Turaidas
muzejrezervāts

porno
Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ā. Alkšņa zīmējums. Ap 1890. gadu

Turaida viduslaiku konfliktos starp Livoniju un krievu zemēm


Turaidas muzejrezervāta pētnieki šobrīd strādā pie jaunas ekspozīcijas ““Mūra pils nocietinājumi: aizsardzība un uzbrukums” sagatavošanas un izveides, ko plānots izvietot pils lielā pusapaļā torņa 4. stāvā.  Ekspozīciju plānots atvērt šī gada oktobrī. Piedāvājam ieskatu pētnieciskā darba materiālos par Turaidu viduslaiku konfliktos starp Livoniju un krievu zemēm.

Šogad aprit 650 gadi, kopš ne visai bieži pieminēta, bet tomēr zīmīga vēstures notikuma. Vēstures avotos minēts, ka 1370. gadā Rīgas arhibīskapa karavīri, ieskaitot turaidiešus, piedalījās sirojumā uz krievu zemēm, kur aplenca Veljes pili. Šo karagājienu organizēja Vācu ordeņa mestrs Livonijā Vilhelms no Frīmersheimas (Wilhelm von Vrimersheim, amatā no 1364. gada līdz 1385. gadam). Ordenim visumā naidīgi noskaņotais Rīgas arhibīskaps Johans IV no Zintenes (Johannes von Sinten, amatā no 1374. gada līdz 1393. gadam) atbalstīja šādu militāru operāciju un sūtīja karavīrus no savām pilīm, tai skaitā no Turaidas, cīņā pret pareizticīgajiem krieviem.

Hronists Indriķis. A. Stankeviča gravīra, 1995

Hronists Indriķis. A. Stankeviča gravīra, 1995

Konflikti raksturo Livonijas attiecības ar krievu zemēm kopš pašiem tās pirmsākumiem. Jau 1206. gadā – piecus gadus pēc Rīgas pilsētas dibināšanas – Polockas kņaza karaspēks neveiksmīgi ielenca Mārtiņsalas (Holm) pili. Senkrievu kņazistēm – Polockai, Novgorodai un Pleskavai – 13. gadsimta sākumā bija interese nostiprināt savu varu mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā.  Jersikas un Kokneses valdnieki, iespējams, maksāja meslus Polockas kņazam, savukārt Pleskavas kņazs ar mainīgām sekmēm centās piedzīt meslus Tālavā. Šīs intereses sadūrās ar krusta karotāju un vācu tirgotāju vēlmi kontrolēt teritoriju un tirdzniecības ceļus Austrumbaltijā. Svarīga loma bija arī reliģiskajam faktoram – pēc 1054. gadā Lielās shizmas (kristīgās baznīcas sašķelšanās) attiecības starp Romas katoļu baznīcu, pie kuras piederēja vācu krustneši, un grieķu katoļu baznīcu, kura bija vadošā reliģija krievu kņazistēs, bija saspringtas. Livonijas Indriķa hronikā (tapusi ap 1227) senkrievi dēvēti par “shizmatiķiem” un “ķeceriem”, jo krusta karotāju skatījumā reliģiskā identitāte bija svarīgāka par etnisko piederību. Šī bija tipiska krusta karu hronika, viens no primārajiem avotiem par kristianizāciju pie Baltijas jūras. Līdzīga attieksme pret pareizticīgajiem vērojama citās tā laika vācu hronikās. “Shizmatiķi” krustnešu izpratnē tomēr likās mazāks ienaidnieks nekā nekristītās tautas, piemēram, pagāniskā Lietuva.

Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ā. Alkšņa zīmējums. Ap 1890. gadu

Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ā. Alkšņa zīmējums. Ap 1890. gadu

Kā atzīmē igauņu vēsturnieks Anti Selarts (Anti Selart), Indriķa hronikā konfliktiem ar krieviem (jeb rutēņiem, latīņu val. “Rutheni”) sākotnēji ir atvēlēta maza loma. Vietējo valdnieku un vadoņu varai un senās ticības ietekmei sarūkot, hronikā attieksme pret “shizmatiķiem” un “rutēņiem” pieauga. Zīmīgi ir hronista izvēlētie epiteti krievu kņazistu raksturošanā. Aprakstot jaunkristītos Igaunijā, hronists raksta: “[…] vairākas mātes tiecās šo meitu [Igaunijas baznīcu] netaisni piesavināties un allaž vilka to sev klāt ar meliem; viena no tām ir krievu māte (mater Ruthenica), vienmēr neauglīga un bez bērniem, kura pūlas sev pakļaut zemes nevis cerībā uz atdzimšanas kristību Jēzus Kristus ticībā, bet gan cerībā uz mesliem un kara laupījumu.” Krievu kņazistes tika uztvertas ne kā nāvīgs ienaidnieks, bet gan kā konkurents, kas mēģina pakļaut igauņu zemes, pirms tas izdevies krustnešiem; izteiktā kritika “neauglībā” arī liek domāt par krustnešu pārliecību, ka viņi igauņu zemes spēs iekarot un pakļaut kādā labākā, “auglīgākā” kvalitātē. Šādas izteiksmes formas var skaidrot arī ar hronista personīgu nepatiku – viņa patrons, Raceburgas bīskaps Filips (Philipp von Ratzeburg, ?–1215) bija nonācis personīgā konfliktā ar Pleskavas kņazu Vladimiru Mstislaviču (Владимир Мстиславич). Tomēr nozīmīgs arī ģeopolitiskais konteksts – krustnešu un vācu bīskapu militārā un politiskā konkurence Austrumbaltijā.

Krustneši no rietumiem cīņā par teritoriju pakļaušanu izrādījās spēcīgāki. Viņi dažādām metodēm pārņēma varu mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā un 13. gadsimta gaitā izveidoja Livoniju, kas sastāvēja no vairākām teokrātiskām valstiņām bīskapu un ordeņa mestra vadībā. Tas neizbeidza konfliktus starp kaimiņiem, un arī 14. gadsimtu raksturo nepārtraukti savstarpējie sirojumi – Pleskavas un Novgorodas sirotāji regulāri iebruka Tērbatas (Tartu) bīskapijā un ordeņvalsts Alūksnes novadā, savukārt Vācu ordeņa Livonijas atzara brāļi kopā ar sabiedrotajiem siroja Pleskavas zemēs. Nemitīgi robežkonflikti un sirojumi raksturo arī attiecības ar Lietuvas dižkunigaitiju, kas līdz 1387. gadam palika pagāniska valsts.

Krievu kņaza mītne 13. – 14. gadsimtā. A. Vasņecova glezna, 1908

Krievu kņaza mītne 13. – 14. gadsimtā. A. Vasņecova glezna, 1908

Kā atzīmē vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs, 14. gadsimtā tika celtas daudzas pilis aizsardzībai pret krieviem un lietuvjiem; uz Livonijas ordeņvalsts austrumu robežas tika uzbūvēta Vastselīna (Frauenburg) un Alūksne (Marienburg). Arī pleskavieši nostiprināja savas robežas, Izborskā pārceļot pils nocietinājumus uz plašāku vietu. Robežu nocietināšana netieši norāda, ka 14. gadsimtā situācija stabilizējās un jau lēnām mainījās par sliktu Livonijai. Livoniju nomocīja iekšējie konflikti – Rīgas pilsēta, Vācu ordenis un Rīgas arhibīskapi piekopa katrs savu neatkarīgu politiku, un, spriežot pēc Hermaņa no Vartberges (Hermanni de Wartberge) hronikas, livonieši tagad pamatā aizstāvējās no krievu kņazistu sirojumiem, tajā pašā laikā konfliktējot savā starpā un cenšoties laupīt Lietuvā. Ārējie sirojumi un iekšējie konflikti nereti radīja badu, un hronists atzīmē: “1315. gadā Livonijā šai laikā bija liels maizes labības trūkums un bads, tā ka bada dēļ cilvēki nogalināja savus bērnus, apēda no kapiem izraktos mirušo līķus un no karātavām noņemtos pakārtos vārīja un apēda. [..] 1351. gadā bija ļoti liela mirstība.”

Novgorodiešu un pleskaviešu sirojumiem livonieši centās atbildēt ar pretsirojumiem. 1370. gadā sarīkotais ordeņbrāļu un Rīgas arhibīskapa sirojums pret Veljes pili Pleskavas zemē bija viens no tiem. Hronists Hermanis no Vartberges raksta: “Tajā pašā gadā Livonijas mestrs vadīja karaspēku pret Veljes shizmatiķiem un Sveču dienā aplenca visapkārt viņu pili piecas dienas ilgi, zaudējot divus no savējiem, bet no Turaidas un Krimuldas ieradušies zaudēja divdesmit četrus lopbarības sagādes laikā. Zeme gan tika stipri izpostīta.”

Kas tad tik īpašs šajā notikumā? Jāatceras, ka laikposmā no 13. līdz 16. gadsimtam Livonijas ordeņa mestri un Rīgas arhibīskapi savā starpā bieži aktīvi karoja, katram no dižciltīgajiem sāncenšiem cenšoties kļūt par galveno zemes kungu Livonijas konfederācijā. Cīņās tika izmantotas ne tikai militāras metodes un uzbrukumi, bet arī politiskas intrigas, kas aizsniedzās līdz pat Romas pāvesta galmam Vatikānā vai Aviņjonā. Cīņa starp ordeņa mestriem un arhibīskapiem ar pārtraukumiem ilga simtiem gadu, no 13. gadsimta otrās puses līdz pat 16. gadsimtam. Tika doti kukuļi pāvesta kūrijā, kā arī vērptas iekšpolitiskas intrigas Livonijā. Slepenas sarunas, sazvērestības un nodevības raksturo Livonijas viduslaiku vēsturi. Piemēram, Siguldā 1316. gadā ordeņa pārstāvji pārliecināja arhibīskapa vasaļus un domkapitula mūkus nostāties militārā savienībā pret savu zemes kungu – Rīgas arhibīskapu. Ja kādreiz arī valdīja miera periods (kā 14. gadsimta vidusdaļā), tas notika tāpēc, ka ordeņbrāļiem izdevās panākt kāda ordenim lojāla arhibīskapa iecelšanu – piemēram, arhibīskaps Johans V no Valenrodes (Johannes von Wallenrodt, 1370–1419) bija Vācu ordeņa virsmestra Konrāda no Valenrodes (Konrad von Wallenrodt, 1330tie–1393) radinieks. Taču  ordenim lojālie arhibīskapi nedzīvoja mūžīgi, un pēc viņu nāves visbiežāk konflikti atsākās ar jaunu sparu.

