istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Turaidas muzejrezervāta krājuma jaunieguvumi 2020. gadā


Spilvenlelle. 19. gadsimta beigas/20. gadsimta sākums

Spilvenlelle. 19. gadsimta beigas/20. gadsimta sākums

Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas 90 tūkstoši 457 krājuma vienības, un, neskatoties uz dažādiem Covid-19 radītiem ierobežojumiem, 2020. gadā nokomplektēti 1009 muzejiski priekšmeti.

Lielākā priekšmetu grupa – 495 vienības, ar ko 2020. gadā papildināts muzeja krājums, ir baltmāla jeb kaolīna pīpītes, galvenokārt to fragmenti, kas atrasti Turaidas pils arheoloģiskajos izrakumos.  Pēc galvu formas un pēdas marķējuma tās datējamas ar 17. vai 18. gadsimtu. Anglijā jau 16. gadsimta beigās māla pīpju izgatavošana bija kļuvusi par atsevišķu amatniecības nozari un, kad angļu amatnieki – protestanti izceļoja uz Holandi, līdzi ņemot arī pīpju gatavošanas iemaņas. Pamazām 17. gadsimta gaitā smēķēšana izplatījās visos sabiedrības slāņos, un viens pēc otra radās pīpju ražošanas centri Amsterdamā, Leidenē, Goudā, Dodrehtā un citās pilsētās, kur 17. gadsimtā pastāvēja vairāk nekā 30 darbnīcu. Līdz ar to sabiedrībā šīs pīpes dēvēja par holandiešu pīpēm. Meistari daļu no pīpēm rotāja un marķēja, uz galvas, pēdas vai kāta iespiežot reljefu zīmi, uzrakstu vai ornamentu. Marķējums norādīja uz konkrētu darbnīcu un līdz ar to garantēja labu kvalitāti.[1]

Joprojām turpinājās Turaidas vēsturiskā centra arheoloģiskā izpēte Turaidas Baznīckalnā, lai noteiktu senās viduslaiku kapsētas ārējās robežas sakarā ar iespējamo žoga atjaunošanu. Izrakumu rezultātā tika noskaidrots, ka no Baznīckalna uz ziemeļiem kapsēta vairs neturpinās un ieplaka starp Turaidas muižas graudu kalti un bijušo klēti (nav saglabājusies) aizpildīta ar būvgružiem. Būvgružos tika atrastas vairākas kalēja kaltas naglas, to fragmenti, dzelzs iedzītnis, kā arī interesantākais atradums – bronzas atsvariņš ar iespiestu punktveida rotājumu. Tas varētu būt izgatavots ap 12. gadsimtu, attiecināms uz Gaujas lībiešu laiku, bet būvgružos varētu būt nonācis vēlāk.

Savās ikdienas gaitās esam pieraduši šķērsot Gauju pa tiltu pie Siguldas, un neiedomājamies, ka tā uzcelšana bija ļoti sarežģīts un komplicēts darbs, kurā bija iesaistīti dažādi speciālisti. Pirms būvniecības vairāku gadu garumā notika pētniecības darbi, lai izraudzītos vietu upes šķērsojumam. Svarīga te bija ģeoloģiskā izpēte, lai noteiktu grunts sastāvu, kas ļautu izvēlēties pareizo tilta celtniecības vietu un materiālus celtniecībai. Kartogrāfisko materiālu kolekcijā tagad ir trīs Gaujas gultnes grunts šķērsgriezumu zīmējumi, kas liecina par būvniecības sagatavošanas darbiem: “Urbumu šķērsgriezumi no Gaujas labā krasta Krimuldā, jaunbūvējamā tilta krastu balsta vietas”, “Urbumu šķērsgriezumi no Gaujas kreisā krasta Siguldā, jaunbūvējamā tilta krastu balsta vietas” un “Papildurbumi Gaujas gultnē jaunceļamā tilta vietā Siguldā”. Kartes zīmējis LR Satiksmes ministrijas Šoseju un zemes ceļu departamenta  ģeologs, pētniecības darbu uzraugs Valters Pērkons 1934. gadā uz milimetru pauspapīra. Šis papīrs ir ciets ar gludu virsmu, un savas labās caurredzamības dēļ tiek izmantots gan kopēšanai, gan rasēšanai.

Loteristikas kolekciju papildināja Padomju Savienībā 1944. gadā izdotā ceturtā naudas-mantu loterijas biļete, kuras bijusi 50.00 rubļus vērta. Lai gan daudzas valstis II pasaules kara laikā pārtrauca loteriju organizēšanu, tomēr PSRS, lai papildinātu valsts budžetu, organizēja četras loterijas (1941–1944).  Visu gadu biļešu noformējumā bija jūtama kara elpa un muzeja eksemplārā redzams zīmējums ar tanku, kuru montē vairāki strādnieki, bet augšpusē – uzraksts sarkanā krāsā krievu valodā: Тыл – фронту (aizmugure – frontei). Lielākā daļa iegūto līdzekļu (80%) nonāca valsts budžetā, un 20% nodrošināja vinnestus. Laimējušo biļešu numuri tika publicēti laikrakstos, kuri bieži tika izlikti stendos pilsētu centrālajos laukumos, un izlozes dienās ap tiem pulcējās lieli ļaužu pūļi ar loterijas biļetēm rokās. Bez naudas laimestiem vēl bija iespējas vinnēt karakula sieviešu kažokus, lapsādas, vīriešu un sieviešu apavus, paklājus, audumu atgriezumus vīriešu un sieviešu apģērbam, sudraba cigarešu etvijas u.tml.

 Apģērbu kolekciju papildinājuši divi atšķirīgi apģērbi – vizītsvārki un medicīnas darbinieka bikses. Vectēva būvinženiera Eduarda Šķendera (1893-196?) vizītsvārkus muzejam dāvinājusi māksliniece Dina Dubiņa. Šo apģērbu mākslinieces vectēvs vilcis, apciemojot savus draugus mājas viesībās dienas laikā, zem tā vilkta balta bieza zīda auduma veste. Vizītsvārki ir no melna vilnas auduma, priekšā pogājami ar vienu ar melnu ar audumu apvilktu pogu. Priekšdaļas kreisajā pusē ir neliela slīpa krūšu kabatiņa, kurā bija jābūt pareizi salocītam kabatas lakatiņam. Uz aizmuguri vizītsvārku žakete pagarināta, ar šķēlumu no vidus līnijas līdz apakšai. Tās mugurdaļa sniedzas līdz ceļgala locītavai, aizmugures pagarinājumā katrā pusē iestrādātas divas iekškabatas. Piedurkņu galos piešūtas divas ar audumu apvilktas vidēja lieluma pogas, divas lielākas pogas uzšūtas mugurpusē un uz vidukļa līnijas. Parasti pie šādiem vizītsvārkiem tika vilktas melna smalki svītrota vilnas auduma bikses, gaišs krekls un gaiša kaklasaite. Kājās melnas kurpes un tumšas zeķes. 20. gadsimta pirmajā pusē vizītsvārki bija atzīts oficiāls tērps pasākumos, kas notika pa dienu līdz pulksten sešiem pēcpusdienā. Otrs apģērbs ir balta stingra kokvilnas auduma darba bikses ar gumiju jostas vietā un sašaurinātiem galiem, izgatavotas ražošanas apvienībā “Rīgas Apģērbs” Jēkabpils filiālē. Šāda tipa apģērbu valkājis Siguldas slimnīcas rentgena personāls 20. gadsimta 70. un 80. gados. Šis darba tērps piederējis Siguldas slimnīcā strādājušam mediķim, rentgenologam siguldietim Uldim Kļaviņam. Dakteris ilgus gadus bijis Rīgas rajona galvenais rentgenologs, un, kad tika uzcelta jaunā Siguldas slimnīcas ēka, palīdzējis iekārtot rentgena kabinetu.

Dekoratīva sienas sega. 20. gadsimta 30. gadi

Dekoratīva sienas sega. 20. gadsimta 30. gadi

Par 20. gadsimta pirmās puses rokdarbu tendencēm un mājas rotāšanas elementiem varam spriest, aplūkojot 30. gados darināto sienas segu, kas papildinājusi telpu dekorējošo tekstilizstrādājumu kolekciju. Šādas izšūtas tekstīlijas bija īpaši populāras 20. gadsimta 20.–30. gados, taču nereti rotāja istabas sienu pie kādas vecmāmiņas gultas arī vēlāk. Ja sākotnēji izšūtie sižeti bija izteikti romantiski ar gulbīšiem, rozēm un dažādu puķu kompozīcijām, tad 30. gados šādos darinājumos  arvien biežāk parādās tautiski ornamenti un latvju zīmes. Muzeja krājumā jauniegūtā sienas sega darināta  nacionāli patriotiskā stilā. Uz pelēka vilnas auduma klājdūriena tehnikā izšūta patriotiska kompozīcija  ̶  vidusdaļā uzlecoša saule ar zeltītiem stariem ozollapu vainaga ietvarā, apakšmalā ozolu zari saņemti ar Latvijas karoga krāsu lenti un tam pāri zobena izšuvums. Zem šī attēla uzraksts dzeltenā krāsā: “Visu par Latviju!” Centrālo izšuvuma daļu uz abām malām rotā zilas krāsas rombveida rāmējumos izšūti sarkani ugunskrusti – tie arī Pērkonkrusti vai Laimas krusti, katrā malā pa diviem. No šiem ornamentiem uz leju mazākos rombveida ierāmējumos nelieli ornamentāli izšuvumi, kas noslēdzas ar dzeltenas krāsas līnijām. Sienas segas audums vienā malā ir stipri saplīsis, taču izšuvums saglabājies ļoti labi, diegu krāsas ir košas.

Šajā gadā tika iegūts muzeja krājumam unikāls priekšmets – buduāra, salona jeb sofas spilvenlelle. Pieminot lelles, parasti iedomājamies bērnus, tomēr bērnu lellēm parasti ir ķermenis un kājas, bet šai kāju vietā ir spilvens, pār kuru dekoratīvu pārsegu veido lelles kleita. Rokas un galva darinātas no “papjē mašē” (papier/paper mache).  Spilvenlelles savā lielākajā vairumā bija pieaugušu dāmu rotaļlietas, ar kurām izrotāt savu buduāru vai viesistabu. Tās, tāpat kā tējkannu lelles, lelles – tintnīcas, otiņas, smaržu pudelītes pildīja dekoratīvas funkcijas.

Bīdermeijera stila krēsls. 19. gadsimts

Bīdermeijera stila krēsls. 19. gadsimts

Ļoti nozīmīgs ieguvums ir Turaidas vēsturiskā centra senatnes liecinieki – četri  bīdermeijera stila krēsli, kuri tikuši lietoti Turaidas muižas pārvaldnieka vecajā dzīvojamajā mājā 19.gadsimtā. Muzejam tos nodeva turaidiete Vizma Dāldere. Pēc agrārreformas (1920) vecā pārvaldnieka māja bija viena no nedaudzajām muižas ēkām, kas palika Turaidas muižas pēdējā īpašnieka Aleksandra Staela fon Holšteina īpašumā. Pats viņš dzīvoja Tallinā  un māju iznomāja. 1939. gadā īpašnieks pārcelās uz Vāciju un 1940. gadā māja ar tajā atstātajām mēbelēm nonāca valsts īpašumā. II pasaules kara laikā vācu okupācijas gados Vizmas Dālderes tēvs Roberts Kiršteins (21.03.1905–09.1987) ar ģimeni rentējis Turaidas muižas pārvaldnieka veco dzīvojamo māju un daļu muižas zemes. Vizma no mājas iekārtojuma atceras zāli un guļamistabu. Zālē bijuši šie krēsli, arī radio aparāts, ko klausīties nākuši kaimiņi. Pēc II pasaules kara Vizmas tēvs izsūtīts uz Sibīriju, un mātei ar meitu likts izvākties no pārvaldnieka mājas. Krēslus un apaļu galdiņu māte paņēmusi līdzi uz jauno dzīvesvietu.

Interjera ekspozīciju muižas pārvaldnieka vecās dzīvojamās mājas rokdarbu istabā papildinās reljefi rotāts, bronzēts rāmis ar tajā iestrādātu no cilvēka matiem pītu ziedu kompozīciju uz balta muarē pamatnes, kas ilustrēs tēmu par bērnu kultu un bīdermeijera laikmeta sentimentalitāti (piemiņa vecākiem no viņu bērnu matiem).

Hilda Vīka. Vientulība. Viktora Eglīša portrets. 20. gs. 40. gadi

Hilda Vīka. Vientulība. Viktora Eglīša portrets. 20. gs. 40. gadi

Kā liecības par mūsu novadnieku Eglīšu dzimtu muzejs dāvinājumā no Vidvuda Eglīša atraitnes Ingrīdas Frickausas saņēmis daudzus dokumentus, grāmatas, zīmējumus un gleznas. Dokumentu un rokrakstu kolekcijā tagad glabājas īpašuma nodošanas un pieņemšanas akts, kas sastādīts 1922. gada 25. aprīlī, un ar kuru rakstniekam Viktoram Eglītim lietošanā tiek piešķirta jaunsaimniecība Nr. 1 – Inciema muižas centrs. Aktā minēts ēku saraksts un aprakstīts to stāvoklis. Būves lielākoties nav īsti piemērotas dzīvošanai. Piemēram, par koka dzīvojamo māju rakstītais: “ēka stipri nolietotā stāvoklī, viena trešā daļa logu bez stikliem un aiznagloti dēļiem. Pēc vietējo iedzīvotāju izteicieniem, ēka celta jau kopš 100 gadiem.” Visas celtnes būvētas pasen, un katrai ir būtiski trūkumi: “piennīca” –… pirms remontējama”, domājams, ka tā ir pienotava. Zirgu stallis būvēts 1851. gadā, tam ir dēlīšu jumts, 3 durvis un 9 logi, griesti izlauzti. Dokuments nosaka, ka Viktoram Eglītim jāpilda “visi ar nododamā objekta valdīšanu un lietošanu saistītie pienākumi un jāpadodas attiecībā uz nododamo Inciema muižas centra Nr. 1 jaunsaimniecības lietošanu, izmantošanu un iegūšanu par dzimtīpašumu tiem nosacījumiem, kurus saskaņā ar likumu noteiks Centrālā zemes ierīcības komiteja un Zemkopības ministrija, izsniedzot attiecīgu izpirkšanas dokumentu.” Līdz šim Turaidas muzejrezervāta krājumā nebija dokumenta par īpašuma apsaimniekošanas un iznomāšanas procesiem II pasaules kara laikā, vācu okupācijas periodā. Starp Viktoru Eglīti un Baltazaru Veinbergu 1942. gada 8. aprīlī noslēgts nomas līgums nosaka, ka uz vienu gadu daļa īpašuma – 13,56 ha, kuros ietilpst sakņu dārzs, aramzeme, pļavas un daļa pagalma, tiek nodota nomnieka Baltazara Veinberga lietošanā. Īpašnieks savā lietošanā atstāj lielo dzīvojamo māju, kūti, pagrabu zem lielās ēkas un 1/5 ha sakņu un augļu dārza, pārējās ēkas, dārzi, ganības un aramzeme tiek iznomāti. Nomas līguma 29 punktos uzskaitīti visi nosacījumi, kas nomniekam jāpilda – lauku, sakņu un augļu dārzu mēslošana, grāvju un ceļu uzturēšana kārtībā, kā arī nepieciešami kārtējie dzīvojamo un saimniecības ēku remonti. Šajā dokumentā lasām, ka iznomātājam no nomnieka pienākas saņemt saknes un dārzeņus, kas nododami rudenī Rīgā. Nomniekam pašam noteiktās nodevas jānogādā Rīgā:” …rudenī jāaizved uz Rīgu noteiktās naturālijas ar zirgu, ja nevar dabūt mašīnu.”

Dokumentu un rokrakstu kolekcija papildināta ar deviņām rakstnieka, mūsu novadnieka Anšlava Eglīša dienasgrāmatām.  Pirmā no tām sākta 1919. gadā, pēdējās pārdomas šajās burtnīcās datētas ar 1944. gada 24. jūliju. Lai gan literatūrzinātnieces Vera Vāvere un Ieva E. Kalniņa šīs dienasgrāmatas sagatavoja publicēšanai un jau 2004. gadā apgāds Zinātne izdeva, tomēr muzejam ļoti būtiski ir saglabāt oriģinālus, kur redzams paša autora rokas pieskāriens gan rakstītajos tekstos, gan nelielajās skicītēs. Burtnīcās rakstītais ļauj izsekot personības izaugsmei, varam lasīt par jaunā cilvēka interesi par mākslas un kultūras norisēm.

Nopietnā slimība, kas pavadījusi visu Anšlava Eglīša bērnību un jaunību, bieži likusi viņam pavadīt laiku vientulībā. Tas devis iespēju daudz lasīt un domāt, tādēļ, iespējams, satiktie cilvēki dienasgrāmatu ierakstos nereti atklājas ar spilgtiem raksturiem. Inciemā pavadītas vasaras, vērojot vietējos iedzīvotājus un pierakstot iespaidus. Par Inciema rentnieku Liepiņu ģimenes dēliem viņš raksta: “… Valdim 13 gadu, bet es dotu vairāk. Saša, otrs pēc vecuma (10–11 gadi) brālis, zem Turaidas muižas (kur tas agrāk dzīvojis), puiku iespaida izvērties par stipri huligānisku tipu, lai gan reizēm, kad tas mierīgs, var redzēt, ka viņš kādreiz bijis visjūtīgākais un atjautīgākais no 3 brāļiem. Mazs no auguma, kā citi brāļi diezgan stiprs; ja viņu iekauj kādas palaidnības dēļ, tas sviež ar akmeņiem un nāk atkal kauties, tā ka nevar tikt vaļā. Viņam tiek vairāk, bet viņš neatlaižas, kā buldogs, kurš ieķēries savā ienaidniekā. Rūdis 8–9 gadus vecs, rupjš ganu puika, tāpat kauslīgs…”

Vienā no dienasgrāmatām varam izlasīt jaunā rakstnieka pārdomas par kāda mums šodien ļoti labi zināma romāna nosaukuma izvēli. 1943. gada 22. jūnijā autors savā dienasgrāmatā ierakstījis: “Šodien “Tēvija” sāk iespiest manu romānu. Es gribēju to nosaukt “Kaspara Žibeikas testaments”. Redakcijā nebija mierā. Zariņš teica, ka tas leišu vārds. Neko prātīgu nevarēju izgudrot. “Testaments” vai “Novēlējums” skanēja liesi. Gribēju “Iznirelis”, to neļāva. Ieliku “Homo Novus”, kas nav nekas labs. Izdodot grāmatā, būs jāmaina.” Romāna darbība risinās 20. gadsimta 20. gados Rīgā mākslinieku vidē, un pirms dažiem gadiem pēc šī literārā darba motīviem uzņemta filma.

Hilda Vīka.Viktora Eglīša portrets. 20. gadsimta 40. gadi

Hilda Vīka.Viktora Eglīša portrets. 20. gadsimta 40. gadi

Turaidas muzejrezervāta mākslas kolekciju papildinājušas vairākas Anšlava Eglīša jaunības gadu grafikas un skolas gadu skices. Te vērojams arī dienasgrāmatās aprakstītais – mākslinieks gatavojies iestājpārbaudījumiem mākslas akadēmijā. Pāršķirstot mapīti ar tās saturu, daudzkārt sastopamas nelielas pastmarkas lieluma klusās dabas skicītes, cilvēku figūras dažādās kustībās, atsevišķas ievērojamu mākslinieku gleznu kopijas. Grafikas lapas savukārt tapušas Otrā pasaules kara laikā vācu Rīgā. Tie ir skati pār Vecrīgas namu jumtiem, pilsētas ainava ar Doma baznīcu, nodegusī Pēterbaznīca, kā arī Melgalvju nama drupas. Mākslinieks attēlojis gan kara postu Rīgā, gan lauku ainavas, kurām nav dots nosaukums, taču varētu iedomāties Inciema piesnigušos laukus, kur iezīmējas tuvējā lauku sētas kaimiņa zemes robeža un koku puduri lauku ceļmalās.

Vairākas radoša darba sezonas Inciemā pavadījusi Viktora Eglīša otrā sieva  gleznotāja un rakstniece Hilda Vīka, Anšlava un Vidvuda audžumāte.  Dāvinājumā iegūtie Hildas Vīkas gleznotie rakstnieka Viktora Eglīša portreti tapuši traģiskā laikā, kad rakstnieku Viktoru Eglīti skāra staļiniskās represijas. Skaudrās sāpes māksliniece izteikusi ar sev vien piemītošo skatījumu caur kompozīciju, raksturojošiem priekšmetiem, to formām, krāsām, kas izteic traģismu, vientulību un bezcerību. Neatkarīgi no žanra, kādā Hilda Vīka strādāja, māksliniece gleznojusi tikai sev raksturīgajā manierē – ar dziļi subjektīvu un personisku pasaules uztveri, kas izceļas arī šajos portretos.

Turaidas muzejrezervāts izsaka pateicību visiem, kas palīdzējuši papildināt krājumu: Maritai Breidakai, Vizmai Dālderei, Dinai Dubiņai, Dzidrai Druskai, Ingrīdai Frickausai, Leontijai Gudovskai, Niklāvam Kadiķim, Ilzei Līdumai, Mudītei Nuķei, Renātei Rencei, Ilgonim Šteinbergam, Viesturam Vecgrāvim, Ievai Vītolai, Rolandam Zonnem.

Turaidas muzejrezervāta krājuma galvenā glabātāja
Līga Kreišmane
Turaidas muzejrezervāta krājuma galvenā speciāliste
Aija Dzene

[1] Sīkāk par baltmāla pīpēm: I. Ose. Tabakas dūmi Turaidas pilī.  Siguldas avīze. 2014, nr.5 (156) un https://www.turaida-muzejs.lv/2014/08/akcija-%E2%80%9Eiepazisti-turaidas-pils-800-gadu-vesturi-un-notikumus-caur-pils-prieksmetu-stastiem%E2%80%9D-14-stasts-%E2%80%93-tabakas-dumi-turaidas-pili/

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2021, Marts

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Raksti par krājumu