istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Grāpji – Turaidas pils viduslaiku vārāmie trauki


Turaidas muzejrezervātā top jauns krājuma katalogs, kurā būs apkopotas ziņas par Turaidas pils arheoloģiskajos izrakumos atrastiem 13.–18. gadsimta koka un metāla traukiem un galda piederumiem. Šajā rakstā piedāvājam tuvāk iepazīt senos metāla vārāmos traukus jeb grāpjus.

Pavards ar trijkāju grāpjiem un kāsī pakārtu katlu. Kokgriezums, ap 1500. gadu  (no: Kuchenmaisterey, Augsburg 1505)

Pavards ar trijkāju grāpjiem un kāsī pakārtu katlu. Kokgriezums, ap 1500. gadu (no: Kuchenmaisterey, Augsburg 1505)

 Grāpis mūsdienu latviešu valodā ir reti lietots vecvārds. Dzirdot tautas parunu ”vārās kā putras grāpis”, zinātāji iedomājas lielu čuguna katlu biezām sienām, kurā uz malkas pavarda vai ārā virs ugunskura lēni virst maltīte daudziem ēdājiem. Laikam gan retais zina, ka šis vārds pie mums ieviesies viduslaikos no  senās lejasvācu valodas. Tajā grope, grape jeb grapen ir gan darbības vārds ar nozīmi ‘izdobt’, gan apzīmējums priekšmetam – no metāla izlietam trijkāju katlam.

Ziemeļvācu pilsētu arheologi izpētījuši, ka senākos trijkāju vārāmos traukus no bronzas sāka liet 12. gadsimta vidū. 13. gadsimta gaitā tos sāka izmantot bagātās mājsaimniecībās. Tie bija virtuvē ērti lietojami, bet dārgi priekšmeti, kurus pilsētnieki pat ar testamentu novēlēja radiem. Trijkāju grāpis bija neiztrūkstošs priekšmets gaļas ēdienu gatavošanai nepieciešamajā trauku komplektā, un tas bieži redzams virtuvju attēlos, kas saglabājušies no 15. un 16. gadsimta.

Grāpju izskats
Viduslaiku arheoloģiskie atradumi plašā teritorijā Ziemeļjūras un Baltijas jūras piekrastes pilsētās un viduslaiku pilīs parāda, ka grāpim raksturīga viegli saplacinātas lodes forma. No kakla asā leņķī uz ārpusi atlocīta plata apmale, un tās augšmalas diametrs nedaudz atpaliek no vēdera diametra. Toties kakla iežmaugas apkārtmērs ir krietni mazāks par vēderu tā platākajā vietā. Grāpja augšmalā apmales abās pusēs vertikāli pievienotas divas cilpveida osas, kas nereti ir saliektas asā leņķī. No grāpja dibena atzarojas trīs kājas, kurām ir atlocītas pēdas. Reizēm tām piešķirta līdzība lauvas vai cita dzīvnieka ķepām. Trīs kājas nodrošināja vārāmā poda stabilu stāvēšanu pavarda ogļu slānī, kas degšanas laikā pamazām saira. Grāpja pacelšanai un pakarināšanai kāsī vai ķēdē virs atklātas uguns kalpoja locenis – lokveida rokturis, kura atliektie gali bija ievērti osās.

Grāpja sfēriskā forma un biezās sienas vārīšanās laikā labi sadalīja karstumu pa visu iekšējo virsmu un nodrošināja piemērotus apstākļus ilgstošai un vienmērīgai gaļas sautēšanai vai cepeša gatavošanai, bet pēc noņemšanas no uguns trauks uzturēja maltītes siltumu labu laiku. Lai būtu iespējams sagatavot ēdienu atšķirīga lieluma saimei, grāpjus lēja dažādu izmēru. Arheoloģiskajos izrakumos Brēmenē iegūtajiem 13.–14. gadsimta trijkāju grāpjiem diametrs bijis no 13 līdz 28 cm, bet Londonas atradumiem vēl lielāks – no 17 līdz pat 38 centimetriem.

Turaidas pilī atrastie grāpju fragmenti

Turaidas pils izrakumos atrastas bronzas grāpju kājas. Zīmējums no TMR krājuma

Turaidas pils izrakumos atrastas bronzas grāpju kājas. Zīmējums no TMR krājuma

Turaidas pils arheoloģiskajos pētījumos nav atrasti veseli metāla trauki, bet iegūti dažādi nelieli fragmenti. Diemžēl tie ne vienmēr ļauj viennozīmīgi secināt, kāda bijusi priekšmeta sākotnējā forma. Tomēr vairāki atradumi nepārprotami liecina par virtuvē lietotiem vārāmajiem traukiem jeb grāpjiem. No senākajiem saglabājušies nelieli bronzas augšmalas gabali un vairākas kājas, bet par jaunākajiem liecina no čuguna izlietu sfērisko sānu sienu un dibena fragmenti. Pēc divu augšmalu fragmentiem var aprēķināt, ka attiecīgo bronzas grāpju atvērumam bijis 24 vai 26 cm liels diametrs. Vairākas atrastās bronzas kājas ir 5,5 līdz 8 cm garas, griezumā trijstūrainas, bet platā leņķī atliekto mazo pēdu forma ir neizteiksmīga un tām ir ļoti attāla līdzība ar dzīvnieka ķepu. Vēl Turaidas pilī atrasti dažādu izmēru dzelzs loceņi – attālums starp to galiem ir no 16 līdz 35 cm, kas aptuveni atbilst trauka diametram. Kā noprotams no loceņu izmēriem, pils saimniecībā bijuši dažādu lielumu trauki. Tā kā loceņi atrasti atsevišķi no traukiem, tad iespējams, ka tie kādreiz izmantoti ne tikai bronzas grāpjiem, bet arī kādam skārda katlam vai koka spainim, lai to nestu rokā vai uzkārtu uz ūdens nēšiem.

Grāpju fragmenti izrakti Turaidas pils pagalma kultūrslāņa augšējās kārtās, bet viena kāja uzieta gruvešu slānī aiz austrumu puses ārējā mūra. Minētās vietas ir netālu no kādreizējās virtuves, kas, spriežot pēc 16. gadsimta beigās tapušā apraksta, atradās pils austrumu korpusa pirmā stāva vidū. Citi fragmenti atrasti ārpus pils rietumu aizsargmūra un ziemeļu priekšpilī, kur, domājams, nokļuvuši nejauši pēc izpostīto celtņu gruvešu pārvietošanas. Droši vien grāpji saplīsuši kādā negadījumā. Varbūt tie bija ilgstoši lietoti, daudzkārt karsēti un atdzesēt, tāpēc kļuvuši trausli. Pēc daudziem nejaušiem triecieniem ieplaisājuši, tie nākamajā reizē sadalījušies gabalos vai zaudējuši kādu kāju. Pēc tam nederīgā trauka lielākie fragmenti savākti metāllūžņiem, bet mazie nokļuvuši atkritumos.

Grāpju izejmateriāli

Turaidas pils izrakumos atrasti dzelzs loceņi. Agra Tabaka foto

Turaidas pils izrakumos atrasti dzelzs loceņi. Agra Tabaka foto

Viduslaiku grāpji lieti no krāsaino metālu sakausējumiem. To izmantošanu noteica toreizējā ražošanas tehnoloģija un gatavajam izstrādājumam nepieciešamās fizikālās un mehāniskās īpašības. Grāpju lējēji parasti izvēlējās vienu no diviem populārākajiem sakausējumiem – bronzu vai misiņu. Salīdzinot ar tīru varu, bronza kūst zemākā temperatūrā, tā ir vieglāk lejama, bet gatavais priekšmets iznāk cietāks un skanīgāks. Bronzas sastāvā ir vismaz 60% vara, bet pārējo veido alva, reizēm arī cinks un citu metālu piemaisījumi nelielā daudzumā. Ja sakausējumā ir vairāk vara, tad gatavais izstrādājums izskatās sarkanīgs, ja mazāk – dzeltenāks. Misiņš ir vara sakausējums ar cinku, kam ir citu krāsaino metālu neliels piejaukums. Pieaugot cinka daudzumam, misiņa krāsa mainās no brūnganas līdz dzeltenīgai. Salīdzinot ar tīru varu, arī misiņš ir vieglāk apstrādājams, labāk kaļams un valcējams, bet gala rezultāts – cietāks. Dzelzs ir vēl cietāks metāls, bet to var izkausēt tik augstā temperatūrā, kādu viduslaiku amatnieki vēl nespēja iegūt. Tāpēc no dzelzs ir kalti tikai grāpju rokturi, kuriem bija nepieciešama liela izturība smagā trauka noturēšanai. Toties jaunajos laikos, sākot ar 16.–17. gadsimtu, attīstoties tehnoloģijām, grāpjus sāka liet no neattīrītas dzelzs jeb čuguna.

Viduslaiku grāpji vai to fragmenti arheoloģiski atrasti daudzās Eiropas pilsētās, un dažās no tām veiktas izejmateriāla ķīmiskā sastāva analīzes. Pētnieki noskaidrojuši, ka Londonā grāpju liešanai izmantots misiņš, varš vai bronza ar nelielu svina piejaukumu. Lībekas bronzas grāpju metāla analīzes parāda, ka sakausējumā varš bijis 71–79 %, alva 12–21 %, svins 2,5–11 %, bet citu metālu piejaukums katrs sastāda mazāk par procenta desmitdaļu. Interesanti, ka bronzas sastāvs ar salīdzinoši lielu svina piejaukumu bijis arī dažu citu vācu viduslaiku pilsētu grāpjiem, jo tolaik metāla apstrādātāji nezināja par svina kaitīgo ietekmi uz cilvēka veselību.

Pievienojot varam citus krāsainos metālus dažādās proporcijās, grāpju lējēji droši vien eksperimentējuši, meklējot iespējami zemākā temperatūrā izkausējamu savienojumu. Vienlaikus viņiem bija jāraugās, lai no sakausējuma gatavotais trauks nezaudētu lietošanai vajadzīgās īpašības.

Kā lēja viduslaiku grāpjus

Trijkāju grāpis. Daigas Pjatkovskas zīmējums

Trijkāju grāpis. Daigas Pjatkovskas zīmējums

Vairāku ziemeļvācu un skandināvu pilsētu – Lībekas, Rostokas, Štrālzundes, Greifsvaldes, Visbijas, Upsalas u.c. arheoloģiskajos izrakumos ir iegūtas nozīmīgas liecības par grāpju liešanu. Par to stāsta ražošanas brāķi – salūzuši un deformēti priekšmeti vai to daļas un darbnīcu atkritumi – sasistas māla lejamveidnes. Atradumi ļāvuši pētniekiem rekonstruēt grāpju liešanas procesu, izmantojot tā saucamo pazūdošā vaska modeli.

Vispirms meistars grāpja apaļo korpusu izveidoja no māla kā apaļu bumbu ar nošķeltu malu, kur bija paredzēts atvērums. Tad sfērisko virsmu aplipināja ar mīkstu vasku, kā arī pievienoja no vaska veidotas kājas un osas. Pēc tam no ārpuses vaska modelim uzklāja otru māla kārtu un veidojumu apdedzināja. Karstumā vasks izkusa un iztecēja pa kādu māla čaulā atstātu nelielu caurumu, bet apdedzināto negatīvo formu varēja izmantot par lejamveidni. Tajā iepildīja šķidru metālu un pēc tā sacietēšanas māla čaulu sadauzīja. Process bija garš un laikietilpīgs, bet no katras formas varēja iegūt tikai vienu grāpi. Tāpēc jau 13. gadsimtā amatnieki sāka gatavot divdaļīgas māla veidnes, kuras bija atveramas un izmantojamas vairākkārt.

Ziemeļvācijā 14. gadsimta pirmajā pusē grāpju liešana tika unificēta, un daudzās pilsētās meistari gatavoja līdzīga izskata trijkājus. Katrā vietā nedaudz mainījās tikai korpusa forma – tā bija vairāk vai mazāk saplacināta, kā arī kāju garums, pēdas atliekuma leņķis un ķepas izveidojums. Vienreiz atrastās labās proporcijas meistari mēdza saglabāt ilgstoši, tāpēc vairāku gadsimtu garumā grāpjiem bija gandrīz nemainīgs izskats.

Ziemeļvācu pilsētu dokumentos grāpju lējēju amats parādās kopš 13. gadsimta vidus. Senās Livonijas rakstītajos vēstures avotos atrodamas norādes, ka Rīgā jau ap 1300. gadu strādāja varkalis (cuprifaber), bet 14. gadsimta pirmajā pusē – grāpju lējēji (Gropengiter). Šie metāla apstrādātāji pilsētas grāmatās nepārtraukti minēti līdz pat 16. gadsimtam. Iespējams, ka pirmie bronzas grāpji uz Turaidas pili atvesti no vācu zemēm, taču drīz jau tos varēja iegādāties pie Livonijas pilsētu amatniekiem. Trauka cenu rēķināja pēc metāla svara – grāpji ar biezākām sienām un masīvākām kājām bija smagāki un attiecīgi dārgāki.

Grāpju lietošana un izzušana
Viduslaikos virtuvēs silta ēdiena gatavošanai iebūvēja milzīgu skursteni ar apgāztas piltuves formas apakšdaļu jeb apvalkdūmeni. Zem tā uz grīdas klona kurināja atklātu pavardu, kurā blakus degošām pagalēm novietoja vārāmos traukus. Mazāku karstumu nodrošināja trauka atvirzīšana uz pavarda malu vai pakāršana augstāk virs uguns, izmantojot apvalkdūmeņa sienā iestiprinātu ķēdi vai kāsi. Tāds ēdiena gatavošanas veids vietām saglabājās līdz pat 19. gadsimtam. Bronzas grāpji, salīdzinot ar keramikas vārāmajiem traukiem, ātrāk sakarsa un labāk uzturēja temperatūru, līdz ar to nodrošinot garšīgākas maltītes pagatavošanu. Bez tam metāla trauki bija izturīgāki pret triecieniem un ilgstošāk lietojami, tāpēc tika izmantoti visās augstākās šķiras mājsaimniecībās gan viduslaiku pilsētu, gan piļu virtuvēs.

Arheoloģiskajos izrakumos Latvijā atrastie bronzas grāpju fragmenti datējami ar laiku no 14. līdz 16. gadsimtam. Tomēr pakāpeniski jau kopš 15. gadsimta atsevišķās virtuvēs sāka ierīkot slēgtu pavardu. Virs grīdas uzmūrēja nedaudz paaugstinātu taisnstūra formas izbūvi ar kurtuvi vidū, bet pavarda pārsegumā jeb sildvirsmā atstāja nelielus atvērumus, lai liesmas nepastarpināti varētu laizīt grāpju dibenus. Segts pavards bija jauno laiku plīts priekštecis. Uz plakanās virsmas bija iespējams novietot trijkāju vārāmos podus, tomēr labāk uzkarsa bezkāju katli, kas tieši saskārās ar uguni. Viduslaiku pašās beigās sāka kalt plāna skārda katlus – tiem vajadzēja mazāk metāla un tie bija lētāki. Tos varēja iegādāties lielāks iedzīvotāju skaits, bet plānie katli ātrāk izdila un bija jālabo vai jāizmet. Vēl turpināja pastāvēt trijkāju bronzas grāpji, bet drīz to kājas pazuda. 17. gadsimtā to vietā ieviesās daudz lētākie čuguna katli ar pussfērisku dibenu, bet arī tas laika gaitā kļuva plakans, pielāgojoties plīts līdzenajai virsmai.

Ieva Ose
Turaidas muzjerezervāta galvenā speciāliste

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, Februāris

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti