Lībiešu tauta savu jauno gadu sāk pavasara saulgriežos. Par lībiešu ticējumiem mēs varam spriest galvenokārt no tām ziņām, kuras iegūtas Kurzemes piekrastē, kur lībieši kompakti dzīvoja vēl divdesmitā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Kurzemes lībiešu folklorā putni ir minēti kā cilvēka dvēseles atdzimšanas simbols un dabas atmodas nesēji, kas pavasara saulstāvjos – Lielās dienas rītā pirms saules lēkta jāmodina un jāsauc ar īpašu dziesmu “Tšitšorlinkist”.[1]

Lieldienu rītā pirms saules lēkta jaunieši uzkāpj kāpās modināt putnus. Šīs tradīcijas pamatā ir ticējums, ka gājputni nav aizlidojuši tālu uz dienvidiem, bet pārguļ ziemu tepat tuvumā, paslēpušies upju, ezeru vai jūras krastā, kur viņi kā pavasara vēstneši laikus ir  jāpamodina [1.att.]. Pēc putnu modināšanas notiek pēršana ar dzīvības rīksti, tiek dēstīts dzīvības koks, novērota Lieldienu saule, tiek vārītas olas un pušķotas laivas[2].

Lai gan ticējums pierakstīts Kurzemē, nav šaubu, ka putniem, īpaši ūdensputniem, ir īpaša vieta somugru tautu mitoloģijā. To apliecina gan somugru tautu atmiņā saglabātie priekšstati, gan arī šo priekšstatu saskatāmais apliecinājums arheoloģiskajā materiālā.

Senajā kopīgajā somugru mitoloģijā dievs – demiurgs lika ūdensputnam vai jaunākajam brālim putna izskatā, kas peld pirmatnējā okeānā, sagādāt no tā dibena zemi. No tās dievs rada Zemi un visu derīgo uz tās, bet viņa brālis no tās zemes, ko bija noslēpis mute, – kalnus un kaitīgo. Līdzīgi tas atspoguļojas arī lībiešu folklorā jau ar kristietības uzslāņojumu – teikās par Dievu un Velnu.[3]

Cits kosmogonijas variants ir radīšana no putna olas (somu, igauņu, sāmu, komiešu mitoloģijā).[4] Somu eposā “Kalevalā” tas aprakstīts sekojoši:

No tās olas apkakšdaļas. Izšķēlās māte zeme, Bet no viņas augšas daļas| Radās augstais debess lokums; Dzeltenuma vidusdaļa Vērtās dienas saules gaismā, Olas baltums, augšas daļa Izmetās par mēnesnīcu; Bet no olas raibās puses Zvaigznes saradās pie debess, Un no melnuma, kas olā, Cēlās gaisā mākoņpulki.[5]

Dažāda veida putniņu piekariņi raksturīgi arī lībiešu 10.–13. gadsimta kultūrai. Attīstoties metālapstrades prasmēm, uzplaukstot rotkaļa amatam, savu sociālo statusu varēja izcelt ne tikai ar greznu apģērbu, dārgiem, bieži vien ievestiem ieročiem, bet arī ar rotām. Īpaši svarīgi tas bija sievietēm. Rotas nepašaubāmi atbilda cilvēka priekšstatiem par pasauli. Amuleti kā sargājošas zīmes ir pazīstami kopš akmens laikmeta un saglabājuši savu nozīmi vēl mūsdienās. Piekariņus, kas izgatavoti putniņu veidā atrod gan  lībiešu dzīvesvietās, gan apbedījumos. Tās  var būt plakanas viengalvainas, plakanas divgalvainas un plastiskas viengalvainas figūriņas.  Arheoloģiskajos izrakumos Sateseles pilskalnā 2006.gadā atrasts bronzas  piekariņš – plastisks putniņš[6], kura atveidā parasti saskata pīli [2.att.].[7]  Šādi plastiskie putniņi  atrasti plaši pētītajā  Daugavas lībiešu kapulaukā Salaspils Laukskolā  (izpētīti 610 kapi). Kapulauks izmantots 10.–13.gadsimtā.  Tur iegūtajā bagātajā arheoloģiskajā materiālā  tieši šādi piekariņi ir samērā reti. Salaspils Laukskolā tie atrasti divos sieviešu un trijos bērnu kapos.[8] Arheoloģe Anna Zariņa šos putniņu piekariņus attiecina uz Salaspils Laukskolas II periodu, kas atbilst 11. gadsimta vidum,  12. gs. sākumam[9]. Plastisks jeb reljefs piekariņš – putniņš atrasts Daugmales pilskalnā.[10], Mārtiņsalas pilī[11], Ikšķiles Kābelēs 9. kapā[12], Salaspils Jaunzemē[13]. Gaujas lībiešu teritorijā Krimuldas Priedēs 14. kapā[14], Krimuldas Pūteļu 25a kapā.[15]

Plastiskie putniņi lakoniskām līnijām reāli atveido ūdensputnu. Šie ārēji vienkāršie, bet ļoti skaistie piekariņi apliecina gan lībiešu tautas estētisko gaumi, gan  to, cik dziļi  viņi uztvēra saikni ar dzīvo dabu, kurā īpaša loma bija ūdensputnam.

Lai lībiešu tautai laimīgs šis gads! Guntis Zemītis Turaidas muzejrezervāta pētniecības projektu koordinators ________________________________________________________________   [1] BEITIŅA L. Gads sākas pavasarī. Turaidas muzejrezervāts. https://www.turaida-muzejs.lv/2020/03/gads-sakas-pavasari/ [Slatīts 08.03.2023] [2] Mitoloģijas enciklopēdijas, 232.-236. lpp. [3] KARMA T. Lībiešu mitoloģija. Mitoloģijas enciklopēdija. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1994,2. sēj.,  233.lpp. [4] AIHENVALDS A., HEMLIMSKIS J., PETRUHINS V. Somugru mitoloģija. Mitoloģijas  ennciklopēdija, 338.lpp. [5] Kalevala. Tulkojis Linards Laicēns. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1964, pirmā rūna, 233. – 244.rinda. [6] ZEMĪTIS G. Izrakumi Sateseles pilskalnā 2006.gadā. Arheologu pētījumi Latvijā 2006. un 2007.gadā. Rīga: Zinātne, 2008. 90. – 94.lpp. [7] Latvijas PSR arheoloģija. Rīga: Zinātne, 1974, 202.lpp. [8] ZARIŅA A. Salaspils Laukskolas kapulauks. 10. -13. gadsimts. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2006, 270.lpp. [9] Turpat, 15., 271. lpp. [10] Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums. Inventāra Nr. A 13186: 185; VASKA B. Senās rotas un ornaments Latvijā. Rīga: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 2022, 35. att. [11] Latvijas PSR arheoloģija,  53.tab.: 22 [12] TðNISSON E. Die Gauja – Liven und Ihre Materielle Kultur (11.Jh. – Anfang 13.JHS.). Ein Beitrag zur Ost – Baltischen Frügeschichte. Tallinn: Eesti Raamat, 1974, Abb.23.: 12 [13] Turpat, Taf. XXXII: 10 [14] TðNISSON E. Die Gauja – Liven und Ihre Materielle Kultur (11.Jh. – Anfang 13.JHS.). Ein Beitrag zur Ost – Baltischen Frügeschichte. Tallinn: Eesti Raamat, 1974, Abb.11.: 3 [15] Turpat, Abb. 20: 7