu, bet atstāja arī milzīgas sajauktas grunts masas jaunās vietās. Ledāja kušanas laikā veidojās milzīgas straumes, kas izskaloja ielejas, pa kurām tagad plūst upes – tai skaitā arī Gauja, kura apskalo devona perioda klintis, kam ir vairāk nekā 359 miljoni gadu.

Dzīvā Zeme

No cilvēku redzes viedokļa klintis un kalni šķiet nekustīgi. Bet tie, tāpat kā visa mūsu planēta, atrodas pastāvīgā kustībā. No vienas puses zemes garozu pievelk Mēness un Saule, kā rezultātā katru diennakti mēs nemanāmi paceļamies un nolaižamies par apmēram 30-40 centimetriem.

Tāpat ne uz brīdi neapstājas horizontālās tektoniskās kustības. Piemēram, praktiski visa Eiropa pārvietojas ziemeļaustrumu virzienā ar vidējo ātrumu apmēram 15 mm gadā. Pie tam kontinenta ziemeļu daļa, kura no ledāja smaguma atbrīvojās pirms apmēram 11 000 gadiem, ceļas uz augšu, cenšas atjaunot savu seno profilu. Maksimālais ātrums fiksēts Skandināvijā, kur tas sasniedz 11 mm gadā.

Visu šo procesu summa rada kalnu iežu sīkbloku struktūras veidošanos, kura ir bagāta plaisām, kas lieliski redzamas ar neapbruņotu aci tajos iecirkņos, kur nav irdeno nogulu un augsnes seguma. Tur, kur augšējie slāņi sastāv no jaunām, irdenām nogulām, formējas pazemināta blīvuma grunts un paaugstinātas ūdens un gāzu caurlaidības zonas. Rezultātā veidojas tā saukto “āderu” sistēma, kura pēc savas būtības ir lineāra.

Pa šīm „āderēm” vieglāk ieplūst lietus un gruntsūdeņiem, kustēties dažādām gāzēm, vieglāk attīstīties augu sakņu sistēmai, tās ir labvēlīgas vietas mikrofaunas attīstībai. Tādu „āderu” krustojumos ir izdevīgāk rakt akas, jo tur tiek novērota aktīvāka gruntsūdeņu filtrācija, arī rakt irdenu augsni ir vieglāk.

Taču bez līnijveida „āderu” struktūrām eksistē arī citas – tās ir apļveida „āderu” struktūras, kuras radušās pēc meteorītu krišanas.

Kosmisko ciemiņu pēdas

Mūsu planēta nepārtraukti saduras ar kosmosā lidojošām daļiņām. Saskaņā ar mūsdienu pētījumiem, katru gadu uz zemi krīt 18 līdz 84 tūkstoši meteorītu vielas daļiņu, kuru masa ikvienai no tām ir lielāka par 10 gramiem. Protams, tādas sīkas daļiņas nevar mūsu planētai kaitēt. Bet lielākās var aizlidot līdz Zemes virsmai, un, kaut arī tās krīt retāk, tomēr planētas miljoniem gadus ilgās vēstures laikā tās ir triekušās pret zemi daudzus desmitus tūkstošus reižu.

Atsitoties pret zemi, meteorīti rada ārējās sitiena pēdas – krāterus. Tagad daudzi fotogrāfijās un kino (bet varbūt kāds arī klātienē) ir redzējuši ievērojamo Arizonas krāteri 1200 metru diametrā. Tas ir salīdzinoši jauns krāteris, kurš izveidojās pēc meteorīta kritiena pirms aptuveni 50 tūkstošiem gadu. Vēl jaunāks ir Kaali krāteris Sāremā salā, kura diametrs ir 110 metri, - tas radās tikai pirms aptuveni 3500 gadiem. Laiks rit, un lietus, temperatūras maiņa, vējš lēnām, bet noteikti tos posta.

Tāpēc seno kritienu pēdas var būt pavisam nepamanāmas. Piemēram, kembrija perioda beigās tagadējās Igaunijas teritorijā, Osmusāres salas tuvumā, nokrita meteorīts, kurš radīja krāteri 7000 metru diametrā. Pirms dažiem desmitiem miljonu gadu liels meteorīts nokrita netālu no tagadējās Dobeles. Tas atstāja krāteri 4000 metru diametrā. Bet zemes virspusē tagad ir grūti pamanīt bijušo katastrofu sekas.

Tomēr – trieciena pēdas ir palikušas kalnu iežu slānī. Kad meteorīti ietriecas cietajos iežos, to trieciena enerģija izplatās zemes garozā, veidojot saspieduma un sablīvējuma zonas, kas plānā atgādina ūdenī iemesta akmens radītos apļus. Arī ieži sajaucas, veidojot radiālas un gredzenveida plaisas.

Zemes garozā rodas anomāli spriegumi, kuri ir spēcīgāki šo stuktūru centrālajā daļā. Tēlaini izsakoties, triecienā sadrupušie ieži cenšas atjaunoties, atgūt savu formu. Te notiek iežu pacelšanās un tiek novērota maksimāla enerģijas izdalīšanās, kas var turpināties miljoniem gadu, kamēr visi spriegumi pilnībā kompensējas.

Pat, ja erozija iznīcina visas virspusējās meteorītu trieciena pēdas, šīs zonas saglabājas cieto iežu slānī un ietekmē pazemes ūdeņu un gāzu pārvietošanos, erozijas procesu attīstību. To ietekmei var izsekot zemes virspusē un caur jauno irdeno nogulu slāni, kas ļauj biolokācijas speciālistiem fiksēt to esamību.

Noslēpumainās zonas

Simtiem miljonus gadu ilgās bioloģiskās evolūcijas gaitā izveidojās daudzveidīga dzīvo organismu reakcija uz dažādām apkārtējās vides īpašībām. Dažas saiknes ir pilnībā skaidras – piemēram, dzīvnieki var pulcēties vienā vietā, jo tur aug sulīgāki augi, kuri savukārt attīstās vietās, kur tiem ir vieglāk „aizsniegties” līdz dzīvinošajam mitrumam, tas ir, noārdīto iežu zonās. Tas ir pats vienkāršākais piemērs, taču ir arī sarežģītākas mijiedarbības ķēdītes, kuras ne vienmēr izdodas formalizēt un aprakstīt.

Viena no tādām sarežģītām, ne līdz galam izpētītām parādībām ir biolokācijas efekts, tas ir, dzīvas būtnes, tai skaitā cilvēka, reakcija uz atrašanos anomālās zonas robežās. Cilvēka reakcija šajā gadījumā liek darboties viņa rokās esošajai koka rīkstītei, metāla caurulītei vai rāmītim, kuri sāk kustēties, ja operators šķērso vides neviendabīgumu, tas ir, tā saucamās „āderes”. Tautā tādus cilvēkus, kuri praktizē biolokāciju, sauc par „rīkstniekiem”.

Ir norādījumi uz to, ka praktiska rīkstnieku iemaņu pielietošana tika pieminēta jau pirms 4 tūkst. gadu Ķīnā. Vēlākos laikos rīkstnieku iemaņas izplatījās arī Eiropā, tai skaitā arī tautām, kuras apdzīvoja Baltijas jūras reģionu. Tām bija kā praktiska, piemēram, lai atrastu labāko vietu akas rakšanai vai mājas celšanai, tā arī sakrāla nozīme, demonstrējot cilvēka atkarību no viņam nesaprotamiem dabas spēkiem.

Savus novērojumus viņi centās atstāt skolniekiem, kuri varētu saglabāt viņu zināšanas, nododot savas atziņas un pieredzi nākamajām paaudzēm, sargājot no aizmirstības. XX gadsimtā interesi par biolokāciju izrādīja visdažādāko zinātņu speciālisti, un pirmām kārtām ģeologi un ģeofiziķi. Tika pētīti un sistematizēti arī senie paņēmieni un metodes. Un, kaut arī biolokācijas mehānisma atminēšana ir nākotnes lieta, mēs varam pieļaut, ka biolokācijas anomālijas, kuras fiksē mūsdienu speciālisti, varēja noteikt arī pagātnes rīkstnieki.

Tādā veidā biolokācijas izmantošana mūsdienās palīdz uzminēt, kādas apkārtējās vides īpatnības bija svarīgas mūsu senčiem, un saprast, kas ir svarīgs mums arī šodien, tai skaitā kultūras un garīgo vērtību saglabāšanai.

Spēka centru meklējumos

Dr. Bērziņa, detalizētu biolokācijas pētījumu laikā Turaidas muzejrezervāta teritorijā ir atklājusi 30 gredzenveida jeb apļa biolokācijas anomāliju struktūras, kuru ārējais diametrs ir no 10 līdz 200 metriem. Pēc viņas domām, tās arī ir meteorītu kritiena pēdas, kuru kompensācijas periods vēl turpinās.

Šo gredzenveida struktūru izvietojums Turaidas muzejrezervāta teritorijā var izskaidrot šīs teritorijas reljefa īpatnības. Minētā teritorija vairāk nekā 40 hektāru platībā atrodas Gaujas senās ielejas augšējā terasē un ir sadalīta ar dziļu gravu sistēmu. Zem plāna irdeno kvartāra perioda nogulu paklāja pārsega slēpjas senie devona perioda ieži, kuri atsedzas kā klintis ielejas nogāzēs vai tiešā upes tuvumā.

Vienai no muzejrezervāta teritorijas daļām - Dainu kalnam, novietojumā ir savdabīga čūskveida forma.  Uz šī pakalna atklātas sešas gredzenveida struktūras, kuras nosaka Dainu kalna aprises, jo ieži gredzenveida struktūrās ir noturīgāki pret erozijas procesiem, nekā tie, kas atrodas blakus. Tāpēc attīstījies gravu tīkls ieskauj gredzenveida anomālijas, radot Dainu kalnam esošo novietojumu teritorijā. (sk.zīm. Dainu kalna kopskats)

Gredzenveida struktūrām pilns ir arī pilskalns, uz kura atrodas Turaidas pils. Zīmīgi, ka pils cēlāji izvairījās no sienu celšanas uz gredzenveida anomālijas struktūrām, izvēloties „neitrālas”vietas, jo pārblīvējuma zonas izceļas ar paaugstinātu trauslumu, sablīvējuma zonas – ar lielu porainību. Gan vienā, gan otrā gadījumā tām ir vāja nestspēja.

Turaidas muzejrezervāta sakrālās vietas arī ir izvietotas gredzenveida struktūru robežās, piemēram, Baznīckalnā. Bet vislielākā gredzenveida struktūra ir Turaidas muižas dīķu sistēma jo, pateicoties ūdenscaurlaidīgajām zonām, tai ir nepārtraukta gruntsūdeņu pieplūde, un pēc būtības tā ir kā liela atklāta aka.

Izpētot Gaujas ielejas un Turaidas vēsturi, mēs gribam iztēloties, kā ritēja mūsu senču dzīve. Un, pateicoties biolokācijas kartēšanai, mēs varam daudz labāk iztēloties, kā dzīvoja un kam pievērsa uzmanību cilvēki, kuri dzīvoja pirms gadu simtiem. Būdami pilnībā atkarīgi no dabas parādībām, viņi centās novērot tās vissīkākās izmaiņas, pa kripatiņai vāca zināšanas, interpretēja tās mākslas tēlos un tādā veidā izveidoja tautas kultūras audumu.

Tā miljoniem gadu tāli notikumi ietekmē mūs arī šodien.

Konstantīns Ranks Žurnālists, jūras inženieris-ģeologs