Turaidas pilsdrupu pagalmā celtā koka dzīvojamā ēka. 20. gs. sākuma pastkarte

Pēc tam kad 1776. gada postošajā ugunsgrēkā izdega Turaidas mūra pils un palikušās sienas pamazām pārvērtās drupās, visus ķieģeļu korpusus vairs neatjaunoja. Tomēr pilsvieta, kas daudzus gadsimtus bija apkārtnes nozīmīgākais centrs, uzreiz netika pamesta. Pilsdrupu pagalma stūrī uz veco ēku drupām muižnieki uzbūvēja jaunu koka dzīvojamo ēku. Tā vēl redzama 20. gs. sākuma fotogrāfijā. Celtne vēlāk tika pārbūvēta, bet to nojauca 20. gs. 70. gados, kad pilsdrupās sākās arheoloģiskie izrakumi un mūra pils atjaunošana. Gadsimtiem ilgā nepārtrauktā apdzīvotība bija radījusi biezu kultūrslāni, kurā arheologi atrada ne tikai viduslaiku priekšmetus, bet arī paliekas no 19. gs. keramikas.

Fragmentārs angļu firmas Slack&Brownlow ūdensfiltrs, atrasts Turaidas pilsdrupu arheoloģiskajos izrakumos 1992. gadā

Turaidas ūdens filtrējamā trauka izskats

Turaidas pils galvenā pagalma austrumu malas vidū kādreizējo celtņu vietā 1992. gadā arheologi iemēroja XI izrakumu laukumu. Noņemot virsējās zemes kārtas, atkal dienasgaismu ieraudzīja vairākas lielas, biezas un porainas, bet ūdensnecaurlaidīgas  akmensmasas keramikas lauskas, uz kurām bija reljefā izveidoti burti. Pēc fragmentu salīmēšanas varēja izlasīt vārdus no vairākās rindās izvietota uzraksta “ESTABLISHED 1830 – COMPRESSED CHARCOAL FILTER – SLACK&BROWNLO[W] – [CAN]NING WORKS – MANCHES[TER]. Latviski uzraksts tulkojams sekojoši: 1830. gadā dibinātajā konservēšanas uzņēmumā Slack&Brownlow Mančestrā [ražots] presētas ogles filtrs.

Filtrējamais trauks ir bijis nepilnu pusmetru augsts mucveida toveris, kam iekšpusē vidū riņķveidā izveidotas divas rievas, kurās iestiprināt presētas ogles ripu, bet apakšdaļā uz āru ir izvirzīta īsa lietņa caurulīte. Vairs nav saglabājies tajā kādreiz iestiprinātais metāla krāns, pa kuru iztecēja attīrītais ūdens. Tvertne sākotnēji bija segta ar vāku, bet arī tā lauskas nav atrastas. Toties abos sānos kā cieši pieglaustas ausis redzami nedaudz izvirzīti rokturi ar virsmas reljefu rievojumu. No atturīgā dekora vēl var minēt koncentrisku joslu vidusdaļā, kas kā stīpa apņem trauku, tās centrā kā jostas sprādze novietota piecstaru zvaigzne, bet augšmala ir izteiksmīgi profilēta. Reljefos uzrakstus apņem kartušas ar atšķirīgi rievotām malām un vēdekļveida galiem. Uz tovera lasāmais gadskaitlis ir Mančestras rūpnīcas dibināšanas gads, bet pats filtrējamais trauks gatavots vēlāk – ap 1880. gadu, tā dizainam izmantojot karalienes Viktorijas laikā pastāvošā neoklasicisma stila iezīmes.

Kam bija domāti filtrējamie trauki

Eiropā 19. gs. strauji attīstījās rūpnieciskā ražošana, bija nepieciešams darbaspēks, un no laukiem pilsētās ieplūda strādnieki. Strauji augošais iedzīvotāju skaits radīja problēmas nepietiekami attīstītajai infrastruktūrai. Daudzās pilsētās bija nekvalitatīva ūdensapgādes sistēma, pastāvēja trūkumi atkritumu apsaimniekošanā, nebija ierīkoti vai bija novecojuši kanalizācijas cauruļvadi un nebija uzstādītas attīrīšanas iekārtas. Līdz ar to daudzviet valdīja slikta sanitārija, sevišķi nabadzīgo iedzīvotāju mājokļos, jo viņi nespēja pietiekami ievērot higiēnas prasības. Šo apstākļu kopums izraisīja biežas epidēmijas, un viena no tām bija ik pa laikam uzliesmojusī holēra. Franču ķīmiķis un mikrobiologs Luiss Pastērs 19. gs. vidū bija noskaidrojis, ka slimības rodas no baktērijām. Holēru izraisa baktērijas, kas dzīvo netīrā ūdenī. Viktorijas laikmetā angļu zinātnieki sāka apzināties veselībai draudošās briesmas, ja uzturā tiek lietots netīrs dzeramais ūdens. Lai to mēģinātu novērst, pakāpeniski vairāki fabrikanti sāka ražot ūdens filtrus.

Par vienu no vadošiem angļu uzņēmumiem, kas izgatavoja dažādām vajadzībām lietojamus ūdens filtrējamos aparātus, 19. gs. beidzamajos gadu desmitos izvirzījās Mančestras kompānija “Slack&Brownlow Canning Works”. Kā galvenā sastāvdaļa ūdens attīrīšanai tika lietota kokogles ripa, kas bija sapresēta no sasmalcinātām un tādejādi aktivētām oglēm. Jau 19. gs. 60.–70. gados šī firma ar mājsaimniecībā izmantojamiem ūdens filtriem apgādāja ne tikai Angliju, bet arī izvērsa plašu eksporta tirdzniecību un regulāri piedalījās rūpniecības sasniegumu izstādēs. Kā atzīmēts Sidnejas 1879. gada starptautiskās izstādes katalogā, togad apbalvots Slack&Brownlow firmas filtrēšanas trauks, kas vienu galonu (4,5 litrus) ūdens nofiltrējot 12 minūtēs, rezultātā iegūstot tīru, skaidru un dzidru ūdeni. Tas gandrīz pilnībā no sālsūdens attīrot sāli, kā arī ziepju nosēdumus un citus netīrumus (https://collection.maas.museum/object/13344).

Rūpnieciski ražotus dārgus ūdens filtrus spēja iegādāties bagātās mājsaimniecības, bet nabadzīgākajiem iedzīvotājiem tīra dzeramā ūdens sagāde bija un palika problemātiska. Pamazām pilsētas to risināja ar ūdensvadu tīkla paplašināšanu un publisku artēzisko aku ierīkošanu, bet tas nebija ātri izdarāms. Kāda Rīgas avīze 1884. gadā rakstīja, ka tolaik Marseļā izcēlusies holēras epidēmija, un pilsētas vadība rajonā, kurā bija novērojama vislielākā mirstība, uzstādījusi lielus publiski pieejamus ūdensfiltrus.

Sadzīves ūdensfiltru mazumtirdzniecība Rīgā

Holēra ik pa laikam uzliesmoja arī Rīgā. Lai uzlabotu higiēnas apstākļus, 19. gs. otrajā pusē pilsētai vajadzēja domāt gan par dzeramā, gan saimniecībā izmantojamā ūdens attīrīšanu. Vienlaikus ar pašvaldības veiktiem infrastruktūras uzlabošanas pasākumiem sanitārijas nodrošināšanā iesaistījās tirgotāji. Caurskatot 19. gs. otrās puses Rīgas dienas presi, kuras digitalizētie numuri atrodami Latvijas Nacionālās bibliotēkas portālā periodika.lv, dažādu avīžu sludinājumu lapās ik pa laikam var uzdurties uz reklāmām, kuras ievietojuši importēto ūdens filtru pārdevēji. Laikrakstos atrodami arī vairāki publiku izglītojoši raksti.

Jau 1853. gadā vietējā vācu avīzē “Rīgas apskats” (Rigasche Rundschau, 09.07.1853) parādījās informatīvs raksts, kurā stāstīts par Anglijā dzeramā ūdens filtrēšanai izmantotiem akmensmasas keramikas vai porcelāna traukiem. Tiem esot dažādi tilpumi – no 3 līdz 40 stopiem (viens stops – apm. 1,2 litri), bet filtrēšanu nodrošinot sūklis, rupji maltas kokogles un smilts slānis. Dažus gadus vēlāk laikrakstā “Rīgas avīze” (Rigasche Zeitung, 19.05.1860) ievietots īss sludinājums, piekrastes iedzīvotājiem piedāvājot iegādāties ogļu filtrus, kas attīrot sliktu dzeramo ūdeni. Droši vien šī reklāma bija mērķēta gan uz jūrmalniekiem, kas varēja filtrēt sālsūdeni, gan Rīgas ezermalu un upmalu iemītniekiem, lai tie nedzertu no vaļējas ūdenskrātuves pasmeltu neattīrītu ūdeni.

Laikam jau sākumā pircēji pret ūdens filtrēšanu izturējās atturīgi, kā tas nereti ir ar jaunievedumiem. Varbūt to noteica arī filtrēšanas trauku augstā cena. Kādus gadus vēlāk “Rīgas avīzē” (Rigasche Zeitung, 01.07.1872) ievietots veselu lappusi garš reklāmraksts, kurā tirgonis F. V. Grāmans (Grahmann) savā Jēkaba ielas kantorī, kas atradies pretī Biržai, piedāvā iegādāties angļu fabrikanta Džordža Čevina Bostonā patentētos ūdens filtrus. Vienlaikus viņš izskaidro, ka minētie angļu filtri attīrot upju, dīķu, kanālu un lietus ūdeni, aizturot svina, dzelzs, kaļķu, krāsvielu daļiņas, kā arī novēršot sliktu smaku un piegaršu. Reklāma slavē angļu filtrējamos traukus, ka tie paši attīroties un ātri darbojoties. Tie esot dabūjami četros izmēros ar tilpumu no 9 līdz 21 stopam jeb no 0,9 līdz 2,1 spainim. Vēl rakstam pievienotas arī vairākas atsauksmes, norādot uz slavenībām – ar šādiem filtriem tiekot nodrošināts pat pašas britu karalienes galms un Velsas princeses saimniecība.

Tajā pat gadā arī Rīgas tirgonis Jakšs savā sludinājumā piedāvāja pašattīrošos angļu ūdens filtrus (Rigasche Zeitung, 19.08.1872). Praksē šis solījums tomēr neattaisnojās. Tāpēc divus gadus vēlāk Jakša veikala reklāma informēja, ka gadu gaitā visi filtri aizsērējot un kļūstot nederīgi, sevišķi attīrot sālsūdeni jūrmalā. Taču pārdošanā nonākušo uzlaboto izstrādājumu varot viegli iztīrīt un jaunu ogles filtru ievietot pats lietotājs (Rigasche Zeitung, 30.05.1874).

Spriežot pēc Rīgas avīžu sludinājumiem, angļu ūdens filtrus varēja nopirkt pie tirgoņa Tīdemana (C. A. Tiedemann) Kungu ielā 1868. gadā, Maira (F. X. Mayr) bodē Kaļķu ielas un Basteja bulvāra stūrī 1869. gadā, pie Tīsa (A. T. Thieβ) angļu preču veikalā 1871. gadā, bet Herteks (F. Chertek) Tirgoņu ielas pārdotavā 1879. gadā piedāvāja ūdensfiltrus par cenu no 5 līdz 15 rubļiem. Tas neizklausās lēti, jo 5 – 8 rubļi maksāja dienas avīzes gada abonements. Vēl ūdens filtrus Rīgā varēja nopirkt pie Pfafrota (T. Pfaffrodt) Smilšu ielā 1881. gadā, pie Roberta Lisa (Liss) Kaļķu ielā 1883. gadā, Joelsona (H. Joelsohn) Kalēju ielā 1886. gadā, Redliha (J. Redlich) angļu preču veikalā 1892. gadā un citur.

1885. gada sludinājums par Jakša veikala Rīgā nopērkamiem angļu firmas Slack&Brownlow ūdensfiltriem (Zeitung für Stadt und Land, 29.05.1885)

Kaut arī 1885. gadā izglītojošā avīžrakstā profesors E. Pfūls (Pfuhl) Rīgā iznākušajā “Laikrakstā pilsētai un laukiem“ (Zeitung für Stadt und Land, 29.05.1885) uzsvēra, ka angļu ūdens filtri ar presēto ogli attīra tikai kaitīgos mehāniskos piemaisījumus – zemes, augu un trūdvielu paliekas, bet mikroorganismus ne, tomēr filtrēšanas trauki jau bija ieguvuši popularitāti. Droši vien ne visi pircēji un pārdevēji bija lasījuši minēto rakstu, jo pāris mēnešus vēlāk tirgoņa Rihtera&co firma Doma laukumā pie Lielās Mūku ielas atkal reklamēja ūdens filtru – šoreiz gan vācu izstrādājumu, kas nodrošinot ”tiešām tīru un veselīgu kristāldzidru dzeramo ūdeni, kas brīvs no mikroorganismiem” (Zeitung für Stadt und Land, 05.07.1885).

Lielākoties pārdevēji reklāmās apmierinājušies tikai ar dažāda šrifta tekstu, tāpēc nav īsti skaidrs, kādi izskatījās tolaik nopērkamie filtrēšanas trauki. Tikai nelielai daļai sludinājumu pievienots attēls ar pārdodamā ūdens filtra izskatu. Vecrīgā veiksmīgi strādājusī lieltirgotava Jaksch&co 1885. gadā vietējā vācu avīzē  (Zeitung für Stadt und Land, 29.05.1885) ievietoja angļu ūdens filtra pārdošanas reklāmu, uzsverot preces dažādos lielumus un lēto cenu. Interesanti, ka pievienotais filtrēšanas trauka attēls pēc formas ir līdzīgs Turaidas atradumam. Jakša sludinājumā zīmētā trauka priekšpusi rotā vārdi COMPRESSED CHARCOAL – SLACK&BROWNLOW – PATENT – CANNING WORKS – MANCHESTER. Kā jau bija minēts, uz Turaidas atraduma ir līdzīgi uzraksti. Bet ir arī atšķirība – Turaidas filtru grezno firmas zīme – piecstaru zvaigzne, bet Jakša reklamētais aparāts papildināts ar lauvas un vienradža turētu ģerboni. Tas ir Apvienotās karalistes jeb Britu monarhijas ģerbonis – laikam tādejādi patentētajam izstrādājumam garantiju deva pats kronis. Minētās formas ūdens filtri tolaik uz Rīgu importēti milzīgā apjomā, jo nākamajā pavasarī Jakša veikals trīs mēnešu garumā no marta beigām līdz Jāņiem vismaz divreiz nedēļā vietējā avīzē (Rigasche Zeitung, 27.03.1886 – 25.06.1886) ievietoja vienu un to pašu reklāmas laukumu ar iepriekš izmantoto attēlu. Kā lasāms pievienotajā tekstā, tas bijis “prīmā angļu ūdensfiltrs”, kuru varēja iegādāties vairumā vai mazumā. Šīs formas trauks Rīgā bija nopērkams vēl sešus gadus, jo to pašu attēlu atkārtoti saviem sludinājumiem pievienoja ne tika Jakša veikals 1890. gadā, bet arī cits tirgonis – Kungu ielas tirgotavas īpašnieks Johanness Mičke (Mitschke; Zeitung für Stadt und Land, 29.03.1892).

1892. gada sludinājums par Mičkes veikalā Rīgā pārdotiem firmas Slack&Brownlow patentētiem ūdensfiltriem (Zeitung für Stadt und Land, 29.03.1892)

Domājams, ka 19. gs. 80. gadi bija laiks, kad angļu firmas Slack&Brownlow izgatavoto ūdensfiltru Rīgā – vai nu populārajā Jakša veikalā blakus Rātsnamam, vai citur – nopircis toreizējais Turaidas muižas īpašnieks barons Kampenhauzens, vai arī viņa saimniecībai to sagādājis muižas pārvaldnieks.

Kāpēc ūdens filtrs iegādāts Turaidas muižai

Turaidas pils viduslaikos celta ūdeņiem bagātā apvidū – kalna pakājē plūst Gauja, bet nogāzēs iztek vairāki avoti. Arī pils pagalmā bijusi dziļa aka. Tāpēc rodas šaubas – vai tiešām iedzīvotājiem nav bijis pieejams tīrs un garšīgs dzeramais ūdens? Varbūt akas ūdens bijis mālains un duļķains? Līdzīgu problēmu mēģināja risināt kāds mazāk pārticis lauku iedzīvotājs, kas uzdevis jautājumu izdevumā “Rīgas industrijas avīze” (Rigasche Industrie-Zeitung, 07.03.1889). Viņš interesējies par cieta, mālaina un kaļķaina ūdens lētas attīrīšanas iespējām. Redakcija ieteica ņemt lielu koka trauku, ievietot vertikālu šķīrējsienu un vienu pusi piepildīt ar labi izmazgātu granti un smilti, kā arī svaigi dedzinātu kokogļu slāni, kuru atkal vajagot nosegt ar granti. Paskaidrots, ka attīrāmais šķidrums, izplūstot cauri minētajiem filtrējošiem slāņiem, pa trauka apakšā atstātu spraugu pēc savienoto trauku principa piepildīšot ar šķērssienu atdalīto tvertnes otru pusi. Tā tikšot iegūts dzidrs ūdens, kuru pa ievietotu cauruli varēs iepildīt citā traukā.

Zemnieki minēto risinājumu droši vien izmantoja, bet Turaidas muižnieks bija pietiekoši pārticis, lai savai saimniecībai iegādātos no Anglijas importētu patentētu aparātu. Kas to lai zina, vai tie bija higiēnas apsvērumi, vai muižnieka untums? Varbūt tā izpaudās vēlēšanās sekot modei, un tamdēļ Rīgā tika nopirkts un Turaidas muižas dzīvojamā ēkā uzstādīts akmensmasas keramikas ūdens filtrs – augstākās kvalitātes ražojums, kas bija atceļojis no Mančestras. Tam bija izteiksmīga klasicisma urnas forma, un tā priekšpusi rotāja angļu valodā veidoti uzraksti. Ar gaišo krāsu un spīdīgo glazūru palielais priekšmets izcēlās jebkurā interjerā, vai tā bija virtuve, vai ēdamtelpa. Droši vien šis ūdens filtrējamais aparāts uzskatāmi demonstrēja ne tikai īpašnieka turību un sekošanu jaunākajām modes tendencēm, bet arī rūpes par higiēnas nodrošināšanu gan pašu ģimenei, gan viesiem.