istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

Latvijas Republikas Satversme. Fragments

Latvijas Satversmei – 100


Latvijas Satversme, 1922

Latvijas Satversme, 1922

1920.gada 1. maijā Rīgā bijušajā Bruņniecības namā uz pirmo sēdi sanāca Satversmes sapulce, kuras galvenais uzdevums bija noteikt valsts iekārtu un izstrādāt Satversmi.

2022. gada 15. februārī atzīmējām 100 gadu, kopš pieņemta Latvijas Satversme – valsts konstitūcija jeb pamatlikums.

Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu publikāciju komplekts, par to stāsta arī ekspozīcija “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”.

Latvijas Satversme tika izsludināta 1922. gada 30. jūnijā  Latvijas Republikas oficiālajā laikrakstā “Valdības Vēstnesis” un stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī. Satversme nostiprināja Latvijas valsts iekārtu un tās tiesisko sistēmu. Ar tās  pieņemšanu tika juridiski īstenotas  Latvijas tautas pašnoteikšanās  tiesības. Apstāklis, ka Latvija arī pēc neatkarības atjaunošanas nevis izstrādāja jaunu konstitūciju, bet atjaunoja Satversmes darbību, vērtējams kā unikāla parādība. Latvijas Satversme ir viena no vecākajām konstitūcijām Eiropā – tikai astoņās Eiropas valstīs spēkā ir vecākas konstitūcijas.

Satversmes jēdziena rašanās un lietojums

Vārdu “satversme” radījis viens no jaunlatviešu kustības līderiem Atis Kronvalds. Atis Kronvalds jau tālajā 1869. gadā ierosināja jēdziena “konstitūcija” vietā (šis svešvārds tautai, kura tai laikā vairumā sastāvēja no zemniecības, varēja būt nesaprotams) lietot latvisku darinājumu “satversme”, jo “cilvēki tādēļ pieņēmuši likumus, lai tiem būtu vajadzīgā laikā, kur patverties”.

Atzīmējot Ata Kronvalda lielo ieguldījumu valodniecībā un tautas izglītībā, tajā skaitā viņa programmātisko  runu Vidzemes skolotāju konferencē Turaidā 1869. gada 2. jūlijā, 1938. gada 18. novembrī viņam pie Siguldas Jaunās pils tika atklāts tēlnieka Teodora Zaļkalna veidots piemineklis.

Ata Kronvalda piemineklis Siguldā. Tēlnieks T. Zaļkalns

Ata Kronvalda piemineklis Siguldā. Tēlnieks T. Zaļkalns

Pirmo teorētisko rakstu par konstitūcijas jēdzienu (“Kas ir satversme ?”) latviešu valodā publicēja Jānis Pliekšāns (Rainis), lietojot galvenokārt tieši A. Kronvalda darināto jaunvārdu. Latviešu juridiskajā terminoloģijā un politiskajās diskusijās vārds “satversme” 20. gadsimta pirmajā pusē tika lietots kā sugas vārds, apzīmējot gan konstitūciju vispār, gan konkrētas kādu noteiktu valstu konstitūcijas.

Paralēli veidojās arī Satversmes kā īpašvārda izpratne, ar to apzīmējot konkrētu konstitūciju, kāda tika pieprasīta Latvijas tautai nākotnē. Dažādos savos Latvijas kā autonomas vai neatkarīgas valsts konstitucionālajos modeļos jēdzienu “satversme” lietojuši Miķelis Valters, Marģers Skujenieks, Fēlikss Cielēns, Pēteris Zālīte un citi latviešu publicisti.

Interesanti, ka šo pašu Kronvalda darināto jaunvārdu izmantoja arī politiski alternatīvās varas. Tā, piemēram, Pētera Stučkas 1918./ 1919. gadā izveidotā lielinieku režīma pamatlikuma oficiālais nosaukums bija Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Satversme. To pieņēma 1919. gada 15. janvārī. Kopš 20. gadsimta otrās puses vārds “satversme” vairs netiek pielietots kā jebkuras konstitūcijas apzīmējums. Ar vārdu “Satversme”  tiek apzīmēta tieši Latvijas Republikas konstitūcija.

Latvijas  Satversmes aizsākumi

Latvijas Satversmes pirmsākumi saistās ar 1918. gada 17. novembrī pieņemto Latvijas Tautas padomes Politisko platformu un Satversmes sapulces 1920. gada 27. maijā pieņemto  deklarāciju par Latvijas valsti, kurā bija teikts:

  1. Latvija ir patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu.
  2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

Suverēnās varas nodošana tautas rokās atbilda demokrātiskās valsts pamatprincipiem.  Zīmīgi, ka deklarācijā nebija minēta “latviešu”, bet gan “Latvijas tauta”, ietverot visus jaunās valsts pilsoņus.

Minētās deklarācijas abus pantus gandrīz negrozītā veidā pieņēma kā Latvijas Republikas Satversmes pirmo un otro pantu. Latvijas Tautas padomes Politiskās platformas I daļas pirmajā paragrāfā bija teikts, ka “Latvijas Satversmes sapulce sasaucama pēc iespējas drīzā laikā” un  tālāk – ka “suverēnā vara līdz Satversmes Sapulces sasaukšanai pieder Latvijas Tautas padomei, kura ieceļ Pagaidu valdību”. Tomēr Satversmes sapulces sasaukšana, saprotams, nevarēja būt iespējama ātrāk, pirms nebija beidzies Latvijas Neatkarības karš (1918.–1920.) Līdz Satversmes izstrādāšanai Latvijas valsts iekārtu noteica pagaidu satversmes.

Latvijas Tautas padomes laikā (17. 11. 1918–01. 05.1920) spēkā bija pirmā Pagaidu satversme jeb jau minētā Latvijas Tautas padomes Politiskā platforma. Tā paredzēja jaunās valsts politiskās iekārtas pamatprincipus, kā arī plašas pilsonisko brīvību un cittautiešu tiesību garantijas. Latvijas Satversmes sapulces laikā (01.05.1920–07. 11. 1922) spēkā bija otrā Pagaidu satversme, ko Satversmes sapulce pieņēma 1920. gada 1. jūnijā  ar nosaukumu “Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi”. Šie noteikumi saglabāja parlamentāro valsts iekārtu, Latvijas Satversmes sapulcei piešķirot likumdevēja tiesības līdz ar uzdevumu izstrādāt Satversmi un agrārās reformas likuma projektu. Pagaidu noteikumi paredzēja arī pilsonisko brīvību garantijas.

Satversmes izstrādāšana

1920. gada 5. maijā Latvijas Satversmes sapulce izveidoja atsevišķu Satversmes komisiju no 26 deputātiem. Komisijas personālsastāvs liecina par tajā pārstāvētu plašu sabiedriski politisko spēku, kā arī etnisko minoritāšu amplitūdu. Tās sastāvā bija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) frakcijas deputāti Jānis Pliekšāns (Rainis), Pauls Kalniņš, Fricis Menders, Fēlikss Cielēns, Oto Nonācs un Īzaks Rabinovičs, Jānis Goldmanis un Alberts Kviesis no Latviešu zemnieku savienības, Markuss Gailītis no Bezpartejisko bezzemnieku un mazsaimnieku grupas saraksta, Juris Pabērzs un Staņislavs Kambala no Latgales zemnieku partijas, Francis Kemps no Latgales ļaužu parijas, Arveds Bergs no Bezpartejisko pilsoņu grupas, Pauls Šīmanis no Vācu partijas, Aleksandrs Bogačovs no Krievu pilsoņu grupas, Jakovs Helmans no partijas “Ceire Cion” un citi. Satversmes komisijas priekšsēdētājs visu tās darbības laiku bija Marģers Skujenieks (sākumā no LSDSP, kopš 1921. gada – no LSDSP Mazinieku partijas frakcijas).  Priekšdarbi Latvijas Satversmes izstrādāšanai ilga vairāk nekā gadu.

Latvijas Satversmes sapulces atklāšana. Centrā – Satversmes Sapulces priekšsēdētājs, vēlākais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste

Latvijas Satversmes sapulces atklāšana. Centrā – Satversmes Sapulces priekšsēdētājs, vēlākais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste

Debates Satversmes sapulcē par atsevišķiem Satversmes punktiem

1921. gada 20. septembrī, sanākot Satversmes sapulces IV sesijai, pārskatu par komisijas veikto darbu sniedza referenti Marģers Skujenieks un Jānis Purgalis. Projekts, kādu Satversmes sapulce gandrīz vienbalsīgi (pretī balsotāju nebija) pieņēma un izsludināja savā 1922. gada 15. februāra kopsēdē, sastāvēja no septiņām nodaļām: 1) Vispārējie noteikumi; 2) Saeima; 3) Valsts Prezidents; 4) Ministru kabinets; 5) Likumdošana; 6) Tiesas un 7) Valsts kontrole. Visas minētās nodaļas veidoja Latvijas Satversmes I daļu.

Vismazāk iebildumu izraisīja pirmie četri Satversmes panti:  1) Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika; 2) suverēnā vara Latvijā pieder Latvijas tauta; 3) Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale; 4) Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru.

Diezgan liela vienprātība valdīja arī, izvēloties latvisku terminu augstākajai valsts likumdošanas iestādei – parlamentam. Vienbalsīgi tika pieņemts punkts, ka Saeimu jāievēl vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Turpretim dzīvas, pat asas debates izraisīja jautājums par vēlētāju minimālo vecumu. Sociāldemokrāti iestājās par vēlētāju vecuma sliekšņa noteikšanu uz 20 gadiem, kamēr pilsonisko partiju deputātiem pat 21 gads nelikās pietiekams. Gala rezultātā vienojās, ka vēlēšanu tiesības piešķiramas abu dzimumu pilsoņiem, kas vēlēšanu dienā vecāki par 21 gadu.

Domstarpības Satversmes sapulcē radās arī jautājumā par Saeimas pilnvaru laiku. Sociāldemokrātu priekšlikums bija par divu gadu ilgu darbības periodu, bet ar pilsonisko partiju deputātu pārsvaru panāca, ka Saeimu ievēl uz trim gadiem. Principiāli svarīgs bija arī jautājums par deputātu atsaucamību. Ar nelielu balsu vairākumu panāca, ka ievēlēts Saeimas loceklis nav atsaucams.

Visu frakciju runātāji Satversmes sapulcē daudz un dedzīgi runāja par demokrātiju un tās nodrošināšanu jaunajā valstī, par tiesiskuma aizsardzību. Tika nolemts, ka Saeimai ir tiesības iesniegt Ministru prezidentam vai atsevišķiem ministriem pieprasījumus par viņu darbību. Tika paredzēta arī Saeimas deputātu imunitāte un citas neaizskaramības garantijas, kādas saviem deputātiem bija piešķīruši arī Rietumu valstu parlamenti.

Vislielākās debates Satversmes sapulcē izraisīja Valsts Prezidenta un tautas nobalsošanas (referenduma) jautājums.Satversmes sapulces darbības laikā Valsts Prezidenta funkcijas pildīja Satversmes sapulces priekšsēdētājs – Jānis Čakste. Vienai deputātu daļai, sevišķi sociāldemokrātiem, šķita, ka atsevišķs Valsts Prezidenta institūts nav nepieciešams. Pie tam viņi nekādā gadījumā nevēlējās redzēt Valsts Prezidentu ar plašām pilnvarām. Savu viedokli tie pamatoja ar to, ka idejiski Valsts Prezidents esot monarha mantinieks, tādēļ demokrātijai nederot. Pilsonisko partiju pārstāvji turpretim uzsvēra, ka demokrātijas princips visvairāk tiktu ievērots tad, ja tauta pati ievēlētu Valsts Prezidentu. Ar balsu vairākumu Satversmē iekļāva nodaļu par Valsts Prezidenta institūciju (lai gan ar ierobežotu varu); referenduma jautājumā sapulce vairāk piekāpās pilsoniskajām partijām.

Satversmes  II daļas liktenis

Satversmes I daļu beigu beigās pieņēma  bez īpašiem iebildumiem (atturējās vienīgi 5 Latgales deputāti un tikai tādēļ, ka Satversmes sapulce bija noraidījusi viņu priekšlikumu par  izņēmuma tiesību piešķiršanu Latgalei). Mazāk paveicās II daļai, kurā ietilpa panti par pilsoņu tiesībām un pienākumiem, valsts garantijām pilsoņiem, personas neaizskaramību u.c. Lai gan to sāka izskatīt jau 1922. gada 17. janvārī, un pirmajos divos lasījumos nopietnu iebildumu pret to nebija, tomēr trešajā lasījumā 1922. gada 5. aprīlī Satversmes II daļa tika noraidīta, pie tam nevis ar pārliecinošu balsu vairākumu, bet  62 deputātiem (no 150) balsojot par un tikpat lielam skaitam atturoties. Pret bija tikai 6 deputāti. Vairāk jautājums par Satversmes II daļu cilāts netika un 1922. gada 20. jūnijā pieņemtais likums par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos paredzēja tikai Satversmes I daļas leģitimizāciju. Cilvēktiesību sadaļas neesamība Satversmē līdz pat Latvijas okupācijai 1940. gadā tika uzskatīta par vienu no lielākajiem Satversmes trūkumiem. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šis bloks tika iekļauts Latvijas Satversmē kā tās VIII nodaļa.

Kā izskaidrot tik bēdīgu iznākumu? Viens no skaidrojumiem varētu būt šķietami nepārvaramās pretrunas starp sociālistiskā un pilsoniskā spārna deputātu uzskatiem, ko visvairāk izraisīja, piemēram, sociāldemokrātu priekšlikumi par streiku un sapulču brīvību vai baznīcas šķiršanu no valsts.

Latvijas Satversmes eventuālie prototipi

Sastopamais viedoklis par Veimāras konstitūciju (Vācijas Republikas konstitūcija, kas tika pieņemta pēc Pirmā pasaules kara) kā Latvijas Satversmes galveno paraugu. Vislielākā Veimāras konstitūcijas ietekme bija vērojama tieši noraidītajā II daļā. Savukārt, runājot par  pieņemto Satversmi (tās I daļu), jānorāda –  ja arī atsevišķi formulējumi tajā bija aizgūti no Veimāras konstitūcijas, tad valsts iekārtas uzbūves pamatā bija Rietumu parlamentāro demokrātiju – Francijas Trešās republikas un Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes konstitucionālie principi. Saskatāma arī citu tālaika konstitūciju ietekme. Tajā pašā laikā citu valstu konstitucionālās regulas tika saprātīgi un atbilstoši pielāgotas Latvijas sociālajai un tiesiskajai realitātei.

Satversmes novērtējums no labējo politisko spēku puses. Autoritārisms

Latvijas Satversme stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī plkst. 12. 00, kad vienlaicīgi sanāca Latvijas I Saeima. Raibais šīs un nākamo Saeimu sastāvs un no tā izrietošās grūtības izveidot stabilas un rīcībspējīgas parlamentāras valdības, biežās Ministru kabinetu maiņas sekmēja priekšstatu, ka Satversme pienācīgi nedarbojas. Kā pirmais saukli “Saeima neiet, Satversme neiet” laikrakstā “Latvis”  1922. gada 23. decembrī izvirzīja viens no aktīvākajiem Satversmes komisijas locekļiem Arveds Bergs. Faktiski visu parlamentārisma periodu Latvijā labējās partijas mēģināja panākt Satversmes revīziju, aizstājot parlamentāro sistēmu ar pusprezidentālu vai prezidentālu pārvaldi. Tika piedāvāts palielināt Valsts Prezidenta pilnvaras, kā arī ievēlēt Valsts Prezidentu tiešās vēlēšanās. Šādu uzskatu katalizators bija kopējais politiskais konteksts Eiropā, īpaši  Lielās depresijas gados un īsi pēc tam, kad parlamentārisms piedzīvoja sakāvi virknē Eiropas valstu un tika aizstāts ar vairāk vai mazāk autoritatīviem režīmiem. Saeimas kritika kalpoja arī kā aizsegs Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa veiktajam valsts apvērsumam 1934. gada 15.maijā. Pēc apvērsuma K. Ulmanis gan solīja Satversmes reformu, tomēr to neīstenoja, pārvēršot republiku par valsti ar juridiski neierobežotu vadoņa varu. Satversmes darbība gan netika apturēta vai atcelta, taču tās faktiskā politiskā ietekme  bija minimāla.

Pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas

1940. gada jūnijā PSRS okupēja un vēlāk anektēja Latviju un pārējās Baltijas valstis. Tā sauktās “demokrātiskās vēlēšanās”, kas tika sarīkotas laikā no 14. līdz 15. jūlijam, nebija likumīgas, jo Latvijā atradās svešas valsts karaspēks; bez tam komunistu sastādītais “Darba tautas bloka” saraksts tika apstiprināts Maskavā, un citu partiju sarakstu izvirzīšana praktiski netika pieļauta. Vēl antikonstitucionālāks bija jaunievēlētās “Tautas saeimas” lēmums lūgt PSRS Augstāko Padomi pēc Latvijas pievienošanas PSRS, kas tika izpildīts 5. augustā. Saskaņā ar Latvijas 1922. gada Satversmi, valsts iekārtas grozīšanai bija obligāti nepieciešams visas tautas nobalsojums.

