Ikvienas tautas vēstures stāsts ir unikāls un balstās tūkstošgadīgā pieredzē, kas ļāvusi tautai izdzīvot un pastāvēt. Interese par mūsu zemes vēsturi un tautas dzīvi pie Baltijas jūras pasaulē arvien pieaug. Apmeklētāji, kuri ierodas Latvijā un apmeklē arī Siguldu un Turaidu, ir no vairāk nekā 80 pasaules valstīm. Tā liecina pagājušajā gadā Turaidas muzejrezervātā apkopotie dati.  Apmeklētāji grib uzzināt to, kas šeit ir līdzīgs ar viņu pieredzi, kas ir atšķirīgs, kas rada apbrīnu un ir salīdzināšanas vērts.

Muzejs šo stāstu rada un veido ar ekspozīciju palīdzību, par to, kas mēs esam un kādi mēs esam, kādas vērtības ir mūsu dzīvesveida un kultūras pamatā.

Bez kvalitatīvām, saturā bagātām un sabiedrību interesējošām ekspozīcijām, kā rāda prakse, nevar nodrošināt stabilu un pieaugošu apmeklējumu, tāpat izprast to, kas veidojis mūsu identitāti un piederību savai valstij.  Ar finansējumu vēstures pētniecībai, tāpat muzeju ekspozīcijām, kas stāsta par Latvijas vēsturi, tās kultūras mantojumu, vienmēr ir bijis saspringti. Taču pieredze rāda, ja ir laba koncepcija, pārdomāts saturs un spējam radīt pārliecinošu ekspozīcijas plānu, tad finansējumu tomēr var rast un saņemt arī Kultūras ministrijas un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Tā tas bija saistībā arī ar ekspozīciju “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, kas tika atklāta 2019. gada 4. maijā Klaušinieku mājā.

Latvijā pirms 20 gadiem tika uzsākta muzeju akreditācija, kas muzeju darbībā bija iedvesmojošs process. Turaidas muzejrezervāts bija viens no pirmajiem muzejiem, kas iesaistījās akreditācijas procesā, jo gribējās analizēt, vērtēt, kādi mēs esam, kāds ir mūsu muzeja darbs, kādas ir mūsu zināšanas un profesionalitāte. Turaidas muzejrezervāts pirmās akreditācijas sākumā savu darbību bija veicis jau 10 gadus. Tas bija un arī šobrīd ir Latvijā pilnīgi jauna tipa muzejs ar daudzām uz vietas esošām ēkām-pieminekļiem, kultūrvēsturisko vidi, materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu un ar to saistītu krājumu un ekspozīcijām. Trešās Atmodas sākumā bija jāmaina darbības redzējums no pašvaldības padotībā esoša novadpētniecības muzeja uz vēstures, kultūras un dabas mantojuma muzeju, jānostiprina jauns juridiskais un aizsardzības statuss, jānostiprina Turaidas vēsturiskais centrs kā Latvijas valsts īpašums un nacionālā bagātība. Tas viss toreiz bija ļoti sarežģīti un tikai ar sabiedrības atbalstu to arī izdevās īstenot.

Ekspozīcijas "Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis" daļa "Pilsonis"

Muzejā bija ļoti nepieciešams radīt jaunas ekspozīcijas, bet mums tajā laikā tas nekādi nevedās, daudz vairāk bija izstāžu darbība, kas kā zināms reti kad nodrošina ik dienas stabilu piedāvājumu apmeklētājiem, it īpaši, ja gribam piesaistīt kultūras tūristus no visas pasaules. Tūrisma organizatoriem ir jābūt pārliecībai, ka viņi šeit varēs katru dienu, visu gadu parādīt un stāstīt kultūras interesentiem par Latvijas vēsturi un kultūras mantojumu, par šī reģiona dzīvesveidu un tradīcijām, un viņiem no muzeja puses tiks sniegta, tiek sniegta un ir pieejama visplašākā informācija. Bet, ja ir kādas izmaiņas muzejrezervāta piedāvājumā, tad muzejs par to savlaicīgi informē, un tūrisma firmas un gidi ir lietas kursā par izmaiņām.

Tā jau 22 gadus, sākumā kopā ar Siguldas pašvaldību, tad tikai muzejrezervātam uzņemoties organizatora pienākumus, mēs aprīļa sākumā pulcējam kopā gidus un tūrisma organizatorus uz konferenci – Informācijas dienu, ko esam nosaukuši par Pavasara konferenci, bet rudenī organizējam gadskārtējo konferenci par muzeja pētniecības darbu. Viss kā latviskajās tradīcijas – muzeja darbs pa gadskārtām.  Vēl katru gadu tiek organizēta vismaz viena konference par vēstures pētniecības aktualitātēm un kultūras mantojuma saglabāšanu. Pēdējā no tām, 2019. gada oktobrī notikusī konference „Individuālā un tautas brīvība. Dzimtbūšanas atcelšanai - 200”.

Skatot 1999. gada pirmās muzeja akreditācijas sagatavošanas materiālus, var redzēt, ka esam analizējuši visu, gan pētniecības darba procesus, gan speciālistu darba laika un pienākumu sadalījumu, gan pieminekļu stāvokli, gan ieņēmumu un izdevumu tāmes, gan apmeklētāju sastāvu, apmeklējuma dinamiku utt. Toreiz tas atsevišķos brīžos darbiniekos un kolektīvā radīja neizpratni, kā bieži jaunais, kas prasa papildu darbu un iedziļināšanos, bet tas, ka mēs to darījām ar jēgu, lai saskatītu un izprastu muzejrezervāta, pirmkārt, resursus - tas ir vēsturiskā centra dabas un kultūras mantojumu – kultūrtelpu visplašākajā nozīmē, personāla un finanšu resursus, neizmantotās iespējas un gūtu jaunu redzējumu, tas bija akreditācijas ieguvums. Ja arī bija kas nesaprotams un neskaidrs, tad ar šodienas acīm skatot, tas pavēra muzejam sistēmisku redzējumu uz realitāti, ja tā var teikt uzlika uz „jaunām sliedēm”. Toreiz 1996. gadā, tas ir, 3 gadus pirms akreditācijas Eiropas Muzeju Gada balvas konkursā, bijām saņēmusi arī Eiropas muzeju Atzinības balvu, kas liecināja par muzeju ar kultūrvēsturisku teritoriju vēlamu un atbalstāmu attīstību un ieteicamu muzeju praksi arī Eiropā.

Lasot pēdējās divās Starptautiskās muzeju padomes - ICOM ģenerālajās konferencēs pieņemtās rezolūcijas, jāsecina, ka tie ir tie paši jautājumi, ko gadiem esam risinājuši arī mēs, mūsu muzejā. ICOM ir lielākā starptautiskā kultūras asociācija pasaulē ar 44 000 biedriem. 2016. gada konferencē Milānā, Itālijā, iedvesmojošs temats bija „Muzeji un kultūras ainavas”. Muzeji tika aicināti aizsargāt un iesaistīties kultūras ainavu saglabāšanā, mijiedarbojoties ar kultūras un dabas mantojumu ārpus muzeju sienām, paplašināt muzeju darbības telpu, akcentējot vides nozīmi un ietekmi uz muzejiem, izvirzot kā nākotnes mērķi ilgtspējību.

Krimuldas novada vides izglītības nometnes “Ābolu rūķis” dalībnieki nodarbībā Turaidas muzejrezervātā 2019. gada 5. jūnijs

Arī 2019. gadā Kioto, Japānā, viens no galvenajiem pasaules muzeju attīstības tematiem bija ilgtspējība. Tā ir ciešā saistībā ar dzīvesveidu un cilvēku attieksmes izvēli. Mantojuma, tradīciju un ilgtspējas jēdzieni ir cieši saistīti, jo nākotne tiek veidota uz pagātnes pamatiem tagadnē. Ilgtspēja un tradīcijas ir saistītas gan ar paaudžu savstarpējām attiecībām, gan ar pozitīvu un negatīvu ietekmi uz vidi. Tradīcijas un tradicionālās zināšanas mūsdienās pazūd ātrāk nekā jebkad, arī cilvēku dzīves telpa un daba, kā zināms, ir apdraudēta. Muzeji, materiālās kultūras liecības ir milzīgs informācijas un zināšanu avots pozitīvām attiecībām starp cilvēkiem, tautām un dabu. Un izvēlei te ir milzīga loma, vai dzīvot atkritumos vai dzīvot saprātīgi. Uz to aicina Kioto pieņemtās rezolūcijas par muzeju turpmāko attīstību.

 Tas, kas notiek muzeju pasaulē, ir jāzina arī mums muzejrezervāta darbiniekiem, lai spētu labāk uzrunāt apmeklētājus un būtu zinošāki muzeja un kultūras mantojuma darbā. Informāciju par to esam apkopojuši digitālajā programmā „Mantojuma aizsardzība ”, kura papildina ekspozīciju „Turaidas muzejrezervāts laikā un telpā”, kas iekārtota Turaidas pagasta magazīnas ēkā. Šīs programmas stāsts ir par Starptautisko organizāciju pieņemtajiem kultūras un dabas mantojuma aizsardzības galvenajiem dokumentiem - konvencijām, hartām, deklarācijām u.c. dokumentiem, kuru lielākā daļa no tiem ir Latvijas valsts akceptēti un jāievieš dzīvē. Digitālajā programmā ir arī uzsākta sadaļa par to, kas no starptautisko dokumentu atziņām ir jau gadiem īstenots Turaidas muzejrezervātā un tiek turpināts darīt. Mūsdienās kultūras mantojuma jēdziens paplašinās un pieņemtie dokumenti ietekmē un ir ciešā saistībā arī ar muzeju darbību visā pasaulē. Tie ir jāzina, jo īpaši tādiem muzejiem kā mūsu muzejs, kuri aizsargā, glabā, rūpējas un veic starpdisciplināru pētniecības darbu kultūras mantojuma saglabāšanai visplašākajā mantojuma spektrā.

Nenoteiktība un neskaidrība ir 21. gadsimta sākuma atslēgas vārdi, to var attiecināt arī uz muzeju nozari. Diemžēl Kioto konferencē muzeju eksperti nespēja vienoties par jauno muzeju definīciju. Taču muzeji jau pēc savas būtības pozicionē ko ļoti stabilu, tās vērtības, kas atzītas par būtiskām cilvēces attīstībā, jo rāda ceļu, kā tas noticis, un glabā mūžībai nolemtās vērtības. Var jau, lai piesaistītu lasītāju izvēlēties grāmatas nosaukumu par muzejiem un teikt, ka “mūžība te vairs nemājo” kā to darījis programmas „Labākais pasaules mantojumā” patrons un muzeologs Tomislavs Šola. Ar šo Horvātijas izcilo muzeja darba profesionāli mūsu muzejam ir regulāra informācijas apmaiņa.

 Domājot par muzeju nākotni, ir svarīgi saprast, ko mēs komplektējam jeb “liekam” šodien muzeja krātuvē par mūsu tagadni. Kā mēs saprotam un novērtējam tagadni?  Kad 70.- 80. gados gājām ekspedīcijās, mēs zinājām, ka ratiņu ar ko vērpa, vai sviesta spainīti, vai sētuvi glabāja vairākās paaudzēs, tas raksturoja noteikta laika dzīvesveidu. Bet tad vēl neveidojās atkritumu kalni, tad dzīvoja manuprāt patiešām ekoloģiski izglītoti cilvēki. Priekšmets, ko atradām bēniņos, raksturoja gandrīz vesela laikmeta dzīvesveidu. Kādas liecības vislabāk raksturotu patērētājsabiedrības dzīvesveidu, populisma kultūru? Jo gandrīz viss jau nonāk atkritumos un netiek glabāts kā relikvijas, kā vērtības gadiem, un kā tādas tās lielākoties arī netiek radītas. Ir pieņemts, ka kultūras mantojuma – kultūras pieminekļu vērtību nosaka pēc 50 gadiem. Bet muzejiem jau tagad būtu jācenšas vērtēt pārmaiņas sabiedrības attīstībā, atpazīt laiku, kurā dzīvojam, priekšmetus, materiālās liecības, kas raksturo šo laiku, pirms šos priekšmetus izmet. Piemēram, pirms finanšu krīzes, - 2008.-2009. gadā bija reklāmas izdevumi, maisiņi, aploksnes, avīzes ar virsrakstiem „Nauda aug kokos” un birst kā rudens lapas. Tika programmēta cilvēkiem lētticība, nevis reklamēta senā tautas gudrība – parāds nav brālis. Vai arī pirms Padomju Savienības sabrukuma, bija pārtikas taloni, kas raksturoja šīs sistēmas sabrukuma neizbēgamību. Izprotot situāciju, mēs tūlīt tos arī komplektējām krājumā. Vēl viens piemērs – pagājušajā gadā lieliskais Bonnas vēstures muzejs atsūtīja žurnālu, kurā ir stāsts par ekspozīciju, kas raksturo dažādu sociālo slāņu dzīvesveidu - tualetes ar zelta podiem un vidusslāņa vēlmi spēlēt bagātniekus, vai tieši pretēji, cilvēkus ar izteikti ekoloģisku un saprātīgu dzīvesveidu. Pārmaiņas, protams, ir jādokumentē ne tikai vēsturei, par tām ir jārunā arī šodien, jo tās ietekmē sabiedrības attīstību, tāpat ietekmē un ietekmēs arī muzeju un muzejrezervāta dzīvi.

Krimuldas novada mākslu skolu plenērs. 2019. gada jūlijs

Par teritoriālo reformu un sadarbību ar pašvaldībām. Arī muzejus, muzeju darbu ietekmēs teritoriālā reforma. Sen jau vairs muzeju pētniecības darbs un krājuma komplektēšana nenotiek kultūrvēsturisko novadu robežās. Taču attiecībā uz mūsu muzejrezervātu un Turaidas vēsturisko centru kā vienotu pieminekļu kompleksu teritoriālā reforma atrisinās to, par ko gadiem tika domāts un meklēts risinājums, lai mēs atrastos vienas pašvaldības administratīvajās robežās. Šobrīd gan tam vairs nav tik liela ietekme uz muzejrezervāta attīstību, jo sadarbība ar abām pašvaldībām – Siguldas un Krimuldas novadu, ir veiksmīga un abpusēji ieinteresēta. Šķiet, ka nākotnē mēs no novadu nomales būsim gandrīz vai novada centrā. Taču iepriekš muzejam Turaidas vēsturiskā centra saglabāšanai šī atrašanās divu pašvaldību teritorijā sagādāja virkni problēmu, lai kopīgi ieinteresēti risinātu vairākus infrastruktūras jautājumus. Kā viens no piemēriem ir ceļa rekonstrukcija, kas turpmākos gadus ļoti ietekmēs apmeklētāju piekļuvi muzejrezervātam.  Būs ieguvumi - civilizētāka satiksmes un apmeklētāju plūsmas organizācija un piekļuve starptautiskas nozīmes mantojuma un tūrisma objektam. Tāpat risinājums jārod Turaidas notekūdeņu attīrīšanas ietaisēm. Bet kopumā par teritoriālo reformu attiecībā uz muzejiem ir jautājums – vai pēc apvienošanās jaunās novada pašvaldības spēs nodrošināt savā teritorijā vairāku tajos esošu muzeju pastāvēšanu, kas tapuši nesenā pagātnē. Daudz kas būs atkarīgs no finanšu iespējām un deputātu tālredzības.  Piemēram, daudzas naftas zemes „pēcnaftas” laika nākotnes ekonomiku saista ar kultūras tūrismu un ceļ grandiozas muzeju būves, kurās iekārto ekspozīcijas, ar miljoniem vērtu dizainu un jaunākajām tehnoloģijām, lepojoties ar to. Mūsu Latvijas izcilā bagātība ir mūsu zemes iekoptā kultūrainava, kura jācenšas saglabāt, arī lieliskais tautas dzīvesziņas un vērtību stāsts un tradīcijas, tāpat Latvijas muzeju krājumi, kuru bagātības varētu veidot nākotnes stāstu.

Domājot par Turaidas muzejrezervāta infrastruktūras attīstību, šobrīd sadarbībā ar VAS “Valsts nekustamie īpašumi” strādājam pie projekta kūts-staļla pārbūvei par mūsdienīgu Apmeklētāju centru. Jā, finansiālais atbalsts nāk ļoti grūti jeb vispār nav, šobrīd ir vien muzejrezervāta neatlaidīgā griba, bet tas ir jādara, jo nevar būt pašā muzejrezervāta centrā, Latvijas apmeklētākajā muzejā un populārākajā kultūras mantojuma objektā ēka ar grausta statusu. Apmeklējuma pieaugums prasa kaut minimālas ērtības apmeklētājiem Turaidā, jo neesam muzejs pilsētas centrā, bet faktiski atrodamies lauku teritorijā. Arī izglītojošo programmu pieprasījums par Latvijas vairāk nekā tūkstošgades vēstures iedzīvināšanu izglītojošajā darbībā prasa atbilstošas telpas.

Klaušinieku mājas ekspozīcijas “ Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis” atklāšana 2019. gada 4. maijā, un pagājušās vasaras sezonas apmeklējuma izvērtējums, parādīja, ka “Vīzijā -2023” iecerētie ekskursiju loki nedaudz mainīsies, jo jārespektē mērķauditoriju – tūristu grupu un individuālo apmeklētāju laika ierobežojumi un intereses, tāpat muzeja piedāvājums tūristu grupām un individuālajiem apmeklētājiem saistībā ar Klaušinieku mājas ekspozīcijas apskati.

Muzeja sekmīgas darbības priekšnosacījums ir tas, ka pētniecības darbs gadiem ir bijis pamats muzejrezervāta darbībai. Ir sagatavota virkne publikāciju, pie kurām strādāts daudzus gadus un ceram, ka spēsim piesaistīt papildu finansējumu to publicēšanai 2020. gadā.  Nenoliedzami te liels atbalsts ir Valsts Kultūrkapitāla fondam un sadarbībai ar izdevniecībām. 2020. gads ir Latvijas valsts simtgades svinību ceturtais gads ar devīzi „BRĪVĪBA”, tāpat Zemes reformas uzsākšanas simtgades gads, par ko 15. oktobrī  rīkosim konferenci “Agrārajai reformai – 100”.  Runāsim gan par zemi un brīvību, gan vēsturiskā taisnīgumu izpratni, bet svarīgākais ir vēstures avotu publicēšana.

Folkloras svētki “Mēs lībieši. Mēs latvieši”. 2019. gada 7. jūlijs

Šogad, protams, turpināsim jau iesāktos darbus – radīsim jaunas ekspozīcijas pilī, dosim savu ieguldījumu dabas telpas sakopšanā meža parkā un stāsta radīšanā, piedalīsimies lieliskajā projektā „Latvijas skolas soma” un organizēsim izglītojošās programmas. Svinēsim Dainu kalnam – 35, Dziesmu dārzam -30 kopīgi,  5. jūlijā svinot svētkus “Dainu kalns. Brīvība. Dziesmotā revolūcija”. Atzīmēsim Starptautisko Muzeju dienu – 18. maijā, tāpat pēc 13 gadus svinētajiem skaistajiem Saulgriežu nakts svētkiem Jāņkalnā, svinēsim kopā ar ģimenēm, bērniem un  daudzajiem apmeklētājiem Dabas spēka dienu - 22. jūnijā Saulgriežu svētkus Turaidā.

Atmiņa, atcerēšanās ir viens no cilvēces pastāvēšanas pamatpostulātiem. Uzkrātā pieredze, zināšanu nodošana no paaudzes uz paaudzi un tad uz nākošo, - katra paaudze šo bagātību papildina un dod savu ieguldījumu šīs civilizācijas attīstībā.  Kad cilvēki vairs neatcerēsies pagātni, nezinās vēsturi, ar viņiem būs ļoti viegli manipulēt un tos pakļaut. Latvijas valsts prezidents Egils Levits Valsts svētku apsveikumā muzejrezervātam rakstīja:  “Vienvērtīgs ir katrs cilvēks. Un vienvērtīga ir katra vieta Latvijā”. Muzeji pastāvēs, kamēr viņi glabās vērtības un iedvesmos cilvēkus uz cilvēcību, uz vispārcilvēcisko, sekmējot izpratni par dabas un cilvēku dzīves telpas saskaņu.