Ieskats Turaidas klaušinieku mājas ekspozīcijā, 2019.

19./20. gadsimta mijā Latvijā bija vērojamas straujas izmaiņas dažādās dzīves jomās. Latvieši ieguva tiesības brīvi pārvietoties un apmesties uz dzīvi jebkurā Krievijas impērijas vai pasaules daļā. Dzīvesvieta tika mainīta galvenokārt materiālu apsvērumu dēļ, tomēr sava nozīme bija arī vēlmei iegūt labāku izglītību un baudīt daudzveidīgāku kultūru. Vidzemnieki no lauciniekiem kļuva par pilsētniekiem, izceļoja uz Rīgu, Maskavu, Vladivostoku; Harbinā būvēja dzelzceļu, Sanpaulu meklēja jaunas iespējas un reliģiskas atklāsmes. Pirmajā pasaules karā izceļošana no Latvijas teritorijas bija milzīga, saistīta ar došanos bēgļu gaitās. Tādēļ jo īpaši iespaidīga ir iedzīvotāju atgriešanās jaundibinātajā Latvijas Republikā pēc kara beigām. Izceļotāji nebija zaudējuši saiti ar dzimteni, tieši otrādi – nacionālās kultūras uzplaukums radīja daudzveidīgas emocionālas saites, un viens no uzskatāmiem piemēriem nacionālās pašapziņas pieaugumam ir vecāku izvēle saviem bērniem likt latviski skanīgus vārdus.

Mirdzas vārda vēsture simboliski parāda kopējo tendenci. Ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis” apskatāma karte “Vietas, kur 1890.–1923. gadā dzimušas Mirdzas – Latvijas Republikas pilsones”. Karte veidota pēc Latvijas Valsts vēstures arhīva datubāzes “Latvijas iedzīvotāju saraksts (1918–1940)”, kur iekļauti tie pilsoņi, kas līdz 1940. gadam saņēma Latvijas Republikas pasi.  Atlasot no datubāzes 552 Mirdzas, bija redzams, ka ne visas pilsones bija dzimušas Latvijā – kartē norādītas vietas, kur vecāki ārpus Latvijas teritorijas deva šo vārdu savām jaundzimušajām meitām. Visvairāk šādas vietas bija toreizējā Krievijas impērijā: mūsdienu Krievijas, Ukrainas, arī Lietuvas, Igaunijas teritorijā, bet Mirdzas vārds iemirdzējās arī Šveicē, Kanādā, Vācijā, Amerikā un tālajā Ķīnā, kur Harbinā bija izveidojusies latviešu kolonija.

Rīgas Latviešu biedrības kalendārs 1913. gadam

1939. gada Pušelnieka Zobgala kalendāra 1939. gadam. Mirdzas svinējušas vārdadienu tāpat kā tagad – 23.martā

Vārda dienu kalendārs un svinības par godu šim notikumam ir diezgan sena tradīcija, un vismaz no 18. gadsimta beigām kalendāros atrodami arī latviešu cilmes vārdi. Daudzi no tiem mūsdienās šķiet kuriozi, bet citi ir pārdzīvojuši paaudžu paaudzes, piemēram, Rubenes mācītāja Hardera 1781.–1790. gadā izdotajā “Vidzemes kalendārā” minētā Skaidrīte. Vidzemē 19. gadsimtā populārākie joprojām bija jau gadus simtiem ilgi lietotie kristīgie latviskotie personvārdi.  Tomēr līdz ar nacionālās pašapziņas pieaugumu latviešu ģimenēs 19. gadsimta nogalē veidojās paradums bērniem likt latviskas cilmes vārdus – Austra, Mirdza, Velta, Visvaldis, Laimonis, Miervaldis, Ziedonis. Īpaši šī tendence uzplauka 20. gadsimta pirmajā pusē.

Pagasta rakstvedis un rakstnieks Ezerietis, īstajā vārdā Kārlis Augenbergs (1869–1923) ar sievu Minnu, kā arī meitiņām Austru un Mirdzu Lēdurgā ap 1900.gadu. Foto no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma

Mirdzas vārds sastopams kalendāros 19. gs. 70. gados, bet īpašu atzinību tas iemantoja pēc Aspazijas lugas “Vaidelote” izrādēm, kurās Mirdzas lomu 1894. gadā atveidoja Dace Akmentiņa, bet 1910. gadā – Lilija Ērika. Lielāko popularitāti vārds sasniedza 20. gadsimta 20. gados – saskaņā ar Centrālā statistikas pārvaldes datiem, 1925. gadā Mirdza bija 4. vietā starp visiem meitenēm dotajiem vārdiem.  Tomēr, kā informē Centrālās statistikas pārvaldes datu bāze, ap 1965. gadu Mirdza vairs nav starp 100 populārākajiem meiteņu vārdiem (https://vardi.csb.gov.lv/?mainID=1&subID=0&selectedIDS=735).