Ir 2020. gada pavasaris. Dabā viss zied, smaržo un virmo pavasarīgās noskaņās. Šodien, mēs atceramies laiku pirms 100 gadiem, kas mūsu tautas dzīvē bija izšķirīgi nozīmīgs. 1920. gada 1. maijā sanāca Latvijas Satversmes sapulce, kas bija Latvijas Republikas pirmais vēlētais parlaments un darbojās no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 7. novembrim. Tas aizsāka pirmo parlamentārās demokrātijas posmu Latvijā. Šogad aprit  arī 30 gadi kopš 1990. gada 4. maijā demokrātiskās vēlēšanās ievēlētā LPSR Augstākā padome, paužot tautas gribu, pieņem deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Tiek atjaunota Latvijas Republika, daļēji spēkā stājas 1922. gada Satversme un sākas pārejas periods līdz pilnīgai valsts neatkarības atjaunošanai.  Tās ir mūsu valsts un mūsu visu svētku dienas. Joprojām  saviļņojumu raisa uzfilmētie kadri, kas iemūžinājuši ovācijas pie Saeimas ēkas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā.

Ir brīži cilvēku, valsts un pat visas cilvēces dzīvē, kas ir kā lūzuma punkti, kuri atstāj nospiedumus un pārmaiņas tās gaitā. Tādi paliek cilvēku atmiņā, mūsu bērnu, mazbērnu nākotnes stāstos. Arī Covid-19 epidēmija ir laiks, kad viss tiek samērots ar sevi pašu, savām sajūtām, saviem pārdzīvojumiem. Daudz tuvāk jūtam savu ģimeni, atbildību par to - kā katrs spējam saprast otru un palīdzēt kopā pārdzīvot šo laiku. Laiku, kad nezināmā, neskaidrā, pat nesaprotamā visā pasaulē ir tik daudz. Vai mūsu pašu un valdību rīcība pasaulē ir bijusi un ir godprātīga, cilvēcīga, humāna pret citiem?

Mūsu tautas vēsturē kritisku tautas izdzīvošanas brīžu ir bijis daudz. Katrā gadsimtā ir bijuši kari, epidēmijas, slimības, bads, kas ir paņēmuši tūkstošiem dzīvību, iznīcinājuši pilsētas un atstājuši tukšus laukus. Kā tas bijis Siguldas novadā, Vidzemē, Latvijā stāsta Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijas, krājumā saglabātie un publicētie dokumenti, vēsturnieku raksti un grāmatas. Katrs varam atcerēties, ko stāstīja vecvecāki, kāds ir katras dzimtas vēstures stāsts un pieredze. Cilvēki izdzīvoja, apstrādāja laukus, sēja labību, kopa zemi un savas sajūtas pauda tautasdziesmās, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Tā ir bijusi atbildība, dzīvotgriba, cilvēcība un neiedomājama izturība un pacietība. Mūsdienās Latvijā ir laimējies, ka mūsu zemē trīs paaudzes ir izdzīvojušas bez lieliem cilvēku zaudējumiem. Arī 21. gadsimtā, kad  pasaule  ikvienam ir atvērta, izrādījās, ka tā drošības sala, uz kuru gribas atgriezties, repatriēties, ir mūsu pašu valsts, mūsu mājas.

Šie svētki ar pavasara spirgtumu, droši vien vairāk būs pārdomu svētki par to, cik nozīmīga  mums katram ir mūsu valsts, cik svarīga ir vienotība kopīgiem mērķim, kā tas bija pirms 30 gadiem, kad tika nobalsots par Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Cik svarīgi ir apliecināt cieņu un mīlestību mūsu brīvībai un tautas vienotībā atjaunotajai Latvijas Republikas neatkarībai.

Lai izturība, daudz enerģijas, garīga un fiziska spēka mums visiem šajā laikā, lai spējam mācīties no jauna, lai esam stipri un veseli!

Turaidas muzejrezervāta vārdā sveicu visus mūsu valsts svēkos!

Anna Jurkāne – Turaidas muzejrezervāta direktore