Alūksnes pilsdrupas mūsdienās. A. Grīvnieka foto, 2020

Alūksnes pilsdrupas mūsdienās. A. Grīvnieka foto, 2020

Tomēr 1370. gadā Rīgas arhibīskaps un ordenis kopīgiem spēkiem cīnījās pret Pleskavas kņazisti, atliekot visas nesaskaņas. Šķiet, ka ārējais ienaidnieks austrumos Livonijas zemes kungiem likās pietiekami liels drauds, lai abi ienaidnieki sadarbotos. Tāpat arī iespējams, ka arhibīskapijas karavīrus sūtīja tikai ordeņa mestra spiediena dēļ. Šādi precedenti bija notikuši pavisam nesen – 1362. gadā ordeņa mestrs apsūdzēja Tērbatas bīskapu, ka tas “neko, vai pavisam maz, darījis karagājienos pret Lietuvu”, un bīskapam nācās lūgt piedošanu. Tas turklāt notika piespiedu kārtā, jo vēlāk Tērbatas bīskaps sūdzējies pāvestam, ka mestrs un ordenis viņu apspiež vēl vairāk kā neticīgos un varmācīgi iesaista savās cīņās. Lai kāds arī būtu bijis kopējās militārās rīcības iemesls, ievērības cienīgs ir fakts, ka dažkārt ārēju apdraudējumu rezultātā arhibīskaps un ordenis spēja vienoties.  Taču sadarbība neturpinājās ilgi. Jau 1388. gadā sākās strīdi starp ordeni un arhibīskapu, kuru iemesls bija ordeņbrāļu vēlme sagrābt arhibīskapa Lielvārdes pili. 1391. gadā ordenis ar militāra spēka palīdzību pārņēma arhibīskapijas pilis un ar kukuļu došanu Romas kūrijā panāca arhibīskapa Johana no Zintenes atcelšanu no amata.

Konflikti starp Livoniju un krievu zemēm turpinājās arī vēlāk. 15. gadsimta vidū Maskavas kņazi sāka pakļaut citas krievu kņazistes, un daudzo kņazistu vietā veidojās centralizēta valsts ar stipru valdnieka varu. Lielkņazs Ivans III (Иван III Васильевич, 1440–1505) 16. gadsimta sākumā mēģināja pakļaut arī Livoniju, taču ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs (Wolter von Plettenberg, ~1450–1535), līdzīgi kā 1370. gada sirojumā uz Veljes pili, prata apvienot cīņai dažādos Livonijas zemes kungus, un uzbrucēji tika sakauti.

16. gadsimta vidū, jau pēc Pletenberga nāves, nākamais Maskavas lielkņazs Ivans IV Bargais (Ивaн IV Васильевич, 1530–1584) uzsāka jaunu mēģinājumu pakļaut zemes pie Baltijas jūras. 1558. gadā sākās Livonijas karš, kurā Livonijas zemes kungi katrs atsevišķi stājās pretī maskaviešiem un tika sakauti. Arī pie Turaidas pils nonāca maskaviešu spēki, taču stiprie nocietinājumi, iespējams, apturēja maskaviešu vēlmi uzbrukt, un pils netika aplenkta. Lai izglābtos no maskaviešu varas, Livonijas zemes kungi padevās dažādiem Eiropas monarhiem – Zviedrijas, Dānijas, Polijas-Lietuvas karaļiem – un Livonijas konfederācija pārstāja eksistēt.

Livonijas zemes kungi viduslaikos lielu daļa laika pavadīja karojot – gan viens ar otru, gan ar lietuviešiem, gan ar krievu kņazistēm. Nepārtrauktie kari un iekšējā sašķeltība novājināja zemi un kritiskā brīdī, kad Maskavas kņazi izlēmīgi un brutāli apvienoja krievu zemes vienā valstī, livonieši nespēja vienoti nodrošināt zemes aizsardzību. Laiku pa laikam Livonijas zemes kungi spēja vienoties kopējā ārpolitikā, tomēr šie zīmīgie gadījumi, starp kuriem ir arī 1370. gada Rīgas arhibīskapa un Vācu ordeņa mestra Livonijā kopīgi sarīkotais sirojums krievu zemēs, vairāk vērtējami kā izņēmums. Sašķeltība un ar to saistītā nekonsekventā politika galu galā 16. gadsimta otrajā pusē izrādījās viens no Livonijas bojāejas iemesliem.

Jānis Rudzītis
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Raksti