Ar Turaidu Pērsietis, īstajā vārdā Kārlis Zemītis (1862 – 1901), bija cieši saistīts astoņus gadus, esot Turaidas pagasta rakstvedis, laikā no 1893.gada līdz 1901.gadam. Darba uzdevumā Pērsietis bieži brauca uz Rīgu un kājām nāca no Siguldas stacijas uz Turaidu. Izstādē šo gājienu vizuālā stāstā parāda fotogrāfs Armands Andže analogās, melnbaltās fotogrāfijās. Ārpus darba Pērsieša sirdslieta bija rakstīšana. Pērsieša daiļradei raksturīga humoristiska un tieša valoda ar sižetiem, kas noskatīti no dzīves. Izstādes nosaukums „Acīs krītoši burti” ņemts no tāda paša nosaukuma stāsta. Laikabiedri norāda, ka Pērsietis ir reālists caur un cauri un ļoti vispusīgs dzīves un visdažādāko ļaužu kārtu un grupu pazinējs un tēlotājs. Pērsieša simpātijas veltītas dzīves pabērniem. Latviešu literatūras vēsturnieks Teodors Zeiferts raksta: „Viņa stāsti ir mazas traģēdijas, ietvertas aukstas lietišķības nekrāsotos rāmjos.” Pērsietis ir bijis kluss un pieticīgs cilvēks, lielisks novērotājs un saviem darbiem smēlies iedvesmu no apkārtējiem cilvēkiem un notikumiem.

Pērsieša dzīves noslēgums bija traģisks. Veicot darba pienākumus, viņš bija pārnakšņojis viesnīcas numurā, kur pirms tam bija mitinājies ar bakām inficējies cilvēks. Arī Pērsietis saslima ar bakām. Viņš mira vientulībā 39 gadu vecumā,  Pērsieša draugs K. Jirgens raksta: „Kas palicis no Persieša tautā: daiļš mākslinieks-dzejnieks. Persieša rakstu valoda tautiska, domās un stilā stipra, humoristiska. Sižeti ņemti no plašas tautas dzīves. Persietis ir mūsu lielākais un labākais fabulu dzejnieks. Fabulu talants ir viņa stiprums. Fabula ar humoru (smiedama-raudādama) atver mūsu acis, lai redzam savus trūkumus, un tāpēc viņa ir audzinoša. Maz ko vajadzēja Persietim un maz ko viņš vēlējās sev. Savu prātu, daiļumu, mazās vajadzības un mazās vēlēšanās viņš novēl tautai visā pilnībā.”