Pēc Latvijas okupācijas Latvijas Republikas diplomātiskais un konsulārais dienests protestēja pret PSRS rīcību; tika panākta tās neatzīšana no daudzu lielvalstu puses. Tā kā Latvijas tauta nebija brīvi un atbilstoši Satversmei paudusi savu gribu, Latvijas valsts nebija pārtraukusi savu pastāvēšanu. Satversme kļuva par nacionālās pretošanās kustības centru. 1943. gada 13. augustā nodibinātā  Latvijas Centrālā padome savu darbu organizēja uz Satversmes pamata. Tās 1944. gada 8. septembrī pieņemtā deklarācija bija reāls mēģinājums panākt Latvijas neatkarības atjaunošanu, pamatojoties uz Satversmi un valstiskuma nepārtrauktības ideju. Latviešu trimdas darbinieki rietumvalstīs, kā arī nacionālās pretošanās kustības dalībnieki okupētajā Latvijā visu padomju okupācijas laiku aktīvi uzturēja spēkā prasību pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Latvijas Satversme pēc neatkarības atjaunošanas

1990. gada 4. maijā toreizējās Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Ar šo konstitucionālo aktu Latvijas neatkarība tika atjaunota pamatojoties uz valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu. Vienlaicīgi Augstākā padome arī atjaunoja Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā, lai arī (līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai) tikai daļēji – spēkā stājās vienīgi Satversmes 1., 2., 3 un 6. pants.

Tika izteikta arī ideja par jaunas Satversmes izstrādāšanu,  tomēr tā neguva atbalstu. Ar 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” beidzās pārejas periods uz valsts atjaunošanu de facto un tika noteikts, ka Latvijas republikas valstisko statusu nosaka Satversme. 1993. gada 6. jūlijā atbilstoši Satversmei ievēlētā 5. Saeima paziņoja, ka Latvijas Satversme ir spēkā pilnā apjomā visā Latvijas teritorijā. Kopš tās stāšanās spēkā 1922. gada 7. novembrī Latvijas Satversmē izdarīti pavisam 15 grozījumi.

Svarīgākie no grozījumiem Satversmē pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir:

  • 1994. gada 27. janvārī no 21 uz 18 gadiem tika samazināts Saeimas vēlētāju minimālais vecums;
  • 1997. gada 4. decembrī Saeimas un Valsts prezidenta pilnvaru termiņi tika palielināti par vienu gadu un Saeimas vēlēšanām noteiktas divas, nevis, kā iepriekš, viena diena;
  • 1998. gada 15. oktobrī Satversme tika papildināta ar jaunu nodaļu, ietverot VIII nodaļu – “Cilvēka pamattiesības”; latviešu valodai tika nostiprināts valsts valodas statuss; vēlākajā grozījumā latviešu valoda tika nostiprināta kā vienīgā valsts valoda (2002. gada 30. aprīlī);
  • 2003. gada 8. maijā tika izdarīti grozījumi, paredzot kārtību, kādā Latvija var pievienoties Eiropas Savienībai;
  • 2009. gada 8. aprīlī Satversme papildināta ar jaunu regulu, kas tiesības ierosināt Saeimas atsaukšanu piešķir ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju; tāpat noteikta tautas nobalsošanā atsauktās Saeimas darbības kārtība;
  • 2016. gada 19. maijā sašaurināts deputātu imunitātes apjoms;
  • 2018. gada 4. oktobrī Valsts prezidenta ievēlēšana Saeimā paredzēta atklātā balsojumā.

Latvijas Republikas Saeima 2014.gada 19.jūnijā izdarīja grozījumus Latvijas Satversmē,  izsakot tās preambulu jaunā redakcijā. Līdzšinējais ievads tika aizstāts ar plašāku tekstu, kurā izklāstītas Latvijas valsts konstitucionālās pamatvērtības.

Satversmes nozīme

Satversme ir viens no Latvijas valstiskuma simboliem, tā konsolidē svarīgākos elementus, kas nodrošina valsts pastāvēšanu. Tas ir juridisks un politisks dokuments, kas atspoguļo Latvijas valsts konstitucionālo identitāti, sabiedrības vērtības un kultūru.

Satversme ir normatīvais akts ar augstāko juridisko spēku; visiem citiem Latvijas likumiem un normatīvajiem tiesību aktiem ir jāatbilst Satversmei.

Latvijas Satversmē saskatāmi elementi, kas konstitucionālo tiesību salīdzinājumā vērtējami kā unikāli un tikai Latvijai raksturīgi. Tāpat starptautiskajā praksē nav sevišķi bieži sastopami arī Satversmē plaši ietvertie tiešās demokrātijas elementi. Satversme nodrošina  Latvijai politisko vienotību un integrāciju Eiropas politiskajās un kultūras struktūrās.

Edgars Ceske, Turaidas Muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts publicēts mēnešrakstā Siguldas Avīze, 2022. gada februāris

    Aktuāli, Aktuāli, Jaunumi, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti