Allažu šūnakmens lauztuve, 20. gadsimta 30tie gadi. Šūnakmens ieguve. Fotogrāfs nezināms

Latvijas ģeologi 2008. gadā šūnakmeni pasludināja par nacionālo ģeoloģisko simbolu.  No Baltijas valstīm Latvija ir vienīgā, kur zemes dzīlēs sastopams šūnakmens. Mūsu  reģionā – Allažos – ir atradušās kvalitatīva šūnakmens atradnes, tomēr mūsdienās tur vairs šūnakmeni neiegūst, Allažu raktuves ir pilnībā izmantotas. Tagad Allažu šūnakmens atrodams ēkās un pieminekļos.

Netālu no Siguldas, Allažos, ir īpatnējas dabas bagātības ieguves vieta – Allažu šūnakmens lauztuve. Šūnakmens ir saistīts kaļķiezis, kas veidojas no avotu ūdeņiem galvenokārt vietās, kur notiek strauja ogļskābās gāzes izdalīšanās, tas satur līdz 96% kalcija karbonāta.

Allažu šūnakmens lauztuve, 20. gadsimta 30tie gadi. Strādnieki pozē fotogrāfam, skaldot akmeņus. Fotogrāfs nezināms

Allažu atradnes veido gan irdenie (avotkaļķi), gan saistītie kaļķi (šūnakmens). To slāņa biezums sasniedz 1 – 1,25 metri, ko sedz līdz 1,5 metrus bieza kūdras kārta. Sākotnējais krājums bija ap pusmiljona kubikmetru. Šādi ieži sastopami galvenokārt  tur, kur pamatzemēs ir kaļķakmeņi, pārsvarā dolomīts. Allažu šūnakmenī sastopamas dažādu augu atliekas – sūnu, zaru, lapu u. c. pārkaļkojumi, tas satur arī ģipsi.

Lai gan stipri porains, šūnakmens ir izturīgs pret salu un mitrumu, arī pret straujām temperatūras maiņām, tādēļ tas ir ļoti vērtīgs materiāls ēku ārējām apdarēm, kā arī pieminekļu būvei. Tieši Allažu šūnakmens izmantots Rīgas Brāļu kapu izbūvei un izdaiļošanai, kā arī citu pieminekļu celšanai. Šūnakmenim kā būvmateriālam piemīt vēl viena laba īpašība – tikko izrakts no zemes, tas ir mīksts, viegli apstrādājams, tādēļ no tā bez grūtībām var izzāģēt vai izkalt vajadzīgo formu, kas pēc tam sacietē.

Domājams, šīs īpašības cilvēki ievēroja un prata izmantot jau senatnē – ja paskatāmies Siguldas ordeņa pils drupas, redzam, ka vairākās ēkās, īpaši 14. gadsimtā celtajā Konventa ēkā, daudzviet pielietots tieši vajadzīgās formās izkalts šūnakmens.

Arī Krimuldas muižā 19./20. gadsimta mijā būvētajās saimniecības ēkās redzams plašs šī materiāla pielietojums. No šūnakmens dedzināja arī kaļķi – iegūtais kaļķis bija izteikti spilgti balts un labi noderēja ēku sienu un griestu balsināšanai. Tie bija arī 3 – 4 reizes dārgāki par parastajiem, no dolomīta iegūtajiem kaļķiem, tādēļ šūnakmens tika intensīvi izmantots. Visvairāk to lauza 20. gadsimta 30tajos gados, bet turpināja arī vēlāk – tas bija redzams kaut vai ar šūnakmeni “apšūtās” autobusu pieturās un citās sabiedriskās ēkās. Mūsdienās Allažu krājumi gan ir praktiski izlietoti, šūnakmeni te vairs neiegūst.

Daugavas Staburags, 20. gadsimta 20tie gadi. Fotogrāfs nezināms

Vēl prāvas šūnakmens iegulas ir ap Priekuļiem un Raunu, kur tas vēl turpina veidoties – tas vērojams pie Raunas Staburaga.

Vispopulārākais šūnakmens veidojums – Daugavas Staburags – diemžēl dabā vairs nav apskatāms. Pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzstādināšanas 1966. gadā, Staburags tika appludināts, tā augšdaļa tagad atrodas ~6,5 metrus zem ūdens līmeņa.

Egils Jemeļjanovs
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists