istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

porno
IMG_2437

Arheologa un sabiedriskā darbinieka Jāņa Graudoņa arhīvs Turaidas muzejrezervātā


Graudonis_2Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas izcilā arheologa Dr. habil.hist. Jāņa Graudoņa arhīvs. Lai gan J. Graudonis savā dzīvē paveicis ļoti daudz, viņa darba mūža piemineklis ir Turaidas pils, kura restaurēta balstoties uz viņa izrakumos gūtajām atziņām. Turaidas apkārtnē J. Graudonis veicis izrakumus arī lībiešu kapu uzkalniņos. Mūža pēdējos gadus izcilais zinātnieks un sabiedriskais darbinieks pavadīja Turaidā, tādēļ loģiski, ka viņa arhīvs nonācis muzejrezervāta īpašumā. Tas ir plašs materiāls, kurš sniedz ieskatu ne tikai izcilas personības dzīvē un darbā, tā ir lieliska liecība Latvijas arheoloģijas vēsturē un arī Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Jānis Graudonis izturējies ar rūpību pret visām lietām, kuras viņš darījis. Viņš apzinājies, ka šīs liecības var būt būs nozīmīgas nākotnē, un saglabājis tās.

IMG_2491Jāņa Graudoņa arhīvu var iedalīt vairākās daļās. Pirmo veido arheoloģisko izrakumu pārskati. Atbilstoši likumam, pārskatu pirmie eksemplāri glabājas LU Latvijas vēstures institūtā, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā un Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, tomēr vēl viena eksemplāra esamība sniedz gan papildus drošību, gan atvieglo pieejamību pētniecībai. Īpaši nozīmīgi Turaidas muzejrezervātam ir pārskati par izrakumiem Turaidas pilī un Krimuldas Liepeņu uzkalniņkapos.

Nākamo avotu grupu veido J. Gaudoņa monogrāfiju, rakstu, referātu un interviju manuskripti. Šī sadaļa nozīmīga zinātnes vēstures pētniekiem. Tā sniedz ieskatu zinātnieka – Jāņa Graudoņa darba stilā, satur arī daudz t.s. „ melnā materiāla” – labojumus un papildinājumus. J. Graudonis rūpīgi gatavojies intervijām, to, tāpat daudzu viņa lasīto referātu teksti daudzos gadījumos nav publicēti.  Saglabāts arī kāds televīzijas intervijas teksts, kura otro eksemplāru J. Graudonim izdevies iegūt. Mūsdienās ir grūti iedomāties, ka padomju laikā viss radio un televīzijā teiktais tika fiksēts rakstveidā – burtiski – vārds vārdā, neko neizlaižot.

IMG_2563J.Graudoņa arhīva lielākā vērtība ir tā, ka tas labi ilustrē kādus „atļauts – neatļauts” rāmjus veidoja padomju sistēma. Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados arheologu darbs norisinājās galvenokārt topošo Pļaviņu un Rīgas HES appludināmajās zonās. Daugavas krastos atradās neskaitāmi arheoloģijas un vēstures pieminekļi, izcili dabas objekti, kuri latviešu tautā bija ieguvuši nacionālu simbolu nozīmi – Staburags, Pērses upe, Liepavots. Tauta izjuta skumjas un satraukumu par to, ka šie objekti pazudīs uz mūžu. Tikmēr no tribīnēm un plašsaziņas jeb, kā tolaik teica, „masu informācijas līdzekļiem” skanēja slavinājuma vārdi par „Daugavas ūdeņu savaldīšanu” progresa vārdā. J. Graudonis un vairāki citi patriotiski noskaņoti zinātnieki centās saglabāt iespējami daudz liecību par senatnes un dabas pieminekļiem. 1963. gadā tapa rakstu krājums „Daugava Pļaviņu HES rajonā”. J. Graudonis ir saglabājis liecības, kuras dokumentē krājuma tapšanas gaitu – oficiālo saraksti, rakstu recenzijas, zinātnisko padomju lēmumus un norādījumus. Lai gan recenzijas ir pozitīvas, jaušams, ka tolaik varenās Zinātņu Akadēmijas vadība nav ieinteresēta šāda rakstu krājuma tapšanā. Seko ieteikums to papildināt ar rakstu par revolucionāro kustību. Tiek sameklēts autors un krājumu papildina ar biedra Cirša rakstu “Revolucionārā kustība Sēlpilī” (recenzijā „b. Cirsis”, iniciāļi nav norādīti – G. Z.). Bez zinātniskajiem recenzentiem krājumam ir divi „eksperti – recenzenti” – Sprinģis un Strods, kuri ar savu parakstu apliecina, ka ir brīdināti par to, ka ir iepazīstināti ar PSRS Augstākās Padomes prezidija 1947. gada 9. jūnija rīkojumu (указ), kas paredz kriminālatbildību par tādu ziņu izpaušanu, kas satur valsts noslēpumu. Ja rakstu recenzijas ir latviešu valodā, tad veidlapas ar „ekspertu – recenzentu” vārdiem ir tikai krievu valodā. Zinot padomju sistēmu, jēdzienu „valsts noslēpums” varēja traktēt ļoti plaši. Cits jautājums ir par to, kā bija iegūstams statuss „ eksperts – recenzents”. Katrā ziņā J. Graudonis tādu nekad nav ieguvis. J. Graudonis rakstu krājumam bija sagatavojis rakstu  “Arheoloģiskie izrakumi Pļaviņu HES ūdenskrātuves zonā”. 1964. gadā visi nepieciešamie paraksti ir iegūti un manuskripts – 188 lpp. teksta un attēli, nodots LZA izdevniecībā. Tā tālākais liktenis nav zināms – J. Graudoņa darbu sarakstā šāds raksts neparādās ne 1964., ne nākamajos gados. Līdzīgs stāsts ir par J. Gaudoņa monogrāfiju „Mūkukalns un Altene”, par kuru tāpat saņemtas visas nepieciešamās recenzijas un zinātnisko padomju lēmumi, bet 1973. gadā kāds nezināms ierēdnis uz manuskripta titullapas uzrakstījis vienu vārdu “Отлажить “ (“Atlikt” krievu val. – G. Z.), lemjot monogrāfiju aizmirstībai. Sadalīta atsevišķos rakstos, tā publicēta citos izdevumos.

IMG_2532Trešo avotu grupu veido dokumenti, piezīmes, izraksti, kuros dokumentēta J. Graudoņa darbība dažādās sabiedriskajās organizācijās – sākot ar Latvijas Dabas un vēstures biedrību, kura gatavoja arī minēto rakstu krājumu. Sevišķi rosīga J. Graudoņa sabiedriskā darbība kļūst tautas Atmodas periodā un pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas – Latvijas Tautas Fronte, Rīgas Latviešu biedrība, Triju Zvaigžņu ordeņa brālība, Latvijas arheologu biedrība, Melngalvju nama atjaunošanas biedrība, Tautiešu repatriācijas atbalsta biedrība u.c. Daudzās dokumentālās liecības ir nozīmīgas to darbību raksturošanai. Noteikti nopietnas izpētes vērta ir Latvijas Dabas un vēstures biedrības darbība padomju periodā. Tieši J. Graudoņa darbība labi raksturo tās patiesos mērķus un centienus, kurus gan dažbrīd aizplīvuro piesegšanās ar padomju  ideoloģijai atbilstošām frāzēm.

Nozīmīga laikmeta liecība ir arī Jāņa Graudoņa sarakste ar trimdā – Zviedrijā dzīvojošo latviešu arheologu, bijušo Valsts Vēsturiskā muzeja (mūsdienās Latvijas Nacionālā vēstures muzeja) direktoru Valdemāru Ģinteru (1899 – 1979). V. Ģinters ir spilgta personība Latvijas vēsturē – par varonību Latvijas Neatkarības karā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, Otrā pasaules kara laikā iesaistījies nacionālajā pretošanās kustībā, bijis Latvijas Centrālās padomes biedrs, turklāt saistījies arī ar britu izlūkdienestu, viens no t.s. „bēgļu laivu” organizatoriem. Ar „bēgļu laivu” palīdzību simtiem okupācijas varu vajāto kara pēdējos mēnešos nonāca Gotlandē.

Padomju okupētajā Latvijā V. Ģinters bija persona „non grata”. Latvijas arheologu izcilajā kopdarbā „Latvijas PSR arheoloģija”, kas iznāca 1974. gadā, V. Ģintera vārds apzināti apiets. Citējot viņa rakstus, norādīts tikai izdevums, kurā tas iespiests, vai pieminot viņa vadītos izrakumus, norādīts, ka tos veicis Valsts Vēsturiskais muzejs.

J.Graudoņa sarakste ar V. Ģinteru aizsākusies 1968. gada februārī un turpinājusies līdz 1970. gada janvārim, kad, cik noprotams no J. Graudoņa piezīmes, tā pārtrūkusi „pēc norādījumiem no augšas”. Zīmīgi, ka V. Ģinters savas vēstules bieži rakstījis uz lapām ar Stokholmas Vēstures muzeja logo, tādejādi it kā radot iespaidu, ka sarakste notiek ar iestādi.. Zinot to, ka padomju vara J. Graudoni bija ierindojusi „buržuāzisko nacionālistu” skaitā, kas nozīmēja pastiprinātu kontroli un šķēršļus veidojot akadēmisko karjeru, šāda sarakste no viņa puses bija  uzdrīkstēšanās. Raugoties caur laikmeta prizmu, varam būt pateicīgi J. Graudonim, ka Valdemārs Ģinters, izcils arheologs, zinātnieks un patriots, kurš savu dzīvi bija veltījis Latvijai, saņēma kaut nelielu, daļēji slēptu uzmanības apliecinājumu no Dzimtenes, laikā, kad tās pārstāvjiem bija dots nepārprotams mājiens novērsties no viņa.

Jāņa Graudoņa arhīvs kompaktā veidā glabā liecības gan par viena cilvēka dzīvi un darbu, gan laikmetu, kurā viņš darbojies. Domājams, tas ieinteresēs ne vienu vien pētnieku – gan arheologu, gan vēsturnieku. Tomēr pirmo vērtējumu būtu svarīgi sniegt jau tagad – mums, kuri pazina gan šo laiku, gan pašu Jāni Graudoni.

Dr. hist. Guntis Zemītis
LU Latvijas vēstures institūta direktors

    Aktuāli, Jaunumi, Latvijai 100