Baznīcas grāmatu stāsti – top katalogs“Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas Turaidas muzejrezervāta krājumā” | Turaidas muzejrezervāts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

2_TMR_21600_samaz

Baznīcas grāmatu stāsti – top katalogs“Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas Turaidas muzejrezervāta krājumā”


Šī gada nogalē nāks klajā Turaidas muzejrezervāta sagatavotais katalogs “Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas Turaidas muzejrezervāta krājumā”. Kā raksta Pauls Daija: “16.–18. gadsimta reliģiskā grāmatniecība atklāj, kā latvieši ieauga kristietībā”.

1)Mancelis Georgs “Jauna latviešu sprediķu grāmata” (1746). TMR 27933

Mancelis Georgs “Jauna latviešu sprediķu grāmata” (1746). TMR 27933

Muzejrezervāta krājumā glabājas neskaitāmi sējumi vecajā drukā ar ilgā lietošanā apbružātiem un nobrūnējušiem vākiem un sadzeltējušām lapām. Šodien tos pārlapo varbūt tikai grāmatniecības vēstures pētnieki. Vairāki gadsimti mūs šķir no laika, kad šīs grāmatas atradās Vidzemes un Kurzemes zemnieku mājās, novietotas goda vietā un nodotas mantojumā no paaudzes paaudzē. Tās bija garīgo dziesmu grāmatas, kuras bieži tika izdotas plaukstas lieluma izmērā, lai būtu viegli paņemamas līdzi gan baznīcā, gan ikdienā lasīšanai intīmos brīžos; biezie sprediķu krājumi, kuru fragmentus saimnieks lasīja priekšā ģimenes locekļiem un saimei mājas svētbrīžos; katehismi, kas palīdzēja apgūt luterānisma pamatus jaunākajai paaudzei – un visbeidzot Bībele. Reformācijas laikmets 16. gadsimtā bija aizšķīlis dzirksteli, kas turpmākajos divos gadsimtos attīstīja bagātu un daudzveidīgu reliģiskās grāmatniecības tradīciju latviešu valodā.

Ikdienas dzīves sastāvdaļa
Grāmatas kļuva par svarīgu ikdienas dzīves sastāvdaļu un sekmēja “latviešu ieaugšanu kristietībā” – šādu trāpīgu formulējumu sniedzis baznīcas vēsturnieks Ludvigs Adamovičs. Ar laiku reliģiskās grāmatas nostiprināja latviešu literāro valodu, lika pamatus latviešu prozai un dzejai, izplatīja lasīšanas paradumus. Daži pētnieki nonākuši pie secinājuma, ka tām bija arī nozīmīga loma nacionālās identitātes izkopšanā.

Šodien ir grūti iztēloties, kā dzimtbūšanā esošie zemnieki ierobežotā laika un apgaismojuma apstākļos lasīja šīs grāmatas. Par to, cik viņiem un viņām tās bija nozīmīgas, liecina daudzie ieraksti, kas saglabājušies, norādot īpašnieka vārdu, iegādāšanās gadu, dažkārt arī citas ziņas. Viegli nenākas arī apjaust darbu, ko luterāņu mācītāji – Baltijas vācieši – ieguldīja šo grāmatu sarakstīšanā, veikdami to no amata pienākumiem brīvajā laikā. Pašā sākumā viņiem bija jāapgūst latviešu valoda un jāpielāgo tā vācu ortogrāfijai. Liela nozīme reliģiskajā literatūrā bija tulkošanai kā radošai praksei. Ja sākumā tulkojumi no vācu valodas bija burtiski, tad ar laiku tie kļuva aizvien brīvāki, ļaujot izpausties autoru mākslinieciskajam talantam. Tekstos ienāca arī latviešu dzīves reālijas, kas dažkārt padara tos par vērtīgu avotu kultūrvēsturiskām studijām.

Domājams, ka pirmās latviešu grāmatas sarakstītas un publicētas jau 16. gadsimta sākumā, tomēr tās nav saglabājušās. Pirmās iespiestās reliģiskās grāmatas, kuras mums ir zināmas, datējamas ar 1585. gadu, kad Viļņā nāca klajā latviešu katoļu katehisms, un 1586.–1587. gadu, kad Kēnigsbergā (mūsdienās – Kaļiņingradā) tika izdota luterāņu rokasgrāmata. Tajā bija iekļauts katehisms, garīgās dziesmas un Jaunās derības fragmenti. Grāmatas izdošanu finansiāli atbalstīja Kurzemes hercogs. Pirmie teksti bija neveikli un mūsdienu lasītājam reizumis pat grūti saprotami. Tie bija domāti mācītājiem, taču ar laiku tos sāka izmantot arī lasītprotošie latvieši.

17. gadsimta izcilākie reliģiskās literatūras sasniegumi bija Georga Manceļa sprediķi un Kristofora Fīrekera garīgās dziesmas. Abie šie vācu mācītāji bija humānisti un bija cieši satuvinājušies ar latviešiem, labi apguvuši latviešu valodu. Viņu darbi lika pamatus latviešu mākslinieciskajai dzejai un prozai. Mancelis sprediķus rakstīja spilgtā, emocionālā izteiksmē, kura šodienas lasītāju valdzina ar savu senatnīgo skanējumu. Viņš iekļāva sprediķos novērojumus par latviešu ikdienas dzīvi un tradicionālajām ieražām, tāpēc tos var lasīt arī kā latviešu kultūras vēsturi. Fīrekers, kurš bija precējies ar latvieti, vislabāk no laikabiedriem izjuta latviešu valodas poētiskās iespējas. Savās dziesmās viņš izmantojis latviešu tautasdziesmās noklausītus izteicienus un deminutīvus. Viņa dziesmas Kurzemes un Vidzemes luterāņu baznīcās tika dziedātas vēl līdz 20. gadsimta sākumam.

Bībeles tulkojums

2)Bībele (1739)  TMR 21600

Bībele (1739) TMR 21600

Panākumi sprediķos un garīgajās dziesmās sagatavoja priekšnoteikumus latviešu Bībeles tulkojumam. Atsevišķi Bībeles fragmenti kā daļa no luterāņu rokasgrāmatas bija iespiesti jau 16. gadsimtā. Savukārt 17. gadsimta otrajā pusē latviski bija tulkotas vairākas Bībeles grāmatas –Zīraka gudrības grāmata, Zālamana pamācības, Psalmi. Pilnam Bībeles tulkojumam ar Zviedrijas karaļa atbalstu sagatavošanās tika ievadīta 17. gadsimta 60. gados. Tulkotāji sacentās savā starpā, gatavodami paraugtulkojumus. Tā kā tulkošanas darbs saistījās ar ievērojamiem finansiāliem izdevumiem un atalgojumu, šajā sacensībā netrūka arī intrigu. Galu galā par Bībeles tulkotāju tika izvēlēts no Saksijas ieceļojušais mācītājs Ernsts Gliks. Viņš ieguldīja lielas pūles gan latviešu, gan senebreju un grieķu valodas apguvē. Viņam talkā nāca gan asistenti, gan Vidzemes un Kurzemes mācītāji, kuri manuskriptu apsprieda sanāksmēs vairāku gadu garumā. Bībeles tulkojums tika izdots no 1685. līdz 1694. gadam 1500 eksemplāros.

Bībeles tulkojums sekmēja latviešu garīgās kultūras nostiprināšanos un kristīgās ticības tālāku izplatīšanos, bez tam veicināja latviešu nacionālo vienotību un nacionālo pašapziņu. Literatūrvēsturnieks un valodnieks Ernests Blese raksta, ka, Bībeli lasot, “viena otra latvieša sirdī iezagās domas par citādu augstāku un pilnvērtīgāku cilvēka dzīvi gan senatnē, gan arī savā laikmetā, par dzīvi, kas paceļas pāri ikdienai, ikdienas smagajam darbam un grūtajām ciešanām. Viss tas spārnoja vienā otrā latvietī cenšanos pēc tādas kulturāli un materiāli labākas dzīves, ja ne savā, tad nākošajās paaudzēs. Nav tādēļ gluži noliedzams, ka mūsu tautas lielā dziņa pēc izglītības pa daļai sakņojas arī tais ierosinājumos, ko latviešu tauta un tās gars tautas senākajās paaudzēs bija ieguvis no bībeles.”

Sirds pret prātu

3)Kristīgas lūgšanas (1832) SM 12601

Kristīgas lūgšanas (1832) SM 12601

Tomēr par galveno latviešu lasāmvielu 18. gadsimtā kļuva nevis Bībele vai sprediķi, bet gan garīgo dziesmu grāmatas. Tās nāca klajā jaunos un pārlabotos izdevumos lielos metienos – tirāža sasniedza vairākus tūkstošus eksemplāru. Pēc grāmatniecības vēsturnieka Alekseja Apīņa aprēķiniem, 18. gadsimtā uz 2–5 lasītpratējiem bija pa vienam dziesmu grāmatas eksemplāram. Dziesmu grāmatas bija ļoti dažādas. To saturā un izteiksmē atspoguļojās pārmaiņas un sazarošanās luterāņu baznīcas iekšienē. Viens no šādiem atzariem bija piētisms – reliģisks virziens, kas vērsās pret formālismu baznīcā, aicināja uz personīgajā pieredzē balstītu dievbijību, rosināja askēzes izkopšanu. Piētisma dziesmas bija emocionālākas nekā tradicionālās luterāņu garīgās dziesmas.

