2024. gada 18. janvāris
Pirmās ziņas par Eiropāno austrumu zemēm ievestušaujampulveri ir no 13. gs., bet 1324. gadā jau Venēcijas dokumentos atzīmēta lielgabalu gatavošana pilsētas aizsardzībai.[1] Sākumā smagos ugunsieročus kala no dzelzs plāksnēm, bet drīz vien tos iemācījās liet no bronzas. Līdz pat 15. gs. beigām Eiropas valstīs pastāvēja liela lielgabalu daudzveidība – tie bija gan no dzelzs kalti, gan no bronzas lieti, gan dažādu izmēru resniem, gan tieviem, gan gariem, gan īsiem stobriem. Vispirms smagos lielizmēra lielgabalus lietoja kā uzbrukuma ieročus atklātā laukā, kad karaspēks plānoja ieņemt nocietinājumu. Piļu aizsardzībai torņu iekštelpās un vēlāk arī zemes nocietinājumu bastionos sāka uzstādīt maza izmēra lielgabalus, jo lieli šaušanas laikā radītu tādu prettriecienu, kas sagrautu mūrus.[2] Par pirmo lielgabalu lādiņiem izmantoja apaļus laukakmeņus, bet tie bija maz efektīvi. Tāpēc drīz vien sāka kalt sfēriskas lodes no akmens un nedaudz vēlāk arī no dzelzs.
Lielgabalu stobri Turaidas pilī nav saglabājušies, bet izrakumos atrastas akmens un čuguna lodes. Tās liecina gan par uzbrukumiem pilij, gan tās aizstāvju gatavību pretoties, izmantojot uguns šaujamos ieročus.
16. gs. rakstīto avotu ziņas par lielgabaliem Livonijā
Livonijā atsevišķas ziņas par pirmajiem uguns šaujamajiem ieročiem atrodamas no 14. gs. beigām un 15. gs. sākuma, bet plašāks lielgabalu pielietojums sākās 16. gs.[3] 15. gs. gaitā pakāpeniski un intensīvāk 16. gs. pirmajā pusē pirms Livonijas kara pulvera ieroči ieviesās nocietinājumu arsenālos. Vienlaikus viduslaiku pilīs tika veiktas dažādas pārbūves, lai kara ceļu tuvumā nocietinājumi būtu ne tikai labāk aizsargāti, bet arī varētu sekmīgi pretoties, ja ienaidnieks uzbruktu ar lielgabaliem. Arī Turaidas pilī 15. gs. notika pasīvas aizsardzības pasākumi, izveidojot gari izstieptu ziemeļu priekšpili, lai ienaidnieku šāviņus uztvertu priekšējie nocietinājumi un galvenā pagalma celtnes būtu mazāk apdraudētas. Vienlaikus notika gatavošanās aktīvai aizsardzībai, uzceļot vairākus apaļos torņus ar pulvera ieročiem piemērotām šaujamlūkām, kā arī pakāpeniski nomainot ieročus un munīciju arsenālā. Atsevišķi lielgabali minēti vairāku 16. gs. revīziju protokolos, kad uzskaitīti pilī glabātie kara materiāli, kā arī citos dokumentos.
Livonijas kara sākumā 1563. gadā Turaidas pilī kādu laiku atradās pulvera dzirnavas un glabājās daži nelieli lauka lielgabali (Falkunen).[4] 1564. gadā sagatavots Rīgas arhibīskapijas inventāra saraksts, kurā minēti Turaidas pilī esošie pulvera ieroči.[5] Starp tiem nosaukti daži mazāki lielgabali, kas bija atvesti no Vācijas, divi izlieti garstobra vieglie lielgabali un viens garstobra ceturtdaļlielgabals, uz kuriem izliets Prūsijas ģerbonis, piecas izlietas katapultas, piecas mucas pulvera, kā arī viens sasprādzis vieglais garstobra lielgabals, kas šaušanai vairs nebija izmantojams. Jāatzīmē, ka katapulta ir mehāniska akmeņu metamā ierīce, kas pazīstama jau no krusta karu laikiem. Tā tika sauktas uzbrukumā līdzi vestas masīvas lielizmēra koka ierīces mūru graušanai. Kas minētajā inventāra sarakstā domāts ar izlietu katapultu, nav īsti skaidrs. Akmeņu un arī lielizmēra akmens ložu mešana ar katapultām notika vēl 15. gs. Kas to lai zina, vai Turaidas 16. gs. vidus inventārā minētā ierīce būtu bijusi veca katapulta, kas vēl kādu laiku glabājusies blakus jaunajiem ugunsieročiem, vai arī kāds jaundarinājums?
Livonijas kara beigās 1582. gadā, kad Turaida bija nonākusi poļu rokās, atkal sastādīts pils ieroču saraksts.[6]Tajā minēti divi dzelzs lielgabali ar četriem dzelzs lādiņiem, trīs trieciena lielgabali ar pieciem lādiņiem, maskaviešu bronzas lielgabals un mazs, nolietots lielgabals no Cēsīm, kā arī 40 mārciņas lielgabalu pulvera. Ar lādiņiem apzīmētas šaušanai nepieciešamās lodes. Kā redzams, pārdesmit gadu laikā smago ugunsieroču klāsts ir mainījies, bet tiem bijis pavisam maz munīcijas. Drīz vien šis trūkums ticis novērsts.
1590. gada Turaidas pils inventarizācijāaprakstīts pils arsenāls, kas atradies velvētā telpā tornī pie iekšējiem ziemeļu vārtiem.[7] Tolaik ieroču noliktavā glabājās ne tikai jau iepriekš minētais nolietotais bronzas lielgabals no Cēsīm, trīs mazi trieciena lielgabali un vēl daži mazi dzelzs lielgabali ar astoņiem lādiņiem, bet arī krietns daudzums munīcijas – 181 liela dzelzs lode un 321 akmens lode.
Tātad pils aizstāvjiem bija pieejami vairāku lielumu un atšķirīga izskata smagie pulvera ieroči, no kuriem vismaz daļa bija gatavota ārpus Livonijas – kādā vācu zemē, Prūsijā un krievu zemē. Tieši kāds bijis minēto lielgabalu izskats, no īsā apraksta nevar pateikt. Zināms tikai apzīmējums Falkunen. Vairākās citās Livonijas pilīs lielgabali minēti ar vairākiem atšķirīgiem nosaukumiem, kā arī reizēm norādīts to ložu svars jeb kalibrs.
Senāko lielgabalu veidi Livonijā
Vairākās Livonijas ordeņpilīs lielgabali minēti jau 1451. gada vizitācijas laikā, kad uzskaitīti ne tikai vecie mehāniskie šaujamieroči – arbaleti un bultas, bet arī jaunie ugunsieroči – dažu veidu lielgabali: gan smagi dzelzs stobri akmens ložu šaušanai, gan bronzas fogeleri, kā arī šaujampulveris.[8] Tomēr detalizētāki apraksti ir tikai no 16. gs. beigās veiktām poļu revīzijām. Cēsu pilī 1582. gadā atzīmēts, ka visu telpu sienas bojājušas lielgabalu lodes – tas droši vien bija noticis 1577.–1578. gadā krievu cara Ivana IV vadītā uzbrukuma laikā, bet arsenālā glabājušies serpentīni ar dzelzs lodēm, kā arī feldšlangas jeb “mūki” (felthslang ab mnich) un falkoneti ar atbilstošām lodēm.[9] Siguldas pilī 1590. gadā uzskaitīti dzelzs falkoneti uz dzelzīm apkaltām lafetēm un riteņiem, kuru lode svēra 2 ½ mārciņas, kā arī feldšlangas un to lodes, kam nav dots svars.[10] Kokneses pilī 1590. gada inventarizācijas laikā aprakstīta liela kara materiālu daudzveidība – bronzas lielgabals, saukts baba, ar akmens lodēm, bronzas lielgabals “baziļišeks” (bazyliszek) ar 43 mārciņas smagām lodēm, lielāki lielgabali “dziedoņi” (spiewak) ar 28 mārciņu un mazāki “dziedoņi” ar 23 mārciņu lodēm, falkonets ar 2 ½ mārciņu lodēm, serpentīni ar 1 ¼ mārciņu lodēm un mazāki serpentīni ar ¾ vai ½ mārciņu lodēm; vēl minētas feldšlangu dzelzs lodes ar 6 mārciņu svaru, no maskaviešiem (t.i., Ivana IV karaspēka) palikušas feldšlangu lodes, kas svēra 5, 7 vai 8 mārciņas, un 1 mārciņa smaga serpentīna lode.[11] Nepilnu gadsimtu vēlāk Bauskas pilī 1660. gada inventarizācijas laikā konstatēti sešu kalibru lielgabali, kuru stobri bija piemēroti no 4 līdz 15 mārciņu lielām lodēm.[12]
Polijas mārciņa 16. gs. atbilda apmēram 403 gramiem.[13] Tad ½ mārciņas smaga lode svērtu ap 200 gramiem, bet 23 mārciņu lode sasniegtu 9,269 kg svaru. Toties zviedru mārciņa 17. gs. atbilda 425 gramiem.[14] Pēc tās varētu aprēķināt, ka Bauskas pils lielgabaliem bijušas 1,7 kg līdz 6,375 kg smagas lodes. Taču jāņem vērā, ka izlietās čuguna lodes bija smagākas nekā atbilstoša izmēra akmens lodes. Tomēr akmens lodēm atbilstoša kalibru sistēma esot lietota arī tad, kad lodes gatavoja no dzelzs – Vācijā tā bijusi spēkā līdz pat 19. gs. vidum.[15] Citviet ložu kalibrs saukts par artilērijas mārciņu, kas katrā valstī bijusi cita lieluma.[16] Artilērijas mārciņa atšķīrās no tirdzniecībā lietotās svaru sistēmas.
Lielgabala apzīmējums poļu valodā ‘bāba’ jeb ‘meitietis’ (baba) droši vien bija kareivju dota iesauka, kas varētu atbilst vācu kareivju leksikā sastopamai lielgabala palamai ‘sievišķis’ jeb ‘netikle’ (Buhlerin) – tā sauca smagus, resnus ugunsieroču stobrus.[17] Arī citi revīziju laikā minētie ieroču vārdi saistās ar vācu valodā lietotiem dažāda izskata ugunsieroču nosaukumiem. Vācu nācijas Svētās Romas impērijas ķeizara Maksimiliāna I (1459–1519) ieroču grāmatā, kuru ilustrē 16. gs. sākuma zīmējumi, minēti dažādi lielgabali, starp tiem arī bazilisks, ‘dziedone’ un vairāku lielumu ‘čūskas’.[18]
Par bazilisku viduslaiku nostāstos sauca teiksmainu dzīvnieku – putnu ar čūskas asti, kura briesmīgā balss vai skatiens vien spēja nonāvēt.[19] Lielgabals ar šī monstra nosaukumu (poļu bazyliszek, vācu Basilisk) bija paredzēts mūru sagraušanai. 16. gs. sākumā tam bija līdz 5 m garš stobrs, no kura šāva lodes ar 13 cm diametru, taču gadsimta gaitā stobra garumu krietni samazināja un kalibru būtiski palielināja, līdz izšaujamā dzelzs lode kļuva 38 kg smaga, bet stobrs varēja svērt pat 3,75 tonnas.[20] Tāpat kā mītiskajam dzīvniekam baziliskam, arī lielgabalam bija briesmīga “balss” jeb sprādziena radītais troksnis, bet izlidojusī lode varēja nogalināt.
Garstobra “dziedone” (poļu spiewak, vācu Singerin) piederēja ceturtdaļlielgabalu grupai. Lielākajam pa stobra priekšpusi lādējamam aplenkuma lielgabalam bija ap 100 mārciņām jeb 40-50 kg smaga lode, bet ceturtdaļlielgabalam tā svēra apmēram ceturto daļu. “Dziedonei” dzelzs lode bija 12 līdz 20 kg, bet pats lielgabals ar lafeti – 1,5 līdz 2 tonnas smags, un to spēja pārvietot 12 zirgi.[21]
“Čūskas” jeb “lauka čūskas” – feldšlangas (vācu Schlangen, Schlangenbüchsen, Feldschlangen; poļu felthslang ab mnich, serpentyn) franču un angļu zemēs sauca no latīņu valodas nākušā vārdā par serpentīniem. Tie kā garstobru lielgabali zīmēti ķeizara Maksimiliāna ieroču grāmatā,[22] kā arī rādīti grafiķa Albrehta Dīrera grafikas lapā “Ainava ar feldšlangu”(1518). “Čūskas” bija vismaz trīs izmēru – ķeizara Kārļa V (1500–1558) arsenālos tie bija 24, 12 un 6 mārciņu lielgabali.[23] Tādam dalījumam atbilst Kokneses pils inventarizācijā iepriekš minētās 6 mārciņu feldšlangu lodes, bet krievu feldšlangu 5, 7 vai 8 mārciņu lodes liecina par citu ieroču sistēmu, tāpat kā daudz mazākās 1 mārciņas lodes serpentīnam, kas varbūt bija poļu ražojums.
Kā jau parāda daži minētie lielgabalu nosaukumi, vācieši viduslaiku smagajai artilērijai deva putnu un dzīvnieku vārdus. Vogel vāciski nozīmē ‘putns’, un par fogeleru (Vogeler) sauca mazu lielgabalu. Ar vārdu Falke vāciski apzīmē piekūnu, un arī šis vārds izmantots maziem lielgabaliem. Ķeizara Kārļa V arsenālos bija 6 ½ vai 3 mārciņu falkes.[24] Vēl mazāks kalibrs bija falkonetiem, kā saukti pavisam nelieli lielgabali.[25] Poļu pētnieki norāda, ka 16.–17. gs. tiem bija 1 līdz 3 mārciņu lodes un to stobram bijis 55–70 mm diametrs.[26] Tam atbilst Kokneses pils inventarizācijā minētā 2 ½ mārciņu falkoneta lode. Iespējams, ka kāds no minētajiem 16.–17. gs. lielgabaliem tolaik bija iegādāts arī Turaidas pils arsenālam.
Akmens lodes
Kā jau iepriekš minēts, Rietumeiropā pirmo lielgabalu lādiņiem izmantoja apaļus akmeņus. Lai šāvieni būtu precīzāki, ap 14. gs. vidu sāka kalt sfēriskas akmens lodes.[27] Lielizmēra lodes bija piemērotas smagajiem lauka lielgabaliem ar resnajiem stobriem. Akmens lodes lietoja vēl 16. gs. – Amsterdamā arheoloģiski atrastās datētas ar laiku no 1375. līdz 1550. gadam.[28] No akmens – biežāk no dolomīta jeb kaļķakmens, bet retāk no granīta – kaltas lielgabalu lodes atrastas izrakumos arī Latvijas viduslaiku pilīs.[29] Bauskā 16. gs. beigās celtajā hercogu laika pils daļā atrastas tikai dažas milzīgas granīta lodes ar 35–40 cm diametru un ap 100 kg svaru un vienas mazākas dolomīta lodes puse. Tās, spriežot pēc atsegtajiem slāņiem, nav jaunākas par 16. gs. beigām vai 17. gs. pirmo pusi.[30] Ventspils pils izrakumos par 17. gs. vecākos slāņos atrastas dažas dolomīta lodes ar 8–10 cm diametru, kas – pēc izrakumu vadītāja domām – esot izmantotas kaltiem lielgabaliem, un vairākas granīta lodes ar 38–42 cm diametru, kas bijušas piemērotas lielajiem aplenkuma ieročiem – mortīrām vai bombardām, bet varbūt pat viduslaiku akmeņu metamajām ierīcēm.[31]
Kā spriežams no Turaidas pils 16. gs. beigu arsenāla inventāriem, akmens lodes tika iegādātas vēl 1590. gadā. Varbūt daļa no tām tika izmantota, šaujot ar senākajiem lielgabaliem 17. gs. pirmajos gadu desmitos, kad tuvojās zviedru karaspēks. Gandrīz pussimtu nelietotu akmens ložu atrada 1983. gadā izrakumos kādreizējās ieroču noliktavas vietā – uz apakšstāva klona sagruvušajā tornī pie iekšējiem ziemeļu vārtiem.[32] Tās lielākoties bija veselas, un daļai pat nebija pilnībā noslīpēta virsma. Ja lode nav pavisam apaļa, tā šaušanas laikā var mainīt plānoto lidojuma virzienu, un šāvēja munīcija ir lieki iztērēta.
Vēl vairāki desmiti no akmens izkaltu ložu Turaidas pils drupās atrasti izrakumu laukumos galvenajā pagalmā, dienvidu un ziemeļu priekšpilī, kā arī ārpus mūriem to pakājē kalna rietumu, austrumu un dienvidaustrumu malā. Šajās vietās droši vien lodes ielidojušas no pretinieku šautajiem lielgabaliem, kas bija uzstādīti tuvējos pakalnos. Lielākoties lodes gatavotas no plienakmens jeb dolomīta, bet neliela daļa izkalta arī no laukakmeņiem jeb granīta. Vairākas no tām bija fragmentāras – tās varēja pāršķelties, kad no ienaidnieka lielgabaliem ielidoja pilī un atsitās pret kādu mūri vai zemi.
Turaidas pils akmens ložu diametri ir no 6 līdz 15 cm, bet dominējošie ir 7 līdz 11 cm lielumi. Tikai divas no atrastajām bija krietni masīvākas – vienas diametrs sasniedzis 27, bet otras – pat 35 cm. Droši vien lielākās lodes bija piemērotas vecajiem, smagajiem lielgabaliem, kurus pils aizstāvji varēja uzstādīt ārējo vārtu priekšā, lai atvairītu tuvojošos ienaidnieku.
Čuguna lodes
Ap 1520. gadu Rietumeiropas lielgabaliem gandrīz visur izmantoja metāla lodes – vispirms tās kala no dzelzs, bet drīz vien sāka liet no čuguna. Lietās lodes bija dārgākas un piemērotas no bronzas izlietajiem lielgabaliem, tāpēc nereti vecajiem ieročiem visu 16. gs. vēl turpināja izmantot akmens lodes.
Uzsākot Turaidas pils mūru un torņu atjaunošanu, to pakājē jau 20. gs. 50. gadu vidū ap pussimtu čuguna ložu savāca restauratori. Vēl vairākus desmitus tādas atrada prof. J. Graudoņa izrakumu laikā 20. gs. 80. gados – gan pils galvenajā pagalmā, gan abās priekšpilīs un nogāzēs ārpus mūriem. Kāda čuguna lode bija iestrēgusi atraktās dienvidu priekšpils mūra ārpusē, un tā bija tieša lieciniece ienaidnieka uzbrukumam.
Čuguna lodes gatavoja gan masīvas – pilna lējuma, gan dobas ar tukšu vidusdaļu, kas sauktas arī par lielgabalu granātām. Pirms ielādēšanas lielgabalā dobo lodi piepildīja ar pulveri un caurumā iesprauda degli. Izšaujot deglis aizdegās un, sasniedzot mērķi, lode sprāga un saplīsa gabalos. Turaidas pilsdrupās atrasto pilna lējuma ložu diametrs ir no 8 cm (svars ap 2 kg) līdz 17–19 cm (svars 20–24 kg). Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas arī pārsprāgušas dobas lodes puse no Siguldas pils 1988. gada izrakumiem, kurai ir 8 cm diametrs un 1 cm biezas sieniņas. Bauskas pils arheoloģisko pētījumu laikā atrasto fragmentāro dobo ložu sieniņu biezums ir no 0,6 līdz 1,6 cm, un atšķirības varēja rasties vai nu dažādu diametru, vai liešanas laikā neprecīzi iecentrētā serdeņa dēļ.[33] Ventspils pilī dobo ložu diametrs bija nepilni 9 cm, bet to šķembas biezums sasniedzis no 0,8 līdz 1,7 cm.[34] Amsterdamas pilsētas arheologi no čuguna lietās lodes attiecina uz 17. gs.[35] Bauskas pilī atrastās čuguna lodes – gan masīvās, gan dobās – datētas ar 17. gs. un 18. gs. sākumu.[36] Ventspils pilī arī 17.–18. gs. slāņos atrasti vairāki desmiti čuguna ložu; starp tām vidējā kalibra ar 8–9 cm diametru bijis visvairāk, un tās esot izmantotas gan lauka, gan kuģu lielgabaliem ar lielāko šaušanas ātrumu un caursišanas spējām, toties lēnāk šaujošie lielgabali ar lielākām lodēm esot lietoti ilgstošam aplenkumam.[37]
Kā stāsta Livonijas kara hronists Baltasars Rusovs, 1581. gadā zviedru bruņojumā jau bijis kara mākslas jauninājums – kvēlojošas lodes. Tās toreiz lietotajā lejasvācu valodā sauktas par ugunsbumbām (fuerbelle), kas aizdedzinājušas stipro koka priekšpili Vēzenbergas pilij (tag. Rakvere Igaunijā), un pusdienas laikā zviedri padzinuši krievus.[38] Tām vajadzēja būt ar pulveri pildītām dobajām lielgabalu lodēm, kuru izmantošanas gads liecina par to ieviešanās sākumu Livonijas kara beigās.
Turaidas pils izrakumos atrasto ložu diametru atšķirības norāda par pielietojumu dažāda kalibra lielgabaliem, no kuriem katram bija savs uzdevums. Mazākos lielgabalus varēja uzstādīt, piemēram, Turaidas pils pirmā stāva šaujamkamerās torņos pie iekšējiem vai ārējiem ziemeļu vārtiem. No šiem ugunsieročiem izšautās lodes varēja iznīcināt pa piebrauktuvi tuvojošos uzbrucējus vai arī ienaidnieku ierīkotās pozīciju vietas uz netālajiem pakalniem. Lielākās lodes bija paredzētas masīvajiem lielgabaliem, kurus uzstādīja tikai ārpus pils mūriem – vai nu aizstāvji tos novietoja ārējo vārtu priekšā, vai arī uzbrucēji tādus veda līdz, lai novietotu apkārtnes reljefa paaugstinājumos un grautu aplenktā nocietinājuma mūrus. Izrakumos atrastās veselās akmens lodes, kā arī masīvas vai dobas čuguna lodes bez pildījuma droši vien bija pils aizstāvju neizmantotā munīcija. Toties dažādu ložu atlūzas pils iekšienē vai aizsargmūru pakājē uz nogāzes liecina par ienaidnieka uzbrukumu lādiņiem, kas kādreiz šautas uz pili un varēja gan nogalināt cilvēkus, gan izpostīt celtnes. Turaidas pilsdrupās un kultūrslānī ārpus mūriem arheoloģiski atrastās akmens un čuguna lodes ir neapšaubāms pierādījums, ka Livonijas kara laikā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. karos nocietinājumam notikuši uzbrukumi ar lielgabaliem, bet pils aizstāvji – poļu un vēlāk zviedru kareivji – bija nodrošinājušies ar smago ugunsieroču munīciju ienaidnieka atsišanai.
Ieva Ose, Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste
ATSAUCES
[1] Boeheim, W. Handbuch der Waffenkunde. Leipzig 1890 (Reprint: Leipzig 1983). S. 430f.
[2] Wallhausen, J. J. von. Archiley Kriegskunst, darinnen gelehret und fürgetragen werden die initia und fundamenta dieser edlen Kriegskunst. Hanaw 1617. Pieejams:
[3] Ose, I. Ugunsieroču nozīme Viduseiropas piļu arhitektūras attīstībā un tās ietekme Livonijā 15.–16. gadsimtā. In: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1997, Nr. 3, 53. lpp.
[4] Minēti Mēklenburgas hercoga Kristofa 1563. gada 25. decembra vēstulē, kas no Varšavas sūtīta Kurzemes hercogam Gothardam Ketleram; tā saglabājusies kā pielikums pie Gotharda Ketlera 1564. gada 6. februāra vēstules hercogam Albrehtam. Oriģināla atrašanās vieta: Berlīne, Geheimes Staatsarchiv Preußischer Kulturbesitz, vēstule HBA D Nr. 3257/3. Publicēts dokumenta reģistrs:
Herzog Albrecht von Preußen und Livland (1560-1564): Regesten aus dem Herzoglichen Briefarchiv und den Ostpreußischen Folianten /bearb. von Stefan Hartmann. Köln 2008. Nr. 3257/3. Par šo norādi pateicos vēsturniecei Vijai Stikānei.
[5] Inventarium zur Erzstift Riga. In: Turaida 13.–16. gadsimta dokumentos. / Sast. Vija Stikāne. [Rīga]: Zinātne 2014, Nr. 446. – Publikācijai izmantots Indras Ozoliņas tulkojums pēc kopijas TMR za IM II nod. 802. Dokumenta oriģināls atrodas Šverīnes Zemes arhīvā (Landeshauptarchiv Schwerin, Paket 231).
[6] Turaidas pils 1582. un 1590. gada revīziju protokoli. In: Pētījumi par Rīgas arhibīskapijas pilīm. (Latvijas viduslaiku pilis, 1). Rīga 1999. 154. lpp.
[7] Turpat, 161. lpp.
[8] eyserne steynbochzen, grosse bochzen, eren fogeler: Liv-, est- und kurländisches Urkundenbuch. 1. Abt., Bd. 11, Riga, Moskau 1905. Nr. 160, S. 125ff.
[9] Cēsu pils 16. gs. beigu revīziju protokoli. In: Pētījumi un avoti par Livonijas ordeņpilīm. (Latvijas viduslaiku pilis, 7). Rīga 2011. 429., 431., 432. lpp.
[10] Siguldas pils 1582. un 1590. gada revīziju protokoli. In: Pētījumi par ordeņpilīm Latvijā. (Latvijas viduslaiku pilis, 3). Rīga 2002. 487. lpp.
[11] Kokneses pils 1590. gada revīzijas protokols. In: Pētījumi par Vidzemes un Zemgales pilīm. (Latvijas viduslaiku pilis, 6). Rīga 2010. 315.-317. lpp.
[12] Bauskas pils 17. gs. inventarizāciju materiāli. In: Pētījumi par Vidzemes un Zemgales pilīm. (Latvijas viduslaiku pilis, 6). Rīga 2010. 154.-156. lpp.
[13] Zemzaris, J. Mērs un svars Latvijā 13.–19. gs. Rīga 1981. 234. lpp.
[14] Turpat, 239.lpp.
[15] Boeheim, W. Handbuch der Waffenkunde. S. 440, 441.
[16] Grūbe, J. Bauskas pils 17. gs. un 18. gs. sākuma lielgabala lodes. In: Arheoloģija un etnogrāfija, XVII. Rīga 1994. 69. lpp.
[17] Boeheim, W. Handbuch der Waffenkunde. S. 434, 442.
[18] Ibidem, p. 439. Manusripts Zeugbuch Kaiser Maximilians I. glabājas Bavārijas Valsts bibliotēkā (Bayerische Staatsbibliothek, BSB Cod.icon. 222). https://www.bavarikon.de/object/bav:BSB-HSS-00000BSB00020956?view=meta&lang=en
[19] Bazilisks. In: Latviešu konversācijas vārdnīca. 1. sēj. Rīga 1927-1928. 1946. sl.; Skat. arī: https://de.wikipedia.org/wiki/Basilisk_(Mythologie)
[20] https://de.wikipedia.org/wiki/Basilisk_(Gesch%C3%BCtz)
[21] https://de.wikipedia.org/wiki/Kartaune
[22] Zeugbuch Kaiser Maximilians I. S. 99. (BSB Cod.icon. 222, Innsbruck um 1502, 51r). Pieejams: https://bildsuche.digitale-sammlungen.de/index.html?c=band_segmente&bandnummer=bsb00020956&pimage=00001&l=de
[23] Boeheim, W. Handbuch der Waffenkunde. S. 440.
[24] Ibidem, p. 440.
[25] Falkoneti. In: Latviešu konversācijas vārdnīca. 5. sēj. Rīga 1930-1931. 8273. sl.
[26] https://pl.wikipedia.org/wiki/Falkonet
[27] Boeheim, W. Handbuch der Waffenkunde. S. 431.
[28] Opgravningen in Amsterdam: 20 jaar stadskernonderzoek. Amsterdam 1977. S. 442, 443.
[29] Šnore, E., Zariņa, A. Senā Sēlpils. Rīga 1980. 72., 75. lpp.; Grūbe, J. Bauskas pils...; Lūsēns, M. Arheoloģiskie pētījumi Ventspils pilī. In: Ventspils muzeja raksti, IV. Rīga 2004. 74. lpp.
[30] Grūbe, J. Bauskas pils.., 67. lpp.
[31] Lūsēns, M. Arheoloģiskie pētījumi Ventspils pilī. 74. lpp.
[32] Graudonis, J. Turaidas pils pētījumi 1982. un 1983. gadā.In: Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1982. un 1983. gada pētījumu rezultātiem: Arheoloģija. Rīga 1984. 60. lpp.
[33] Grūbe, J. Bauskas pils.., 68. lpp.
[34] Lūsēns, M. Arheoloģiskie pētījumi Ventspils pilī. 74. lpp.
[35] Opgravningen in Amsterdam, s. 443, Nr. 833-835; s. 445.
[36] Grūbe, J. Bauskas pils.., 70. lpp.
[37] Lūsēns, M. Arheoloģiskie pētījumi Ventspils pilī. 73., 74. lpp.
[38] Rusovs, B. Livonijas kronika. / E. Veispala tulkojums. Rīga 1926. 187., 210. lpp.