Cita ar piētismu cieši saistīta kustība bija hernhūtisms jeb brāļu draudzes. Tā uzsvēra intīma kristīgā pārdzīvojuma nozīmi, reliģisku pārdzīvojumu un atklāsmes. Valdība dažkārt brāļu draudzes uzskatīja par bīstamu sektu un centās aizliegt, taču tam nebija panākumu. Hernhūtieši iesaistīja pašus latviešus draudzes aktivitātēs un ievērojami sekmēja latviešu izglītības līmeni, reliģiozitāti un sabiedrisko darbību. Hernhūtiešu vidū izplatījās reliģiskie sacerējumi rokrakstā. Mūsdienās šie rokraksti glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un citās krātuvēs. Daudzi no tiem ir digitalizēti un internetā brīvi pieejami ikvienam interesentam (braludraudze.lndb.lv). Vispopulārākais hernhūtiešu garīgo dziesmu autors bija Vidzemes brāļu draudzes līderis Georgs Heinrihs Loskīls. Mūža otrajā pusē viņš pārcēlās uz dzīvi Ziemeļamerikā un pievērsās Pensilvānijas indiāņu pievēršanai hernhūtismam.

Pretstatā piētistiem un hernhūtiešiem racionālisti aicināja reliģijā pieņemt vienīgi to, kas aptverams ar prātu, un publicēja savas garīgās dziesmas un sprediķus, kuros centās atbrīvoties no misticisma un emocionalitātes. Pie viņiem piederēja arī Gothards Frīdrihs Stenders, kurš labāk pazīstams ar savām ziņģēm un fabulām, kā arī “Augstas gudrības grāmatu”. Apgaismības laikmetā tādējādi veidojās pretstats starp “sirds” un “prāta” reliģijas izpratni. Racionālisti tomēr neguva īpašus panākumus latviešu vidū.

Latviešu katoļu draudzes sekmēja katoļu reliģisko grāmatu izdošanu. Kurzemē tās nāca klajā vidusdialektā, savukārt Latgalē jezuīti publicēja katoļu literatūru augšzemnieku dialektā.

Kristīgas dziesmas, Vidzemes baznīcās un mājās dziedamas (1833) TMRplg 6409

Kristīgas dziesmas, Vidzemes baznīcās un mājās dziedamas (1833) TMRplg 6409

Jau kopš pašām pirmajām garīgajām dziesmām 16. gadsimtā latviešu reliģisko literatūru raksturoja nepārtraukta labošana, precizēšana un spodrināšana, vai nu tekstus uzlabojot valodas ziņā, vai arī pieskaņojot laikmeta reliģisko aktualitāšu tendencēm. Valodas uzlabošana līdz pat mūsu dienām nav bijusi vienkāršs uzdevums, jo skaidrāka un saprotamāka izteiksme ir varējusi nonākt konfliktā ar nostiprinātu tradīciju. Būtiski arī tas, ka reliģiskās literatūras prakse bija cieši saaugusi ar valodnieciskiem pētījumiem. Darbs ar garīgajiem tekstiem vienlaikus bija darbs ar latviešu valodu, un nereti reliģiskās grāmatas bija nozīmīgas tieši latviešu rakstu valodas attīstīšanā. Fakts, ka līdz 19. gadsimtam klajā nāca daudzi agrāku darbu atkārtoti izdevumi, liecina par spēcīgo tradīciju, kādu nostiprināja reliģiskās grāmatas. Šiem izdevumiem būs iespējams izsekot Turaidas muzeja reliģisko grāmatu katalogā, kurā sniegti arī detalizēti komentāri par katru no grāmatām.

Grāmatniecības vēsturē pausts viedoklis, ka reliģiskā literatūra veidoja sabiedriskas vienotības apziņu latviešu lasītājos. Pārlasot reliģiskās grāmatas, kas tapušas 16.–18. gadsimtā, tajās spilgti redzami sava laikmeta atspulgi – dzimtbūšanai pakļauto latviešu dzīves detaļas un reformas luterāņu baznīcā. Ja sākotnēji latvieši baznīcu varēja uztvert kā sfēru, kas piederīga vāciešiem un kungiem, tad ar laiku tas mainījās – un senās reliģiskās grāmatas ir šo pārmaiņu liecinieces.

Dr. philol. Pauls Daija

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2020, Decembris

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti